«Labrīt! Esmu Ruta Dreimane, sociālā aprūpētāja. Nu tad dodamies ceļā?!» sniedzot roku sveicienam, enerģiski saka sieviete, kad ar pāris minūšu nokavēšanos ieskrienam Sociālās un medicīniskās aprūpes centrā Stacijas ielā 13. Ruta jau ir gatava iet – uzsit uz augšu mēteļa apkakli, paņem iepirkumu somu un apņēmīgi dodas ārā pa iestādes durvīm. Viņai sekojam arī mēs.
Sintija Čepanone
R.Dreimane ir viena no tām 23 sociālajām aprūpētājām, kam uzticēts gādāt par pensionāriem un cilvēkiem ar invaliditāti, kas patstāvīgi nespēj veikt ikdienas mājas darbus vai personīgo aprūpi, un to nodrošina pašvaldība. Darba diena Rutai sākas pulksten 9, un kavēties nedrīkst.
Ceļu mēro kājām vai ar autobusu «Mums jānokļūst netālu no Dobeles šosejas. Vispirms jāiepērkas un tad jāapmeklē divas klientes Asteru ielā,» ejot raitā solī un velkot līdzi iepirkumu somu, saka Ruta un šķērso vienu ielu pēc otras. Lai ieekonomētu laiku, kliju tostermaizi, ko pasūtījusi viena pensionāre, viņa jau iegādājusies, jo ne visos veikalos tā nopērkama, taču kliente vēlas tieši šo maizi. Pavisam Ruta sociālās aprūpētājas pakalpojumus sniedz astoņām klientēm, taču, ja kāda kolēģe saslimst, jāuzņemas arī rūpes par vienu diviem viņas klientiem. Aprūpējamo vecums (no 71 līdz 90 gadiem) ir tikpat atšķirīgs, cik raksturi. «Un man kopēja valoda jāprot atrast ar katru,» viņa teic, ka darbs norit stingri pēc grafika: katrs klients jāapmeklē divas reizes nedēļā, taču ir arī tādi, kuriem nepieciešamas papildu rūpes. «Pirmdienās un ceturtdienās apmeklēju pirmo «četrinieku», otrdienās un piektdienās – otro,» paskaidro Ruta, atklājot, ka par sociālo aprūpētāju strādā jau divarpus gadus. Jūtu, ka Rutai knapi tieku līdzi. «Jā, esmu labā fiziskā formā,» viņa pasmaida, taču rēķināt, cik kilometrus dienā mēro kājām, neņemas. Pie tālākiem klientiem, piemēram, Pārlielupē, viņa brauc ar autobusu (katram aprūpētājam nodrošināta mēnešbiļete), dažkārt – ar velosipēdu. «Neatkarīgi no laika apstākļiem pie klientiem man jānokļūst. Jāiet, un cauri,» un Ruta ieskicē sociālā aprūpētāja pienākumus: jānolasa skaitītāji, jātiek galā ar komunālajiem rēķiniem, jāiztīra māja, jāiznes atkritumi, jāgādā par pārtiku, zālēm, ja nepieciešams – jāpalīdz nomazgāties. Protams, arī jāparunājas, jāuzklausa. «Sirsniņa pilna ir visiem. Tas ir psiholoģiski ļoti grūts darbs,» viņa nosaka. Gadās, ka tieši sociālais aprūpētājs ir pirmais, kurš uzzina par klienta nāvi. «Manā praksē bijuši trīs tādi gadījumi – piezvanu pie durvīm, bet tās neatver. Sazinos ar tuviniekiem, viņi atslēdz durvis, un… cilvēks ir miris. Šajā brīdī beidzas sociālā aprūpētāja funkcija. Mēs nedrīkstam cilvēkiem pieķerties.»
