ES programma «Jauniešu garantija» sniedz iespēju jauniešiem bezdarbniekiem apgūt profesiju, tādējādi ceļot viņu konkurētspēju un palielinot iespējas iekuļaties darba tirgū. Jelgavas profesionālajās izglītības skolās šobrīd programmas ietvaros mācās 150 jaunieši.
Programmā iesaistītie jaunieši atzīst, ka šī ir iespēja, kas jāizmanto, jo viņi visi ar savu līdzšinējo izglītību tā arī nav spējuši iekļauties darba tirgū, un izrādās, ka galvenais iemesls tam ir fakts, ka skolas laikā nav sapratuši, ko īsti dzīvē vēlas darīt. Skola savulaik izvēlēta bieži vien pēc nejaušības principa. «Tikai tagad apzināmies, ka tērējām valsts naudu un savu laiku nelietderīgi,» šobrīd saka jaunieši, kuri pēc 20 gadu vecuma atgriezušies skolas solā nu jau ar citu motivāciju.
Jelgavā Jauniešu garantiju īsteno mūsu abas profesionālās izglītības iestādes – Jelgavas Amatu vidusskola un Jelgavas tehnikums. Amatu vidusskolā šobrīd jau mācās 140 jaunieši, kuri apgūst tādas profesijas kā grāmatvedis, vizāžists, pavārs, frizieris, apģērbu modelēšanas un konstruēšanas speciālists, viesmīlis, datorizētās ciparu vadības (CNC) metālapstrādes darbgaldu iestatītājs. 2016./2017. mācību gadā audzēkņus plānots uzņemts šādās programmās: «Metālapstrāde», «Ēdināšanas pakalpojumi», «Frizieru pakalpojumi», «Dekoratīvā kosmētika», «Šūto izstrādājumu ražošanas tehnoloģija», «Restorānu pakalpojumi». Savukārt Jelgavas tehnikumā 10 jaunieši šobrīd apgūst bārmeņa profesiju. Jaunas mācību programmas sāksies septembrī, kad varēs apgūt namu pārziņa, bārmeņa, autoatslēdznieka un būves tehniķa arodu.
ES programma «Jauniešu garantija» Latvijā tiek īstenota no 2014. līdz 2020. gadam. Šīs programmas laikā jauniešiem vecumā no 15 līdz 29 gadiem (ieskaitot), kuri nemācās un nestrādā, ir iespēja mācīties kādā no Latvijas profesionālās izglītības iestādēm, kur viena vai pusotra gada laikā iespējams apgūt izvēlēto profesiju. Valsts izglītības attīstības aģentūras Jauniešu garantijas projekta laikā profesiju var apgūt arī tie jaunieši, kuri ir studenti, bet nestudē pilna laika dienas nodaļā, kā arī profesiju ieguvušie jaunieši, ja profesionālā kvalifikācija iegūta vismaz gadu pirms mācību uzsākšanas projektā. Profesijas apguves laikā jaunieši saņem arī ikmēneša mērķstipendiju 70 – 115 eiro apmērā.
Jāpiebilst, ka 2015. gada decembra beigās valstī bija 16 222 jaunieši bezdarbnieki vecumā no 15 līdz 29 gadiem jeb 19,8 procenti no bezdarbnieku kopējā skaita. Nodarbinātības valsts aģentūras Jelgavas filiālē šobrīd reģistrēti 704 jaunieši bezdarbnieki jeb 21,4 procenti no kopējā bezdarbnieku skaita filiālē.
«Neviens no maniem 30 klasesbiedriem nestrādā savā profesijā»
Baiba Tolkačeva, Jauniešu garantijas programmā Jelgavas Amatu vidusskolā apgūst friziera profesiju:
«Biju tikko pabeigusi 9. klasi – jauna, zaļa, kur vecāki lika, tur arī gāju mācīties. Viņi man bija diezgan stingri, tālāk par Dobeli vai Zaļeniekiem laist negribēja. Un tad nu viņi nolēma, ka no manis varētu sanākt laba grāmatvede. Dobelē bija iespēja mācīties par frizieri, bet vecākiem nešķita, ka tā varētu būt pietiekami prestiža profesija man, bet Zaļeniekos piedāvātie grāmatveži viņus apmierināja. Tā nu mācījos to, kas man nemaz nepatika: zināju, ka tas nav man – sēdēt pie galda un rēķināt… Tikai tagad apzinos, ka esmu pazaudējusi astoņus gadus… Nu jau man ir ģimene – vīrs, septiņgadīgs dēls – un pavisam cita domāšana. Ja vecāki tolaik būtu ļāvuši mācīties par frizieri, iespējams, es jau tagad būtu laba meistare, bet šobrīd sāku visu no jauna un ceru, ka jau vasarā varēšu sākt strādāt savā profesijā.
