Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā atklāta izstāde «Klusie ūdeņi», kurā apskatāmi jaunākie mākslinieku grupas «Kokons» un divu šīs grupas mākslinieču vīru darbi, kas tapuši dažādās tehnikās. Izstādi muzejā var aplūkot līdz 21. februārim.
«Bez ūdens dzīvība nevar pastāvēt. Ar ūdeni mēs remdējam savas slāpes, attīram savu miesu un svētdaram savu dvēseli caur kristības sakramentu. Tomēr ūdens var arī būt posta nesējs, vētrās un plūdos raujot līdzi visu, kas atrodas tā ceļā. Ūdens ir divdabīgs, tas dod un tas ņem. Ko man dod klusie ūdeņi? Bieži izjūtu laimi un dvēseles mieru to klātbūtnē, vai tas būtu pavasara saullēktā vai miglainā pēcpusdienā pie Platones upes krastiem,» tā Kārlis Roberts Freibergs, kurš izstādē pārstāv fotogrāfijas mākslu. Viņš stāsta, ka «Klusie ūdeņi» ir lieliska iespēja tepat, Jelgavā, vienkopus redzēt vairāku mākslinieku no visas Latvijas darbus, kas izstrādāti dažādās tehnikās. Izstādē var aplūkot gleznojumus, fotokolāžas, grafikas darbus un mākslas instalāciju jeb konceptulāciju, un visus šos darbus vieno tēma «Klusie ūdeņi». Līdz ar to izstāde tās apmeklētājiem atklāj, cik dažādi cilvēki uztver un saprot lietas, cik dažādi tās var interpretēt un attēlot. Fotogrāfs atklāj, ka izstādē redzamie darbi lielākoties tapuši tieši izstādei – pagājušā gada nogalē un šogad.
Māris Subačs, kurš savus darbus izstrādājis grafikā, atklāj: «Pasauli neizskaidro matērijas uzbūve vai mūžīgā ļaunuma uzvara. Pasaulē dzīvo bezgalīga, neredzama Dieva realitāte, ko bieži sauc citos vārdos un nepielūdz baznīcā. Es to piesaucu mākslā, un bieži manā prātā parādās bezgalīgs okeāns, kas ir visapkārt arī te.»
«Ūdens ir kluss tikai no augšas. Ūdens vienmēr ir skaļš, pat visklusākajā vasaras dienā. Reiz gulēju klusā ezerā meža vidū, visapkārt vasarīgs klusums, bet, guļot bezsvara stāvoklī ūdenī, tas bija tik skaļš, tas džinkstēja manās ausīs, viss klusums bija zudis. Ūdens ir kluss tikai no attāluma. Pavisam kluss ūdens ir tālu no augšas. Tikai pārlidojot okeānu vai jūru ar lidmašīnu, šķiet, ka ūdens ir kluss. Jo tuvāk esmu ūdenim, jo skaļāks tas kļūst. Ja attālinos no ūdens horizontālā virzienā, tad to vairs neredzu, un, ja neredzu, tad skan jau kas cits,» tā māksliniece Silja Pogule.
Izstādē apskatāmi Lindas Freibergas (glezniecība), Kārļa Roberta Freiberga (fotogrāfija), Siljas Pogules (glezniecība), Ramonas Pēkšēnas (stikla māksla), Gundegas Strautmanes (fotokolāža), Māra Subača (grafika), Armanda Grunduļa (konceptulācija), Marutas Zideres Upenieces (glezniecība) un Mārtiņa Zidera (fotogrāfija) darbi.
Foto: Raitis Supe