14. februārī daudzviet atzīmē Svētā Valentīna dienu, ko mēdz dēvēt par visu mīlētāju dienu.
Šajā dienā tradicionāli sūta apsveikuma kartītes kā mīlestības vai pieķeršanās apliecinājumu.
Tiek uzskatīts, ka Svētais Valentīns ir visu mīlētāju aizbildnis jeb patrons. Katru februāri Svētā Valentīna dienā mīlētāji daudzās valstīs dāvina cits citam saldumus, ziedus un citus mīļus niekus.
Valentīna dienas izcelsmes vēsture, kā arī ziņas par pašu Svēto Valentīnu ir visai neskaidras un neprecīzas, tomēr zināms, ka šī diena apvieno gan Senās Romas, gan kristīgās pasaules tradīcijas.
Katoļu baznīca atzīst vismaz trīs svētos mocekļus, kas pazīstami ar Valentīna vārdu.
Viena no leģendām vēsta, ka Valentīns bijis Senās Romas priesteris. Kad imperators Klaudijs II mūsu ēras 3.gadsimtā secinājis, ka neprecēti vīrieši ir labāki karotāji nekā tie, kuriem ir sieva un ģimene, viņš aizliedzis jauniem, neprecētiem vīriešiem precēties. Priesteris Valentīns, kurš sapratis lēmuma netaisnīgumu, nav pakļāvies imperatora pavēlei un turpinājis slepus laulāt iemīlējušos pārus. Kad Valentīna nepakļaušanās atklāta, Klaudijs piespriedis viņam nāvessodu.
Kāda cita leģenda stāsta, ka Valentīns nosūtījis pirmo apsveikumu pats sev. Cietumā ieslodzītajam priesterim bijis ļauts satikties ar kādu jaunu meiteni, iespējams, cietuma uzrauga meitu, kurā Valentīns iemīlējies. Pirms nāves Valentīns atstājis viņai vēstuli, ko parakstījis ar vārdiem: “Tavs Valentīns” – frāzi, kas tiek lietota kā paraksts Valentīna dienas apsveikumiem līdz pat mūsdienām.
Īpaši Anglijā un Francijā viduslaikos Valentīns kļuva par vienu no populārākajiem svētajiem.
Arī domas par to, kāpēc Valentīna diena jāsvin tieši februārī, dalās. Vēsturnieki apgalvo, ka tas saistāms ar priestera Valentīna nāvi aptuveni mūsu ēras 270.gadā. Citi savukārt apliecina, ka kristīgā baznīca nolēmusi šos svētkus pasludināt tieši februārī, tā mēģinot piešķirt kristīgu garu pagāniskajam “Lupercalia” festivālam, kas noticis šajā laikā.
Senajā Romā februāris bijis oficiālais pavasara sākums, un uzskatīts, ka tas ir šķīstīšanās laiks. Mājās veikti īpaši rituāli – iztīrīti putekļi un visās telpās izkaisīti sāls un kvieši.
“Lupercalia” festivāls sācies 15.februārī. Tie bijuši auglības un ražības svētki, ko svinējuši par godu Faunam, Senās Romas zemkopības dievam, un Romas dibinātājiem Romulam un Remam.
Festivāla sākumā Romas priesteru ordeņa “Luperci” biedri sapulcējušies svētajā alā, kurā, kā vēstīja ticējums, vilcene jeb Lupa bija uzaudzinājusi Romas dibinātājus Romulu un Remu. Priesteri vispirms upurējuši kazu, kurai bija jānodrošina ražība, un suni, kas simbolizēja šķīstīšanos. Pēc tam zēni sagriezuši upurētās kazas ādu sloksnēs, iemērkuši tās asinīs un viegli pātagojuši ar asiņainajām sloksnēm gan sievietes, gan labības laukus. Romiešu sievietes nav baidījušās no šīs pieskaršanās, jo tā nodrošinājusi lielāku iespējamību nākamajā gadā kļūt par māti.
Kā vēsta leģenda, vēlāk svētkos visas Romas jaunavas ievietojušas zīmītes ar saviem vārdiem lielā urnā. Pēc tam katrs neprecētais vīrs izvilcis no urnas zīmīti ar kādas sievietes vārdu, tā izveidojot pāri nākamajam gadam. Šie nejauši izvēlētie pāri itin bieži arī precējušies.
498.gadā pāvests Gelasijs pasludinājis 14.februāri par Svētā Valentīna dienu. Romiešu “pāru loteriju” pasludināja par nekristīgu un aizliedza ar likumu.
Viena no raksturīgākajām Valentīna dienas tradīcijām ir sūtīt apsveikumus. Vecākais zināmais apsveikums Valentīna dienā eksistē vēl šodien – tā ir romantiska poēma, ko rakstījis Orleānas hercogs Šarls savai sievai. 1415.gadā rakstītais apsveikums šobrīd ir apskatāms Londonā, Britu muzejā.
www.LETA.lv
-1.7 °C,
2.8 m/s,
91.1 % 
-1.7 °C,
2.8 m/s,
91.1 %