Vīram matus griežu jau vairākus gadus, katru reizi arvien vairāk saprotot, ka tieši to es vēlētos darīt profesionāli. Kad uzzināju par šo programmu, ne mirkli nedomāju – uzreiz pieteicos un nu kopš septembra mācos. Drīz sāksies prakse, bet vasarā jau sākšu strādāt. Man paveicās – feisbukā biju ielikusi aicinājumu atsaukties modeļus, bet man atsaucās reāla darbavieta – frizētava «Renāte» piedāvāja prakses vietu. Ticu, ka tas būs labs sākums manai karjerai.
Tas ir liels ieguvums ne tikai man, bet arī mūsu ģimenei, jo līdz šim naudas pelnītājs bija vīrs, bet tagad arī es varēšu nopelnīt. Cik esmu apjautājusies, tad Jelgavā frizieris iesācējs var nopelnīt ap 500 eiro «uz rokas», un, manuprāt, tas ir ļoti labs sākums.
Tā ir taisnība, ka jaunieši pēc skolas nezina, ko vēlas darīt. Varu droši apgalvot, ka neviens no maniem 30 klasesbiedriem nestrādā profesijā, ko savulaik skolā apguvuši. Manuprāt, tas vien jau ir rādītājs, ka kaut kas īsti kārtībā nav. Arī es ar savu grāmatvedes izglītību līdz šim esmu piestrādājusi, rīkojot bērnu ballītes…»
«Vai es esmu valsts naudas šķērdētājs? Droši vien, ka jā!»
Artūrs Siljānis, Jauniešu garantijas programmā Jelgavas Amatu vidusskolā apgūst grāmatveža profesiju:
«Pēc Jelgavas Valsts ģimnāzijas beigšanas domāju, ka kļūšu par arhitektu, bet tur bija šausmīgi liela konkurence un es konkursu neizturēju. Meklēju kaut ko līdzīgu un apstājos pie LLU būvniekiem. Tiku budžetā, gandrīz nolauzu pirmo gadu, bet… fizika iegrieza. Vienkārši netiku galā – ģimnāzijā tolaik bija švaki ar fizikas skolotājiem, arī pats pietiekami nepiespiedos, un to visu augstskolā ļoti spēcīgi izjutu. Sapratu, ka nekas nesanāks, un izstājos no augstskolas. Vasarā mazliet pastrādāju, bet ome visu laiku dzina atpakaļ uz augstskolu. Ģimenē nebija tādu apstākļu, lai varētu studēt par maksu, tāpēc atkal skatījos, kur varētu tikt budžeta grupā. Man nebija svarīga joma, ko studēt: ka tikai budžetā! Un tiku LLU kokapstrādē budžeta grupā. Nodomāju – kāpēc ne?! Mācījos labi, pat stipendiju saņēmu. Sesiju pabeidzu, it kā viss kārtībā, un aizbraucu uz Angliju piepelnīties – mēnesi liku saules baterijas. Domāju, ka mazliet jānopelna. Atbraucot mājās, izrādījās, ka vienu sesijas darbu tomēr neesmu līdz galam iesniedzis… Pašam tas bija baigais pārsteigums. Mani izmeta no budžeta, bet 1400 eiro, ko maksāt par mācībām, man nebija. Tā nu atkal augstskolu pametu. Ko darīt, ko darīt? Pieteicos darbā Jelgavas Pašvaldības policijā. Tas darbs tiešām nav viegls – varu tikai apbrīnot cilvēkus, kas to dara gadiem. Pēc septiņu mēnešu darba man piedāvāja peļņas iespējas Amerikā, tāpēc atteicos no darba Pašvaldības policijā un biju apņēmības pilns doties uz Ņujorku. Viss nokārtots, es jau esmu ceļā, bet tad pēkšņi man paziņo, ka darba iespēja izčabējusi… Zvanu draugam, lai atbrauc pakaļ uz Rīgu un atved mājās. Atbrauca draugs, kurš tikko bija sācis mācīties Jauniešu garantijas programmā. Tā arī es apsvēru visus «par» un «pret» un sapratu, ka tas ir tas, kas man vajadzīgs. Izvēlējos grāmatvedību, jo matemātika man ir saprotama. Šobrīd jau ir arī idejas par savu biznesu, kur grāmatvedības zināšanas būs ārkārtīgi svarīgas, tāpēc esmu pārliecināts, ka šoreiz viss izdosies.
