«Lēnām šļūcam uz priekšu, un izskatās, ka tuvākajā laikā valsts kopējā ekonomiskās attīstības bildē nekas būtiski nemainīsies. Tas nav pārāk labi, ja iespējami ātrāk vēlamies panākt ES vidējos rādītājus, bet labā ziņa ir tā, ka mūsu ekonomika aug divas reizes straujāk nekā vidēji Eiropā, un, visticamāk, šī izaugsme turpināsies,» saka «Swedbank Latvija» galvenais ekonomists Mārtiņš Kazāks.
Uzstājoties publiskā lekcijā Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrā, M.Kazāks iezīmēja galvenās ekonomikas attīstības tendences pasaulē un Latvijā, akcentējot, ka iepriekš plānotā piecu procentu izaugsme gadā izrādījusies pārāk ambiciozs mērķis un šobrīd jādomā par to, kā sabalansēt darba algu pieaugumu ar darba ražīgumu, lai saglabātu uzņēmumu konkurētspēju un cilvēki nebrauktu prom. Šo jautājumu savā valdības deklarācijā kā vienu no prioritātēm iezīmējis arī premjers Māris Kučinskis.
Drebulis ne vienmēr ir gripa
2015. gada nogalē ekonomikā iezīmējās vairākas negatīvas tendences gan kopējā pieprasījuma krituma pasaules tirgos dēļ, gan ģeopolitisku iemeslu dēļ, tomēr kopumā pasaulē joprojām vērojama izaugsme. «Tas bija neliels drebulis bez nopietnākām sekām. Tādās Latvijas eksportētājiem nozīmīgās valstīs kā Lielbritānija, Vācija, Francija un ASV joprojām ir vērojama ekonomiskā izaugsme. Tā nav strauja, bet tomēr ir, un šobrīd nekas neliecina, ka izaugsme varētu apstāties. Neviendabīga situācija ir Skandināvijas valstīs, kur vislabākie rādītāji ir Zviedrijā. Sava loma īstermiņā te ir arī migrantu pieplūdumam, tas veicina patēriņu un pieprasījumu pēc mājokļiem. Saistībā ar naftas cenu kritumu par 70 procentiem piebremzējusies izaugsme Norvēģijā, bet Somija stagnē jau ilgāku laiku. Savukārt Ķīna šobrīd cenšas mainīt savu ekonomisko modeli, lielāku uzsvaru liekot uz patēriņu. Ķīnas uzņēmumi savā ziņā ir uzsākuši spēli «kurš nomirs pirmais», un viens no potenciālajiem upuriem te var būt arī mūsu «Liepājas metalurgs». Ķīnas valdība investē lielus līdzekļus, lai pie dzīvības uzturētu savus stratēģiski nozīmīgos uzņēmumus, tādā veidā uzturot saražoto preču konkurētspēju. No tā varam secināt, ka situācija pasaulē ir neviendabīga, bet Rietumeiropā, kur ir Latvijas lielākais tirgus, arvien vērojama izaugsme,» spriež M.Kazāks.
Krievijai šobrīd ir 16. lielākā ekonomika pasaulē
Vēsturiski Krievijas ekonomiskajai situācijai bijusi samērā liela ietekme uz Latviju, tomēr šobrīd tā vairs nav, jo uz kaimiņvalsti eksportējam tikai septiņus procentus no kopējā apjoma. Lielāka atkarība no kaimiņvalsts gan ir tranzītbiznesam, jo Latvijas ostas un dzelzceļš lielā mērā strādā tieši ar Krievijas kravu plūsmu, tādēļ tas, kas notiek Krievijas ekonomikā, joprojām ir svarīgi. «Pusi no Krievijas budžeta veido ieņēmumi no naftas un gāzes produktu tirdzniecības, bet divas trešdaļas no kopējā eksporta apjoma – šo preču tirdzniecība. Varat iedomāties, kādas sekas iestājas, ja šī puse sarūk par 70 procentiem. Pirms krīzes, laika periodā, kad naftas cena bija ap 110 dolāriem par barelu, Krievijai bija sestā spēcīgākā ekonomika pasaulē. Šobrīd tā ir tikai 16. vietā, uzreiz aiz Meksikas. Tas nācis kopsummā ar būtisku rubļa vērtības samazināšanos un augstu inflāciju. Pārtikas produktiem cena pieaugusi pat par 20 procentiem. Ņemot vērā, ka neviens neprognozē būtisku naftas cenas pieaugumu, kas varētu būt priekšnoteikums izaugsmei Krievijas tirgū, pārskatāmā nākotnē mūsu uzņēmējiem uz Krievijas tirgu nevajadzētu orientēties. Sava loma ir arī ES un ASV sankcijām, tādēļ Krievija pastiprina savu lomu ārpolitikā, pretnostatot Austrumeiropas un Rietumeiropas valstu intereses kaut vai bēgļu jautājumā. Latvijas interesēs šajā ziņā ir vienota Eiropa, kurai joprojām ir būtiska loma pasaules ekonomikas procesos,» spriež ekonomists.