Pārtikā iegulda savu naudu Ieejot lielveikalā «IKI», viņa izvelk «špikerīti» – mazu blociņu, kurā zem katra klienta uzvārda rūpīgi pierakstīts, kas jānopērk. «Pārtikas produktu klāsts ir plašs, un man jāizdabā ikviena klienta vēlmēm. Galvenais – iegādāties tieši to, ko katrs pasūtījis, turklāt par zemāko cenu. Dažreiz nākas apskraidīt pat vairākus veikalus,» viņa saka. Iepirkšanās tik raiti nevedas – veikals atvērts nesen, tāpēc orientēties vēl grūti. «Super! Mājas pelmeņi! Tieši tādi, kādus kliente pasūtīja! Redzējies – sviestam atlaide! Tas ir iepriecinoši. Kolosāli – biezpiena sieriņi par 15 santīmiem! Skaista bilde – ņemam šo cukuru…» atskan te no viena, te otra veikala stūra, un iepirkumu grozs pildās. Diemžēl apelsīnu nav, taču Ruta neapjūk un maisiņā ieslidina pāris mandarīnu. Pirms doties pie kases, viņa vēl pirkumus rūpīgi salīdzina ar sarakstā minētajiem. «Ir visi,» atviegloti uzelpo un kasē paņem čeku. Visbiežāk jau Ruta par pirkumiem samaksā no sava maka, un klients, pārbaudot čeku, naudu viņai atdod. «Te nedrīkst kļūdīties – visam jābūt precīzi kā bankā,» nosaka Ruta.
Ceturtdiena – tīrīšanas diena Viņa jau zina taisnāko ceļu līdz klientam – viena taciņa, otra, Ruta vēl izšmauc cauri kādai kāpņutelpai, lai nav jāiet apkārt visai mājai, un esam klāt. «Par laimi, nav dikti augstu jākāpj,» viņa pa trepēm stiepj augšā smago iepirkumu somu. Pie dzīvokļa durvīm uzkavējas – atvelk elpu, atpogā virsdrēbes, un tad kāpņutelpā atskan dzīvespriecīgs: «Čau, Sauleszaķīt!» Tā Ruta sauc savu klienti Lidiju Dzidru Vavilovu. Ruta atģērbjas un virtuvē noliek maizes klaipiņu un TV programmu – neko citu Dzidras kundze nav pasūtījusi, jo nesen pārtika viņai atnesta no baznīcas, abas norēķinās. Taču Ruta ne tikai klientei atdod čeku, bet arī katru pirkumu ar cenu iegrāmato savā kladītē. «Lai viss būtu fiksēts, nerastos pārpratumi un es par padarīto varētu atskaitīties,» viņa iekāpj čībās, apsien priekšautu, uzmauc galvā mici, lai mati nespurojas, rokās gumijas cimdus un sāk šiverēties. Ir arī respirators, kas noder gripas laikā. Ceturtdienas allaž ir tīrīšanas dienas, un Ruta jau ķimerējas ap putekļu sūcēju, jo Dzidras kundzes miteklī ir daudz paklāju – lai kājas nesalst. Grīdas celiņus viņa laukā izpurina, lielo paklāju izsūc, bet grīdu izmazgā. Tikmēr saimniece, sāpju mākta, apguļas dīvānā, mums uzticot šo to no savas ikdienas. Izrādās, tā bez sociālā aprūpētāja vairs nav iedomājama jau pusotru gadu. «Iznācu no slimnīcas un sapratu, ka pati vairs neko nespēju – kauli brūk, elpas trūkst, pat kājās lāga vairs nevaru nostāvēt,» atklāj Dzidras kundze. Bet Ruta tikmēr jau klāj grīdas celiņus. «Komandē, ķeizarien, kas man vēl jāizdara?!» draudzīgi vaicā Ruta, bet Dzidras kundze ar darbu ir apmierināta. Tagad jau viss kārtībā, bet agrāk gan nācies «pieslīpēties». Un abas smejot atceras, kā pirmajās reizēs Ruta nav pratusi pēc Dzidras kundzes prāta ieklāt grīdas celiņus. «Katrā mājā ir savi knifi, kas jāpatur prātā,» saka aprūpētāja. Vēl tiek pārmīti pāris vārdu par nākamo apmeklējumu, un Ruta apsola svētdienas vakarā piezvanīt, lai noskaidrotu nepieciešamos pārtikas produktus.