Vai es esmu valsts naudas šķērdētājs? Droši vien, ka jā. Es piekrītu, ka nav īsti normāli izvēlēties augstskolu pēc principa «ka tikai budžeta grupā». Valsts par mani maksā, bet es pagaidām esmu tikai tērējis, neko pretī nedodot. Ja kāds pēc 9. klases man piedāvātu izvēlēties – Valsts ģimnāzija vai Amatu skola, es teiktu – Valsts ģimnāzija. Ja man tagad to pajautātu, es teiktu – Amatu skola. Kāpēc? Tāpēc, ka devītklasniekam mācīties amatenē varbūt nav tik prestiži, ja ir iespēja tikt Valsts ģimnāzijā. Tagad saprotu, ka nav jau runa par tikšanu vai netikšanu – ir jāsaprot, ko tu darīsi tālāk. Manā gadījumā Amatu skola ar tūlītēju profesiju noteikti būtu bijis daudz labāks risinājums.»
«Esmu vakara cilvēks – negribu iet uz darbu astoņos no rīta»
Zane Jaunzeme, Jauniešu garantijas programmā Jelgavas tehnikumā apgūst bārmenes profesiju:
«Par bārmeni gribēju kļūt jau pēc pamatskolas, bet bārmeņos uzņem tikai pilngadīgus, tāpēc izvēlējos vidusskolu, bet pēc vidusskolas aizgāju uz LLU, kur mācījos komercdarbību. Pusgada laikā sapratu, ka tas nav domāts man. Skolu pametu un mērķtiecīgi meklēju iespēju kļūt par bārmeni – to atradu Jauniešu garantijas programmā. Ļoti labi saprotu, ka bārmene nebūšu 40 vai 50 gadu vecumā, bet šī man būs laba iespēja kļūt neatkarīgai no vecākiem un paralēli darbam turpināt mācīties augstskolā. Pagaidām vēl neesmu izlēmusi, ko vēlos studēt. Tieši tāpēc bārmenes profesija man būs tāds labs laika handikaps, kas ļaus saprast, ko es gribu, un vienlaikus nesēdēt bezdarbniekos.
Tas ir stereotips, ka bārmeņi var būt tikai puiši. Pierādīšu, ka laba bārmene var būt arī meitene. Kāpēc tāda izvēle? Tāpēc, ka vairāk esmu vakara cilvēks, nespēju iedomāties, ka būtu jāiet uz darbu pulksten 8 un jānostrādā līdz pulksten 17. Man patīk komunicēt ar cilvēkiem. Iespējams, tas ļaus nostiprināt manu domu, ka nākotnē vēlos kļūt par psihologu.»
«Datorsistēmu tehniķim bez pieredzes un augstākās izglītības piedāvā tikai pārdevēja darbu»
Mārtiņš Rozenbergs, Jauniešu garantijas programmā Jelgavas tehnikumā apgūst bārmeņa profesiju:
«Es jau esmu Jelgavas tehnikuma absolvents – datorsistēmu tehniķis. Jā, no vienas puses, valstī izskan, ka IT jomā ir tik daudz vakanču, bet realitāte ir mazliet cita. Praktiski visur, kur meklēju darbu, prasīja pieredzi vai augstāko izglītību. Tā tas bija «Baltic data», «NDD», «Kapitāls». Vienīgais, ko varēju dabūt, bija preču apkalpotājs «RD Electronics», bet… jūs jau saprotat, ka tas nav datorsistēmu tehniķis – tas ir vienkāršs pārdevējs veikalā. Tas nebija tas, ko vēlējos darīt. Tā arī palika, ka mana aizraušanās ar IT jomu pagaidām ir tādā hobija, piehalturēšanas līmenī.
