Izglītība

Pārģērbties par pokemonu, staigāt pa skolu pidžamā, mainīties ar skolēniem lomām – tā Jelgavas 4. vidusskolas sporta skolotāja Nataļja Gorškova iedvesmo savus skolēnus.

«Bērni ir jāiedvesmo, jārada interese par sportošanu. Ja skolēns
redz, ka skolotājam pašam patīk tas, ko viņš dara, un tas notiek ar
prieku, viņš noteikti procesā iesaistīsies,» tā sporta skolotāja,
kura bērnus iedvesmo jau 22 gadus.

Pēc uzvaras Izglītības un zinātnes ministrijas organizētajā
konkursā «Gada sporta skolotājs» jelgavniece saņēma neskaitāmus
apsveikumus. Kā mīļāko viņa rāda savas klases darināto – milzīgu
stikla trauku, kurā atrodas vairāki desmiti galda tenisa bumbiņu,
un uz katras uzrakstīts kāds kompliments skolotājai. «Kad mani pēc
konkursa sagaidīja, man iedeva rokās šo trauku, un katrs skolēns
meta iekšā pa bumbiņai,» par priecīgo notikumu stāsta N.Gorškova.
Sporta skolotāju pārsteigusi arī mūzikas novirziena klase, kas
konkursa uzvarētāju sagaidīja ar orķestra priekšnesumu.

Kāpēc izvēlējāties sporta skolotāja
profesiju?

Mans stāsts ir vienkāršs – pati nodarbojos ar sportu, pabeidzu
skolu un, kā jau tas bieži notiek, nezināju, ko turpmāk dzīvē
darīt. Tieši tajā vasarā man piedāvāja pastrādāt bērnudārzā, un
faktiski man pietika ar vienu nedēļu, lai saprastu, ka vēlos
bērniem mācīt sportu visu mūžu. Ļoti ilgi strādāju ar sākumskolas
bērniem – tas posms man ļoti patika un joprojām ir spilgtā atmiņā.
Pabeidzu Rīgas 2. pedagoģijas skolu kā sākumskolas fizkultūras
skolotāja, bet pēc tam Daugavpils Universitātē ieguvu bakalaura
grādu. Strādāju un mācījos neklātienē.

Kādas vērtības, jūsuprāt, raksturo labu sporta
skolotāju?

Pirmkārt, sporta skolotājam jābūt labā fiziskā formā, jāspēj
bērniem parādīt vingrinājumus. Otrkārt, jāsmaida, ieejot skolā,
viss pārējais jāatstāj ārpusē. Bērniem jāredz, ka skolotājam mirdz
acis un patīk savs darbs. Jābūt aktīvam – jāiesaistās aktivitātēs,
jāpiedalās stundās: vai tas ir skrējiens, vai braukšana no kalna ar
ragaviņām. Noteikti jābūt saprotošam, pretimnākošam, tas palīdz
veidot personiskākas attiecības ar bērniem.

Kas darbā ar bērniem sagādā vislielāko
gandarījumu?

Protams, ka tās ir bērnu emocijas. Man tiešām sagādā prieku, ja
redzu, ka skolēni gaida katru sporta stundu. Arī katra jauna
izdošanās vai mēģinājums sasniegt jaunas virsotnes. Emocijas pēc
sacensībām, kad tiek rādīti diplomi un izcīnītās medaļas, ir
ieguldītā darba vērtas.

Vērojot jūsu vadītās sporta stundas, rodas priekšstats,
ka jūs pret bērniem attiecaties kā pret pieaugušiem cilvēkiem. Tā
ir?

Viņi jau man ir lieli! Ar pirmās un otrās klases bērniem ir
citādāk – mēs spēlējamies, nākas tēlot gan pokemonu, gan iejusties
citos tēlos. Mēs visi esam ļoti draudzīgi. Neatceros, kad būtu uz
bērnu bļāvusi.

Kā sporta stundās izdodas noturēt
disciplīnu?

Es cenšos visu sarunāt. Joprojām atceros, ka, tikko atnākot uz
skolu, man bija tiešām grūti, taču ar laiku daudz ko sapratu un
iemācījos savus trikus, kā motivēt. Piemēram, mazajiem patīk, ja es
līdzdarbojos it visā. Ja bērns redz, ka es veicu kādu vingrinājumu,
viņš gribēs to atkārtot. Ar lielajiem ir līdzīgi – ja es likšu
lielajām meitenēm skriet piecus apļus, neviena nebūs sajūsmā, bet
mēs paņemam austiņas un skrienam apkārt Zemgales Olimpiskajam
centram, nevis pa ierasto apli. Kā jau minēju – galvenais ir it
visā pašai piedalīties. Nedrīkst stāvēt un tikai komandēt. Ir
bijušas reizes, kad piedāvāju skolēnam samainīties vietām, lai
bērns sporta stundu pamēģina novadīt manā vietā.

Kur jūs gūstat iedvesmu šīm idejām?

Tas nāk pats no sevis. Pati nodarbojos ar fitnesu, meklēju
interesantus vingrinājumus un uzdevumus. Cenšos sekot līdzi visām
aktualitātēm, lai manas nodarbības būtu mūsdienīgas un atraktīvas
no jauniešu viedokļa.

