Kokapstrāde ir valstī pelnošākā nozare, bet, neraugoties uz to, Jelgavas kokapstrādes uzņēmēji jau labu laiku sapratuši – jaunieši nelabprāt apgūst kokapstrādes profesijas un, ja arī apgūst, tas vēl nenozīmē, ka nākotnē izvēlas strādāt šajā jomā. Un tas viss, neskatoties uz to, ka Jelgavas tehnikumā ieguldīts miljons eiro, lai modernizētu tieši kokapstrādes apmācības jomu. Mācību vide ir modernākā Baltijā, perspektīvās darbavietas ir, nopelnīt var, bet cilvēku, kas strādā, nav.
Jelgavas kokapstrādes uzņēmumi ir apvienojušies, lai risinātu nozares problēmas, aktīvi iesaistās arī tehnikums, bet joprojām neatbildēts ir jautājums, kāpēc jaunieši labprātāk izvēlas apgūt, piemēram, klientu apkalpošanas speciālista, automehāniķa vai viesmīlības speciālista profesiju – uz šīm programmām tehnikumā veidojas pat konkurss.
11 audzēkņi kursā
Jelgavā ir visi priekšnoteikumi, lai šādi speciālisti būtu. Rekonstruējot Jelgavas tehnikumu, vairāk nekā miljons eiro atvēlēts tieši kokapstrādes programmas aprīkojuma iegādei. Tagad tehnikums ir modernākā mācību iestāde Baltijā, bet šajā programmā pēdējos gados audzēkņu skaits sarūk. Piemēram, patlaban mēbeļu galdnieka profesiju Jelgavas tehnikumā apgūst 48 audzēkņi: 1. kursā – 12; 2. kursā – 11; 3. kursā – 14; 4. kursā – 11. Valstī kopumā ir 19 profesionālās mācību iestādes, kurās var iegūt ar kokapstrādi saistītu profesiju, bet, kā norāda Jelgavas tehnikuma pasniedzējs Māris Blumbergs, šajā mācību gadā kokapstrādes programmā kādā no profesionālajām skolām visā valstī mācības uzsāka vien 68 audzēkņi. «Ja šāda tendence saglabāsies, pēc gadiem pieciem mums vairs nebūs darbinieku, tāpēc visiem kopā jādomā, kā situāciju uzlabot,» uzskata kokapstrādes uzņēmuma «Urbix» vadītājs Normunds Štefenhagens. Viņš ir arī kokapstrādes uzņēmēju kopā nākšanas idejas iniciators.
Labāk strādās par bārmeni vai policistu
Lai noskaidrotu, ko par savu izraudzīto profesiju domā jaunieši un kādas perspektīvas viņi saredz, laikraksts «Jelgavas Vēstnesis» uzrunāja Jelgavas tehnikuma 3. un 4. kursa topošos mēbeļu galdniekus. Tikai viens no viņiem ir pilnīgi pārliecināts, ka veidos pats savu uzņēmumu, daļa spriež, ka labāk ir strādāt pie kāda cita, jo tas ļauj labāk iepazīt nozari, nav arī tik lielas atbildības, ir vairāk brīva laika un var veidot privāto dzīvi. Uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi arī tie, kuri plāno studēt, bet vairāki jaunieši jau tagad zina: kokapstrādē nestrādās. Viņi apsver domu par bārmeņa darbu, dienestu policijā, sportista gaitu uzsākšanu. Iemesli tam ir dažādi: nepatīk putekļainais darbs, zudusi interese (ja vispār tāda bijusi) par izraudzīto jomu, vieglas naudas meklējumi. «Jauniešiem trūkst motivācijas. Būsim reāli: iemesls, kāpēc jaunieši stājas tehnikumā, reti ir konkrētas profesijas izvēle. Biežāk tā ir iespēja tikt uz pilsētu un saņemt stipendiju. Programmas un profesijas izvēle ir sekundāra,» norāda Jelgavas tehnikuma direktores vietnieks Uldis Sokolovs.
