Vai jūs zinājāt, ka katrai ātrās palīdzības brigādei ir savs segvārds – «Kofeīns», «Plāksteris»; vai jūs zinājāt, ka ir feldšeri, kas kabatā nēsā krītu, lai uz to māju durvīm, kur iztrūkst ielu nosaukumu un numerācijas, to uzrakstītu un nākamreiz nemaldītos; vai jūs zinājāt, ka teju katrs ārsts un viņa palīgs sirgst ar sāpošu muguru, jo ik dienas jāpārnēsā vairākus pacientus no mājas uz mašīnu, no mašīnas uz slimnīcas uzņemšanas telpām. «Jelgavas Vēstnesis» to visu uzzināja, vienu dienu pavadot kopā ar Jelgavas Neatliekamās medicīniskās palīdzības brigādi.
Kristīne Pētersone
Izrādās, katru dienu par jelgavnieku pēkšņām sāpēm un slimībām gādā piecas ātrās palīdzības brigādes – vienā ir ārstu komanda, kas dodas pie ļoti «smagiem» slimniekiem, bet pārējās – ārstu palīgi jeb tautā saukti feldšeri un māsiņas. «Jelgavas Vēstnesis» šoreiz dienas gaitās devās kopā ar brigādi «Kofeīns» – ārsta palīgu Jāni Šusteru, praktikanti Sandru Uzuliņi un šoferi Haraldu Uvenu.
Pati svarīgākā – «narkotiku» kastīte Rīts sākas pulksten 9, kad ierodas maiņa un pieņem darbu no iepriekšējās komandas. Jānis steidzīgi pulksten 9 ienāk ātrās palīdzības ēkā, jau vestibilā satiek savu kolēģi, kas viņam nodod svarīgākās lietas – rāciju un metāla kastīti ar īpaši uzmanāmajiem medikamentiem: morfiju, fentanilu un diazepāmu. Izrādās, ka tieši šī kastīte ir visrūpīgāk glabājamā lieta – šie spēcīgie medikamenti ir stingrā uzskaitē. Kastītē ir deviņas ampulas, ja kādu no tām izlieto, tas ne tikai stingri jāfiksē, bet jānodod arī izlietotā ampula – lai būtu pilnīga drošība, ka nekas nekur nav noklīdis. Un nenoklīstot ar’.
Pirmais izsaukums – uzreiz Jānis knapi paspējis doties uz atpūtas telpu, kur steigšus jāpārģērbjas, lai būtu gatavs darbam, kad pa rācijām jau tiek saņemts izsaukums. Laika apdomāties nav – visa brigāde raitā solī dodas uz mašīnu un brauc pie pacienta. Jau mašīnā Jānis paskaidro, ka braucam uz Platones pagastu – tur 69 gadus vecam vīrietim gūžas trauma. Šoferītis stāsta – skaidrs, ka šāda trauma nerada dzīvības briesmas, tāpēc bākugunis paliek neieslēgtas un arī ar ātrumu viņš lieki neriskē. «Mums jau svarīgākais ir aizbraukt līdz galam – nav nozīmes pār mēru trakot,» nosaka Haralds. Kad esam izbraukuši cauri Platones ciematam, kādā meža stūrī šoferis nobremzē – izrādās, viņš jautās ceļu garāmgājējam. Jā, arī tā ir šoferu ikdiena. «Mums diemžēl pagaidām vēl nav GPRS un katru attālāko lauku māju nepārzinām kā savu kabatu. Cilvēki jau arī, kad mūs izsauc, bieži ir sanervozējušies, tāpēc rodas dažādi pārpratumi – viņš ceļu pasaka no sava skatu punkta, bet nepadomā, ka mēs braucam no otras puses. Tad nu sanāk – tas, kas viņam pa labi, mums pa kreisi. Gadās visādi, tāpēc labāk tās piecas sekundes iztērēju, precizējot ceļu, nekā maldos. Gadījumi bijuši visādi – ziemā viss aizputināts, nakts, un cilvēks kā vienīgo norādi pasaka, ka mājas ceļa galā stāv akmeņu kaudze. Nu, protams, ka sniegs visus akmeņus apklājis un nekas nav redzams – mēs maldāmies,» stāsta šoferis, kuram ātrajā palīdzībā jau ir 14 gadu darba stāžs. Pilsētā esot tas pats – mājām numuru nav, ielas nosaukums arī šur tur jau sen pazudis, daudzstāvu mājās jāizskrien visas kāpņu telpas, lai atrastu īstos dzīvokļus – uz ārdurvīm jau tos reti kur norāda, un tas viss prasa laiku. «Mēs jau smejamies – ja kaut kur aizbraucam un redzam, ka numurs ar krītu uz durvīm uzrakstīts, zinām – te bijusi mūsu kolēģe. Viņai vienmēr krīts kabatā – pati raksta numurus uz durvīm, lai citreiz nav lieki jātērē laiks maldoties,» atklāj Jānis. Šoreiz gan paveicās – braucam pareizā virzienā un nekāda maldīšanās nedraud: galamērķi sasniedzam laikus.