Gribas nostāties kaut nedaudz uz kājām, un, tā kā esmu ļoti komunikabls, nolēmu apgūt bārmeņa profesiju. Man vienmēr ir interesējusi kokteiļu māksla, baristas darbs – gribas to izzināt. Domāju, ka no manis sanāks labs bārmenis. Drīz jau būs jāsāk meklēt prakses vieta – labprāt sevi pamēģinātu «Platē», «Hercogā» vai «Balerijā». Gribas pabūt bāram otrā pusē – sajust tās emocijas! Kamēr vēl jauns, nebūtu slikti apskatīt pasauli – ja tiktu darbā uz kruīza kuģiem, labprāt kādu gadu tā pastrādātu. Bet tad, protams, jādomā par perspektīvu – sapelnīto naudu es ieguldītu izglītībā un studētu IT jomu, lai varētu pelnīt jau ar savu otru aizraušanos.»
«Augstskola man nelīdzēja»
Olga Aļeksejeva, Jauniešu garantijas programmā Jelgavas Amatu vidusskolā apgūst grāmatveža profesiju:
«Studēju RTU, un pēdējā kursā man piedzima bērniņš. Studijas pabeidzu, bet četrus gadus ar mazo nosēdēju mājās – bērns slimoja, un īsti pat nebija iespējas iekļauties darba tirgū. Tagad, kad vajadzētu sākt darba gaitas, saprotu, ka man nav nekādu prasmju, nekādu zināšanu. Mācījos ekonomiku, bet tā bija plika teorija, turklāt mana augstskolas programma bija tāda, ka prakse tajā nebija iekļauta. Tātad biju izmācījusies par teorētiķi, kam darba tirgū īsti vietas nav. Jā, varētu iet tālāk un kļūt par pasniedzēju, bet šāds scenārijs mani nemaz nevilināja. Tagad es saprotu, ka mans lielais klupšanas akmens bija tas, ka vidusskolā mācījos ļoti labi, man viss padevās – nebija vienas jomas, kurai es gribētu pievērsties. Un, protams, visi to vien darīja, kā mani bakstīja: «Ar tavām zināšanām! Tikai nopietna izglītība! Tikai budžets!» Tagad apzinos, ka necik tālu ar to tikusi neesmu. Jā, sūtīju CV, tiku uz pārrunām, bet tālāk par pārrunām ne reizi neesmu bijusi. Un vēl kas – visas pārrunas bija Rīgā, bet saprotiet, ko man nozīmētu tas, ja dabūtu darbu Rīgā – tā ir braukšana, bērns vēl mazs… Gribējās jau labāk Jelgavā, bet Jelgavā man atbilstošu vakanču nav vispār.
Jauniešu garantija bija iespēja, un es to izmantoju. Matemātika ir padevusies vienmēr, tabulas, cipari – tas ir mans. Jau tagad zinu, ka šajā profesijā noteikti arī strādāšu. Nav pat svarīgi – kā algots darbinieks vai izveidošu savu nelielu uzņēmumu un pati apkalpošu firmas. Galvenais, ka saprotu, ko gribu. Neesmu no tiem jauniešiem, kuriem vajag visu un uzreiz – manuprāt, Jelgavā grāmatveža alga 500 eiro ir ļoti labs sākums. Jā, Rīgā droši vien varētu nopelnīt par 200 eiro vairāk, bet tad parēķinu ceļa naudu un vēl laiku ceļā – tas nav tā vērts. Ir jau žēl, ka laiks ir pagājis un man savos 28 gados pēc augstskolas jāatgriežas skolas solā, bet tā ir samaksa par to, ka nepratu izdarīt pareizo izvēli. Tieši tāpēc es varu tikai mudināt jauniešus, pirms izšķirties par labu vienai vai otrai skolai, vienai vai otrai profesijai, apzināties, kādu izglītību, kādas zināšanas iegūs un vai tās ļaus darīt to, ko vēlas. Es šobrīd nesēdētu skolas skolā, ja nezinātu, ka grāmatvedība ir mans aicinājums.»
Foto: Raitis Supe