«Ar divām zelta rokām nepietiek»
Tehnikuma 3. kursa audzēknis Mairis Maldžus jau sācis darbu pie sava kokapstrādes uzņēmuma izveides un ir pārliecināts, ka, izgatavojot produktus ar pievienoto vērtību, var nopelnīt. «Pievienotā vērtība ir masīvkoka mēbeles. To var celt ar mēbeles sarežģītību, konstrukcijām, apdari, detaļām. Piemēram, mēbeli var saskrūvēt ar skrūvēm, bet var arī izmantot koka tapas. Augstākā pilotāža jau ir dizains un funkcionāli stila priekšmeti,» spriež jaunietis. Par to viņš pārliecinājās Itālijā, kur bija devušies 12 tehnikuma audzēkņi kopā ar pasniedzējiem. «Itālijas brauciens bija vērtīgs, jo guvu vairākas atziņas, piemēram, ka ne vienmēr sarežģītākais ir tas labākais. Redzēju arī, ka koka izstrādājumus var pacelt citā līmenī, pievienojot gaismas, skaņas un citus elementus. Vēl Itālijā dominē roku darbs un kokapstrādes uzņēmumi kooperējas, nevis kā pie mums – te katrs ir pats par sevi un grib visu darīt no nulles līdz beigām,» stāsta topošais mēbeļu galdnieks. Viņš jau ir pārliecinājies, ka «biznesam ar divām zelta rokām vien nepietiek» – vajag arī smadzenes, drosmi, labas valodu prasmes un spēju pielāgoties. Izaicinājums Maira radošumam bija vecmāmiņa: tā kā viņai ir grūti uzvilkt zeķes, mazdēls vēlējās uztaisīt ierīci, kas palīdzētu. Pēc divu nedēļu darba izdevies izgatavot ierīci, kas savu funkciju pilda, bet nu jāturpina darbs pie tās vizuālā izskata uzlabošanas.
Pēc viņa gatavotajām koka dārza mājiņām jau ir interese Anglijā, un Mairis ir pārliecināts, ka uzņēmumam jāstrādā eksporta virzienā. «Bet tas nav tik vienkārši. Veselu mājiņu jau uz Angliju nevedīsi. Tas nozīmē, ka tur jābūt cilvēkiem, kas produktu samontē, uzstāda un turklāt izdara to kvalitatīvi,» tā viņš, lēšot, ka labam strādniekam Latvijā jāmaksā kā minimums 50 eiro dienā.
Jāceļ nozares prestižs
Uzņēmēji atzīst, ka darbinieku trūkums nav tikai kokapstrādes nozares problēma – ar to saskaras visi. Ko darīt, lai tieši viņu nozarē būtu cilvēki? Jelgavas uzņēmēji uzskata, ka situāciju varētu uzlabot, ceļot nozares prestižu. Tieši tāpēc šogad rūpīgi tiek domāts, ko un kā stāstīt un rādīt izstādē «Uzņēmēju dienas Zemgalē», kas aprīļa beigās notiks Jelgavā un kurā kokapstrādes uzņēmēji piedalīsies vienā stendā ar Jelgavas tehnikumu. «Mūsu koncepcija ir parādīt saikni starp izvēlēto profesiju un potenciālo darba vietu,» atklāj N.Štefenhagens. Jelgavas tehnikuma direktore Janīna Rudzīte uzsver vēl vienu būtisku aspektu: galdnieka profesija dod iespēju strādāt arī individuāli.
Noslēdzot līgumu, justos drošāk
Vēl, pēc uzņēmēju domām, viens no virzieniem varētu būt darba vidē balstīta izglītības modeļa ieviešana kokapstrādes programmās. «Es esmu ar abām rokām par, tikai pagaidām nav neviena kokapstrādes uzņēmuma, kas būtu gatavs piedalīties,» norāda tehnikuma direktore. Darba vidē balstīta izglītības modeļa pamatā ir trīspusējs līgums starp uzņēmumu, skolu un audzēkni, kurā skola nodrošina teorētiskās zināšanas, prakses programmu un zināmu audzēkņa sekmju kontroli, audzēknis apņemas sekmīgi mācīties un iziet praksi konkrētā uzņēmumā, savukārt uzņēmums nodrošina prakses vietu atbilstoši programmai un noteiktu stipendiju mācību laikā. «Arī tagad audzēkņi iziet praksi uzņēmumos, bet šī modeļa galvenā priekšrocība ir drošība: uzņēmums apmācīs savu potenciālo darbinieku, tāpēc audzēknis būs ieinteresēts sevi parādīt pēc iespējas labāk, jo no viņa spējām būs atkarīgs atalgojums un iespējamais darba līgums. Un arī skola iegūst, jo ir sasniegts rezultāts – sagatavots konkrētā uzņēmuma prasībām atbilstošs un nepieciešams darbinieks,» stāsta J.Rudzīte, aicinot uzņēmumus, kas būtu gatavi iesaistīties šī modeļa ieviešanā, sazināties ar tehnikumu.