Par katru soli atskaitīties Tiklīdz brigāde no ātrās palīdzības mājas izbrauc, tā fiksē laiku, tāpat laiku fiksē, kad ierodas notikuma vietā, kad to atstāj, kad pacientu nogādā slimnīcā, ja tas nepieciešams, un kad atgriežas «ātrajos». Tas tiek fiksēts gan dokumentāli – veidlapās, gan ziņots pa rāciju dispečeram. Šoreiz izrādās, ka pacients būs jāved uz slimnīcu – visticamāk, lauzts gūžas kauls. Dzīvo divi vecīši lauku mājā – vīrs gājis uz veikalu pēc maizes, paslīdējis uz slidenā ceļa un… liktenīgs kritiens. «Oi, tā jau jūs tur pilsētnieki varat par katru nenotīrītu un nenokaisītu ietves gabaliņu sūdzēties – mums te laukos tādus brīnumus vispār nesagaidīt,» nosaka sirmā vīra māsa un piebilst, ka lauciniekiem pat prātā nenāktu kādam sūdzēties par nenokaisītu celiņu. «Mēs taču zinām, ka pašvaldībai naudas nav. Sūdzies vai ne, tik un tā nekaisīs.» Bet sirmajam vīram nekaisītais ceļš lauzis gūžu, tāpēc nu ilgstoši būs jāārstējas slimnīcā.
Ātrā palīdzībā – nemūžam Kamēr tā braucam no viena izsaukuma uz nākamo, ir laiks parunāties. Tagad ar praktikanti Sandru. Viņa martā beigs Rīgas 1. medicīnas koledžu. Šobrīd jau trešo nedēļu ir praksē Jelgavā «ātrajos». «Es jau bērnībā lelles ārstēju. Vienmēr esmu zinājusi, ka gribu strādāt medicīnā. Arī vecmāmiņa bija medmāsa,» atklāj Sandra, taču jaunā meitene ne mirkli nav domājusi savu darbu saistīt ar «ātrajiem». «Nu nē, tas ir pārāk smagi… Es pat nebiju domājusi, ka tas ir tik smags darbs – ne tikai morāli, bet arī fiziski. Te taču mums pašiem ir jānes pacienti – ja nu brigādē ir divas tādas trauslas sievietes, vienalga jātiek galā. Arī tad, kad pacienti narkomāni sāk trakot, jātiek galā. Nē, nē, tas man ir par smagu. Pašai ir mazs bērniņš, negribas arī pa naktīm strādāt. Es savu nākotni saistu ar darbu pie ģimenes ārsta – mierīgāk,» atzīst Sandra. Jānis viņai piekrīt un uzskata, ka sievietēm vispār ātrajā palīdzībā nav vietas. «Var jau būt, ka feministes tagad uz mani kļūs niknas, bet tas nav darbs sievietei. Paradokss, bet tieši sieviešu šajā jomā strādā visvairāk, taču tam tā nevajadzētu būt. Protams, savu daļu jau nosaka vīrieša vēlme būt sociāli nodrošinātākam, un šis darbs nav tas, kas materiālā ziņā darbiniekus lutina, bet tomēr es palieku pie sava – sievietes ir jāpasaudzē, nevar viņām likt no 5. stāva stiept lejā smagu vīru,» piebilst Jānis.