Latvijas ekonomikas pusmūža krīze
Situācijā, kurā ir visi priekšnoteikumi straujākai attīstībai, Latvijas ekonomika jau vairākus gadus aug ar tempu trīs procenti gadā. Tas ir vairāk nekā vidēji Eiropā, bet nepietiekami, lai pārskatāmā nākotnē sasniegtu Eiropas vidējos rādītājus. «Mūsu ekonomikā ir iestājusies tāda kā pusmūža krīze, kad visas vienkāršākās lietas ir izdarītas un uz priekšu kustamies, tomēr temps ir pārāk lēns, lai tas kādu apmierinātu. Āboli no zemākajiem zariem jau nolasīti, un jādomā, kā tikt nākamajā attīstības līmenī. Esam sasnieguši 65 procentus no Eiropas vidējiem rādītājiem, paturot prātā, ka vidējais līmenis ne tuvu nenozīmē Londonas algas. Turklāt šobrīd ir liels spiediens uz darba algām, un tās aug vidēji par septiņiem procentiem gadā. To apstiprina gan bankas dati, gan personāla speciālisti, lai gan daudzviet, īpaši ārpus Rīgas, tas jūtams mazāk. Kopumā tas, ka pieaug algas, ir labi, jo tā mēs varam noturēt cilvēkus Latvijā. Slikti ir tas, ka atpaliekam produktivitātes pieauguma ziņā,» turpina M.Kazāks. Runājot līdzībās, viņš norāda, ka mēs varam būt labākie malkas cirtēji pasaulē, bet ar malkas ciršanu produktivitātes ziņā mēs nekad nespēsim konkurēt ar tādām augstas pievienotās vērtības nozarēm kā autobūve vai informācijas tehnoloģijas. Tirgū pastāv divu veidu produkti – iekšējam un ārējam tirgum paredzētās preces un pakalpojumi. Ienākumus galvenokārt rada tieši ārējam tirgum paredzētās preces un pakalpojumi, proti, eksports. Un no tā, cik vērtīgas preces un pakalpojumus spējam pārdot, atkarīgs tas, cik spēsim maksāt iekšējā tirgū. «Tieši šī iemesla dēļ frizieris Londonā par savu pakalpojumu var prasīt trīs reizes vairāk nekā frizieris Latvijā,» turpina M.Kazāks, uzsverot, ka ar kvalitatīvu produktu vien šobrīd nepietiek. Daudzās jomās savu konkurētspēju joprojām nodrošinām uz salīdzinoši zemāku algu rēķina, bet, ņemot vērā, ka algas turpinās pieaugt arī turpmāk, šis faktors pakāpeniski zaudēs savu lomu, tādēļ ļoti aktuāls ir jautājums par investīcijām.
Uzņēmēji spēlē paslēpes
Tomēr uzņēmumu, kuri vēlas attīstīties un piesaistīt investīcijas, skaits ir salīdzinoši neliels. «Kopumā mums ir ap 220 tūkstoši uzņēmumu. No tiem gada pārskatus iesniedz apmēram 120 tūkstoši, bet pozitīvs pašu kapitāls ir tikai pusei no šiem uzņēmumiem. Pārējie regulāri strādā ar zaudējumiem vai arī slēpj savus ieņēmumus. Skaidrs, ka šādiem uzņēmumiem piesaistīt investīcijas un strādāt eksportam nav reāli,» uzsver M.Kazāks, norādot, ka ēnu ekonomika ir vāks mūsu attīstībai. «PVN shēmās vien valsts budžets ik gadu zaudē ap 750 miljoniem eiro. Ja mēs vēlamies labākus valsts pakalpojumus izglītībā, veselības aprūpē, mums jāspēj samazināt ēnu ekonomikas daļu. Diemžēl daļa sabiedrības to atbalsta un nevēlas atteikties no šiem ieņēmumiem, lai gan ilgtermiņā visi būtu ieguvēji. Par publiskajiem pakalpojumiem maksā tikai daļa sabiedrības, bet tos izmanto visi, tādēļ godīgajam nodokļu maksātājam nākas maksāt arī par ēnu ekonomikā esošo, tāpat kā banku klientiem caur augstākām procentu likmēm jāmaksā arī par kredītu izkrāpējiem. Man ir priekšlikums pedagogu arodbiedrībai vērsties nevis pie Saeimas un valdības, bet gan pie sabiedrības ar aicinājumu godprātīgāk maksāt nodokļus, lai lielākus līdzekļus varētu novirzīt izglītībai un bērni iegūtu labāku izglītību. Šobrīd valsts budžetā mēs iekasējam tikai 28 procentus no IKP. Eiropas vidējais rādītājs ir 39 procenti, bet Igaunija, kur nodokļu likmes ir pielīdzināmas mūsējām, spēj iekasēt 32 procentus. Šie četri procenti ir aptuveni miljards eiro, kas aiziet garām valsts kasei.»
Atbalsts nepieciešams ne tikai Latgalei
Situācija reģionos ir ļoti atšķirīga no situācijas Rīgā un Pierīgā. Turklāt mēs nevaram izcelt kādu īpaši labu vai sliktu reģionu. Ienākumu līmenis uz vienu cilvēku Zemgalē īpaši neatšķiras no rādītājiem Latgalē. «Jelgava šajā ziņā ir priviliģētā situācijā, jo ir labi gan dzelzceļa, gan ceļu infrastruktūras savienojumi ar Rīgu. Uzņēmējiem ir ērti sasniedzama Rīgas osta. Tie ir priekšnoteikumi investīciju piesaistei. Tomēr pilsētas vien nevar izvilkt visu reģionu, ir nepieciešami valsts atbalsta instrumenti ne tikai Latgalei, bet arī pārējiem Latvijas reģioniem,» rezumē M.Kazāks.
Foto: Raitis Supe