Mūzika

2012. gadā Jelgavā sākās trīs klasesbiedru aizraušanās ar hiphopu – mūzikas žanru, kas 20. gadsimta 70. gadu sākumā aizsākās Ņujorkā. Šis žanrs nepieprasa ne muzikālo izglītību, ne mūzikas instrumentu apgūšanu – viss, kas nepieciešams, ir uzdrīkstēšanās un ritmisku, ar atskaņām bagātu tekstu veidošana. Jelgavnieku grupas «Augša» pirmais un pagaidām vienīgais albums «Troksnis no bēniņiem» ir nominēts mūzikas gada balvai «Zelta mikrofons 2015» – uzvarētāji tiks noskaidroti jau 15. martā Latvijas Nacionālajā operā.

Riharda Štrausa (22), Viļņa Sēļa (21), Andreja Markova (29) un
Ruslana Fadejeva (22) grupas «Augša» pirmā oficiālā uzstāšanās
datēta ar 2013. gada maiju, kad spontāni dzima ideja par dalību šī
mūzikas žanra festivālā «Ritms un plūsma». «Sākumā plānojām
piedalīties festivālā trijatā, taču tad pajautāju savam kolēģim
Andrejam, kuram arī bija līdzīgas intereses, un viņš piekrita.
Speciāli šai reizei sarakstījām trīs dziesmas, pirmā no tām – «Uz
promenādi», kas faktiski ir vienīgā kompozīcija, kuru esam
veltījuši Jelgavai. Tās lirika ir par satikšanos, par katra
dalībnieka ceļu līdz Jelgavas promenādei – caur savām emocijām un
gadalaikiem,» saka grupas dalībnieks V.Sēlis.

Mūzika lielākoties tapusi neliela šķūnīša bēniņos, kas spēlē
simbolisku lomu grupas nosaukumā un ir attēlots uz jaunā albuma
vāciņa. «Šis ir mūsu apvienības štābiņš, te mēs kopā pavadījām
vakarus, skaitījām rīmes un klausījāmies hiphopu. Te ir grupas
«Augša» sākums. Godīgi sakot, štābiņa izmēri ir ļoti nelieli, tajā
pat ir grūti nostāties kājās, taču šī vieta mums ir ļoti īpaša,» tā
grupa. Ideja par albuma izdošanu jelgavnieku prātos mājojusi jau
ilgāku laiku, taču reālus apmērus ieguva 2015. gadā, kad,
pateicoties vēl viena Jelgavas hiphopa mākslinieka Fakta
palīdzīgajai rokai, tapis albums «Troksnis no bēniņiem».

Hiphops, bītmeikeri un bīti

Nevienam no grupas dalībniekiem nav muzikālās izglītības, tāpat
neviens īsti nepārvalda kādu instrumentu. Kā atzīst Vilnis, viņš
gadu spēlējis bungas un iemēģinājis ģitārspēli, taču «tas viss
tikai savām ausīm». Hiphopam dzīvā mūzika nav obligāta, jo
pavadījumu jeb bītu var iegūt no Latvijā esošajiem bītmeikeriem –
mūzikas entuziastiem, kuri digitāli izveidojuši skaņas un ritma
savienojumu, uz kura tiek skaitīts virsū reps. Jelgavas apvienības
biedri vienprātīgi atzīst, ka albums netiktu izdots, ja tieši
izdošanas laikā Latvijā nebūtu bītmeikeru pārprodukcijas:
«Bītmeikeri Latvijā ir atsaucīgi, bija tādi, kuri savus bītus mums
atdeva par velti, par dažiem nācās samaksāt. Kad mēs sākām, Latvijā
bija bītmeikeru pārprodukcija – reāli pietrūka izpildītāju, kas šos
pavadījumus izmantotu. Turklāt šie bītmeikeri sāka aizrauties ar
eksperimentiem, kas aizgāja jau krietni tālāk par hiphopa žanra
robežām. Tieši tajā laikā parādījāmies mēs, kas paši uzprasījās,
lai mums sūta šos materiālus. Atlika vien izvēlēties.»

Dziesmu tapšanas secība ir nemainīga – tiek ņemts bīts, tad
izvēlēta dziesmas tēma, un tālākais ir vien katra grupas dalībnieka
ziņā. «Ar dziesmu tekstiem mums problēmu nebija, jo grupā esam
četri, bet mūsu dziesmās visbiežāk ir 16 rindas, katram sanāk pa
četrām. Tad nu tā lirika tiek radīta – dažreiz kopā, dažreiz
atsevišķi. Tikai dažās dziesmās ir vairāk par 20 rindām, taču tas
mums raizes nesagādā,» piebilst Vilnis.

Koncerti klubos, mērķis – Jelgavas Pilsētas
svētki

«Augšas» pēdējā dzīvā uzstāšanās bija 26. februārī Kaņepes
kultūras centrā Rīgā. Jelgavnieki pauž atzinību, ka šoreiz savos
uzdevumu augstumos bijis vietējais skaņotājs. Koncerta programmu
dalībnieki izveido paši, te gan daudz vietas improvizācijai
neatliekot. «Improvizācijas iespējas pa lielam ir tikai starp
dziesmām vai reizēs, kad kāds nolažo. Mums pašiem ļoti gribētos
kādreiz uzspēlēt koncertā ar dzīvo mūziku, taču ar hiphopu ir grūti
– pašiem spēlēt ģitāru vai bungas un skaitīt repu ir sarežģīti.
Instrumentālajiem koncertiem ir pilnīgi citas izmaksas,» tā
Rihards. Pirms koncertiem grupai notiek mēģinājumi, kuros tiek
pieslīpētas nianses un beki jeb bekvokāli – vieta dziesmā, kur
viens no grupas puišiem skaita, bet pārējie trīs viņu pavada un
iestarpina. Arī balss saites jau ir uztrenētas – problēmas ar
aizsmakumu vairs neesot. Kā atceras Rihards, pēc pirmajiem
koncertiem ar balsi bijušas problēmas.

Lai izdotos kvalitatīvs koncerts, liela loma ir savstarpējai
sapratnei, kas tiek salīdzināta ar sporta komandās esošo. «Tie, kas
spēlējuši hokeju vai futbolu, ir iepazinuši to sajūtu, kad tiek
spēlēts kopā ar jau zināmiem un uzticamiem komandas biedriem, kas
tavas kļūdas gadījumā var izglābt un papildināt.»

Savus nākotnes plānus hiphoperi komentē izvairīgi, atzīstot, ka
nav pamata steigai. «Šobrīd katrs no mums sevi pilnveido kādā
individuālā projektā, nevēlamies kaut kur skriet un solīt nākamo
albumu. Visam ir jānotiek dabiski. Viens no mūsu sapņiem ir
uzstāšanās Pilsētas svētkos, jo Jelgava vispār ir atsaucīga
pilsēta. Šķiet, ka liela pilsēta, taču mums ir arī liels paziņu
loks,» tā grupa.

Sava albuma iesniegšana mūzikas gada balvai «Zelta mikrofons
2015» bijis neplānots solis ar mērķi iepazīt šī pasākuma virtuvi.
«Pieteicāmies ar mērķi pamēģināt, kā ir piedalīties šāda veida
pasākumā, bez jebkādām ambīcijām. Ja atceras iepriekšējos gadus,
hiphopa nominācijā bijuši šim žanram neatbilstoši mākslinieki, mums
par to nav jākaunas,» tā jelgavnieki.