Rīga, salīdzinot ar Jelgavu, ir trakomāja Kamēr atkal mērojam ceļu no viena izsaukuma uz otru, izdodas parunāties arī ar Jāni. Izrādās viņš Jelgavā ir jauniņais – tikai pagājušajā vasarā šurp atnācis strādāt no Rīgas. «Jā, kādu laiku nostrādāju «ātrajos» Rīgā un tagad, mainot savu dzīvi, atnācu uz Jelgavu. To jau nevar salīdzināt – šeit ir daudz mierīgāk. Rīgā ir īsta trakomāja: starp vienu un otru izsaukumu nepaiet pat minūte. Jelgavā tomēr tā steiga nav tik milzīga – ir brīži, kad var arī atvilkt elpu, diennakts dežūras laikā. Protams, Rīgā arī maksā vairāk, bet tas jau nav galvenais,» tā Jānis. Arī Jānis nav nekāds izņēmums – arī viņš jau vairākkārt ir centies pamest darbu «ātrajos». «Nav tas viegls darbs, arī psiholoģiski tas prasa milzīgu enerģiju, bet man patīk – nu nevaru es aiziet, velk atpakaļ. Protams, es tāpat kā mani kolēģi strādāju arī citā vietā, lai varētu nopelnīt – tas nav nekāds noslēpums, jādzīvo jau ir,» saka Jānis.
Pliks uz Lielupes Tas, ko ikdienā redz ātrās palīdzības darbinieki, vienam izraisītu šausmas, citam paniku, bet viņiem tas ir ikdienas darbs. Arī šoreiz Jāņa dežūra neiztika bez visai dīvaina izsaukuma – palīdzību lūdza policija, kas uz Lielupes bija pamanījusi kailu vīrieti. Izrādījās, ka vīrietis narkotisko vielu reibumā vienkārši neapzinājās, ko dara – izģērbies kails, viņš staigāja pa trauslo ledu. Ātrie nogādāja viņu «Ģintermuižā». Taču kopumā diena, ko bijām izvēlējušies pavadīt ar ātrajiem, bija salīdzinoši mierīga – sācies vīrusa laiks, tāpēc vairāki izsaukumi pie šādiem pacientiem, bet naktī izdevās pat trīs četras stundiņas pagulēt.
Lēnā braukšana un sliktās vēnas Šādos uztraukuma apstākļos bieži vien cilvēki mēdz būt neiecietīgi un pat dusmīgi uz ātrās palīdzības darbiniekiem. Jānis atklāj tās lietas, par ko iedzīvotāji sūdzas visbiežāk. «Protams, galvenais – pārāk vēla ierašanās, taču visbiežāk tas ir saistīts ar to, ka uztraukumā cilvēkam šķiet – laiks velkas bezgalīgi,» saka Jānis. Arī šoferītis Haralds atceras, ka reiz saucis «ātros» savai mammai. «Man šķita, ka viņi tiešām brauc nejēdzīgi ilgi, bet, kad parēķināju, – kamēr salec mašīnā, izbrauc pa īsāko maršrutu: tieši tāds laiks arī sanāk. Vienkārši tādos brīžos sajūta ir cita. Te neviens speciāli neko necenšas novilcināt. Ticiet man!» Otra lieta, kas nereti kādu var neapmierināt, duršana vēnā. «Nu diemžēl ir tādas sliktās vēnas, kur ar pirmo reizi trāpīt nevar. Tas jau nav ārsta nemākulības dēļ. Mēs taču cenšamies strādāt pēc labākās sirdsapziņas,» nosaka Jānis.
-2 °C,
4 m/s,
92.7 % 
-2 °C,
4 m/s,
92.7 %