Valda uzskats, ka vissarežģītāk ir strādāt ar pusaudzēm.
Vai tā ir taisnība?

Jā, tā varētu teikt, taču atkal – jāspēj viņas ieinteresēt. Mēs
bieži stundās nodarbojamies ar interesantām lietām – fitnesu,
tabatu, pilatēm. Man ir tikai dažas meitenes, kuras izvairās no
sporta stundām. Man ir grūti saprast, kādēļ tā. Ir meitenes, kurām
uz sporta stundām negribas ģērbties – viņas kautrējas viena no
otras. Tajā pašā laikā ir skolnieces, kuras basto arī citas
stundas, ne tikai manas. Taču man ir prieks, ka lielākajai daļai
manu audzēkņu patīk sports. Interesanti, ka meiteņu vidū ļoti
populārs ir volejbols – komandas sporta veids, kurā nav lielas
intensitātes. Basketbols gan nav tik populārs.

Kur jūs smeļaties enerģiju, lai neskaitāmas stundas
pavadītu ar skolēniem?

Pašas bērni jau ir lieli – meitas izaugušas, un tieši tad man
arī parādījās papildu enerģija. Es domāju, ka to gūstu no bērniem,
jo kādreiz man tik daudz enerģijas nebija. Jo vairāk strādāju, jo
vairāk saņemu! Sportošanā esmu iesaistījusi arī savu vīru, tādēļ
var teikt, ka sports ir mans dzīvesveids.

Kāds ir sporta skolotāja darba dienas
grafiks?

Pulksten 6.15 skan modinātājs, ap astoņiem jau esmu skolā.
Pulksten 8.15 sākas stundas. Pirmdiena un otrdiena ir garākas darba
dienas, kad mācības ilgst līdz pulksten četriem dienā. Pēc tam,
sākot no pavasara, mums būs skriešanas koptreniņš, kas ilgst
apmēram divas stundas. Es vēl papildus pāris reižu apmeklēju
trenažieru zāli Zemgales Olimpiskajā centrā vai «Fitland». Varu
atklāt, ka uz sporta zālēm eju, lai apgūtu jaunus vingrinājumus,
regulāri mācos un pielāgoju tos skolai.

Kā jūs sevi uzturat sportiskajā formā?

Mans vaļasprieks joprojām ir skriešana. Kopā ar Jelgavas Sporta
servisa centra sporta darba organizatori Aļonu Fomenko divas reizes
nedēļā organizējam jelgavniekiem skriešanas koptreniņus. Vasarā
skrējām un izdomājām – kāpēc pēc treniņiem nevarētu nopeldēties
upē? Un tā mēs sākām no augusta. Man tas «pasākums» beidzās oktobra
beigās, jo saslimu. Pārējās meitenes peldējās līdz pat decembrim.
Pērn piedalījos vairākos skriešanas seriāla «Skrien Latvija»
posmos. Mērķi šim gadam jau ir skaidri – piedalīties skriešanas
seriālā «Stirnu buks» un pamēģināt startēt ziemas peldēšanas
čempionātā.

Pagājušajā vasarā pilsētā modē bija krosfita
treniņi.

Jā, arī pie mums viesojās puiši un rādīja paraugdemonstrējumus.
Man personīgi šis treniņu veids ne pārāk patīk. Es dodu priekšroku
aerobikai. Ļoti patīk tabata – fitnesa veids, kas norit augstā
intensitātē.

Kā jūs vērtējat Latvijas Olimpiskās komitejas iniciatīvu
par sporta klasēm?

Es domāju, ka tas ir fantastisks projekts. Uzskatu, ka šādā
projektā ir jāiekļauj visas Latvijas skolas. Atceros, kā mums tas
sākās ar pirmo klasi, kad divus gadus papildus bija slidošana –
bariņš skolēnu pēc tam sāka nodarboties ar šorttreku. Trešajā gadā
mums kā olimpiskā audzinātāja pievienojās Ineta Radēviča, kas
bērnus iedvesmoja pamēģināt vieglatlētiku. Kā jau minēju – ir
jāspēj iedvesmot.

Arī šogad lielākā interese bija par sporta novirziena
klasi…

Uzskatu, ka šīm klasēm ir liels potenciāls. Bērni sportojot ir
laimīgi – dalās savos piedzīvojumos un sasniegumos. Krietni mazāk
laika paliek muļķībām. Piemēram, mana klase izmanto jebkuru brīdi,
lai kopā pasportotu, un bieži vien tas notiek pat stundu
starpbrīžos.

Ko jums nozīmē iegūtais tituls «Gada sporta
skolotājs»?

Pirmkārt, tas ir liels gandarījums. Tā bija jauna pieredze –
vadīju sporta nodarbības svešā skolā svešai klasei. Tie bija
vidusskolēni, ar kuriem praktiski nebiju strādājusi. Protams,
nebija viegli, patērēju daudz nervu, taču rezultāts dod stimulu
strādāt vēl aktīvāk. Liels paldies maniem kolēģiem, kuri man
palīdzēja ar padomiem. Tas tiešām bija liels piedzīvojums.

Foto: Raitis Supe