Sastrādāties jāprot ar visiem Arī Marija Burnajeva dzīvo Asteru ielā. «Klientus mums iedala. Vadītāja jau skatās, lai mums nebūtu jāmēro lieli gabali no viena klienta pie cita,» paskaidro Ruta un atkal mūs izved pa tikai viņai vien zināmiem labirintiem. «Ahā, kāpņutelpas durvis ciet. Pamēģināsim atcerēties kodu,» un Ruta nospiež divu ciparu kombināciju. Lielākoties viņa tos zina no galvas, taču, ja iekšā netiek, velk ārā savu kladīti, kur līdztekus citai informācijai par klientu – adresei, tālruņa numuram, tuvinieku kontaktiem un citai – ir arī durvju kodi. Iekšā esam, un Ruta atkal stiepj augšā iepirkumu somu. Viņa vien piebilst, ka šai kundzei mājās ir pieci kaķi… Marijas kundze ir runīga. Kad aprūpētāja pajoko, ka ieradusies kopā ar uzraugiem, kas pārbaudīs, kā viņa strādā, pensionāre saka: «Kā skolā – Rutiņai par darbu lieku desmit balles! Dievs bijis žēlīgs, sūtot man šādu cilvēku.» Un abas virtuvē pārcilā pirkumus. «Šodien es daudz pasūtīju. Redz, arī burkānus. Gribu izvārīt zupiņu,» tikmēr Ruta skaļi lasa, ko iegādājusies un cik tas maksā. Marijas kundzei iebildumu nav, un viņa noskaita čekā minēto summu. Savukārt Ruta tikmēr saraksta savu «grāmatvedību» un ķeras pie tīrīšanas. Labi, ka Marijas kundze pati atvērusi logu, lai izvēdinātu istabu, citādi kaķu klātbūtne būtu jūtama vēl vairāk. Par viņiem Rutai daļas nav – vienīgi, ja kāds jāpabaksta, lai varētu izmazgāt istabas stūri. Bet pensionāre tikmēr stāsta, kas uz sirds. Smiekli mijas ar asarām, taču abas pagūst izrunāt svarīgāko. Proti, arī pie Marijas kundzes uz mājām var atnākt frizieris nogriezt matus. Tagad ir tāds pakalpojums, un pensionāre ir ieinteresēta. «Tev frizierei nekas nav jāmaksā. Naudu dot viņai nedrīkst,» piekodina aprūpētāja. Rutiņa slauka un mazgā grīdu istabā, virtuvē, tualetē, notrauc putekļus… Bet istabā te no viena, te otra stūra iznāk pa kaķim. «Marķīzs, Muračka, Kite un divas Katjas,» iepazīstina pensionāre un stāsta, ka laukā viņus nelaiž, lai kas ļauns nenotiek, mēnesī par barību sanāk maksāt kādus 10 – 15 latus. «Es varu no tējas pārtikt, bet kaķiem jābūt paēdušiem,» tā viņa. Un tad jau aprūpētāja savu darbu ir beigusi un sola svētdien piezvanīt. «Rutiņa man vienmēr piezvana, lai pajautātu, vai viss kārtībā. Un arī es viņai varu zvanīt jebkurā laikā, lai lūgtu palīdzību.» Bet Ruta dodas laukā.
Par sevi domā pēc tam Tagad viņai līdz pulksten 14 ir pusdienas laiks, bet pēc tam jāapmeklē divas klientes Akadēmijas ielā. «Šo laiku varu izmantot pēc saviem ieskatiem – iet mājās vai pastaigāt pa veikaliem,» viņa paskaidro. Un tā dienu no dienas – darāmais viņai zināms. Ceturtdienā viņa vēl uzkopj māju kādai klientei invalīdei, turklāt abas sarunājušas, ka būs arī vannas diena, un Ruta palīdz viņai nomazgāties. Bet vakarpusē sociālā aprūpētāja jau ir pie kādas citas klientes, lai uzkoptu māju un, ja nepieciešams, kaut ko atnestu. Pārtikas produktus viņai sarūpē radinieki. Darba dienas beigās man jau raibs gar acīm metas. Kad jautāju, vai Rutiņai atliek spēka vēl pašai uzkopt savu māju un sagādāt sev pārtiku, viņa vien nopūšas. «Ir visādi…» Tagad pavisam skaidri zinu, ka sociālajiem aprūpētājiem ir smags un nogurdinošs darbs.
-1.4 °C,
3.2 m/s,
89.3 % 
-1.4 °C,
3.2 m/s,
89.3 %