Ja gribēs strādāt, uzņēmumi nianses iemācīs
Kokapstrādes uzņēmuma «Flora» (tajā ir vairāk nekā 100 darbinieku) vadītājs Juris Bušs uzskata, ka galvenās problēmas, kāpēc trūkst darbinieku, ir zemā demogrāfija un jauniešu attieksme, kā arī zemais profesionālās izglītības prestižs valstī kopumā vēl no tiem laikiem, kad uz profesionālajām skolām mācīties gāja jaunieši ar ne tām labākajām sekmēm. «Jauniešu pašu attieksme ir problēma, jo daudzi vienkārši negrib strādāt, bet grib tikai naudu saņemt. Pagājušajā vasarā mums bija trīs praktikanti, divi no viņiem praksi pie mums neizgāja, jo viņu attieksme bija nekāda – viņi varēja atļauties neierasties darbā, iet prom, kad grib, un tamlīdzīgi. Vienkārši negribēja strādāt,» pieredzē dalās J.Bušs, piebilstot: ja jauniešiem būs pareizā attieksme, tad Jelgavas tehnikumā faktiski var apgūt visu, kas nepieciešams mūsdienīgā kokapstrādes uzņēmumā. «Ar tagadējo tehnikuma tehnisko nodrošinājumu audzēkņiem ir jābūt konkurētspējīgiem darba tirgū, ja vien pašiem gribēsies strādāt. Ja būs attieksme, uzņēmējs iemācīs visu, ko papildus vajag,» uzskata «Floras» vadītājs.
Tehnikuma direktore J.Rudzīte norāda, ka skola nepārtraukti domā par piedāvājuma dažādošanu un paplašināšanu, piemēram, šajā mācību gadā bija iecerēts uzņemt audzēkņus kokapstrādes dizaina programmā, bet pieteicās tikai viens interesents. Tomēr jauniegādātais aprīkojums ļaus audzēkņiem mācīt mēbeļu tapsēšanas pamatus.
Jāstudē
Domājot par nākotni un attīstību, pēc tehnikuma absolvēšanas ir iespēja studēt. Tepat Jelgavā ir LLU Meža fakultāte. Un tas nav tikai zemē nomests laiks, kā daži jaunieši uzskata. Masīvkoka paneļu rūpnīcas «Cross Timber Systems» īpašnieki Roberts Dlohi un Māris Avotiņš uzsver, ka rūpnīcā strādā pieci operatori un visiem ir augstākā izglītība. «Mūsu rūpnīcā cilvēki bez augstākās izglītības strādāt nevar,» viņi norāda, skaidrojot, ka uzņēmumam vajadzīgi darbinieki, kas saprot koku un mašīnas, jūt mašīnu un koka mijiedarbību, prot apkopt mašīnu. Tomēr vienlaikus viņi nenoniecina profesionālo izglītību: labs amata meistars vienmēr ir cieņā, jo ne vienmēr inženieri zina, kā panākt rezultātu, tāpēc ir svarīgi, ka var pakonsultēties ar meistariem, kuri to dara.
Kad rokas darba nebijās
Edgars Bērziņš Jelgavas tehnikumu absolvēja 2011. gadā un jau ir izveidojis savu uzņēmumu «Mēbeles Delux». Ideja par sava uzņēmuma veidošanu viņam radās, strādājot kokapstrādes uzņēmumā, kur satikts arī biznesa partneris Kaspars Eglītis. «Mēs sapratām, ka tāpat divatā izdarām lielāko daļu darbu un visa atbildība gulstas uz mums. Mums bija arī savi pasūtījumi, ko veicām pēc darbalaika beigām, un tā nonācām pie sava uzņēmuma,» stāsta E.Bērziņš. Puiši paši krājuši naudu, lai varētu iegādāties pirmās iekārtas un instrumentus, jo nolēmuši kredītos nelīst. «Mazam uzņēmumam nav nepieciešamas visas iekārtas. Daudz ko var izdarīt ar rokas instrumentiem. Un var arī sarunāt ar citiem. Piemēram, mums ir partneri, kas izgatavo lamināta detaļas, ja tādas ir pasūtījumā, pie konkurentiem izmantojam vakuumpresi, kalibrēšanu, jo mums pašiem vēl nav,» stāsta jaunais uzņēmējs. Viņi izgatavo, kā paši saka, visu, izņemot logus un durvis.
Lai gan uzņēmums ir jauns, tas jau saskāries ar darbinieku trūkumu. «Jaunie negrib strādāt ne ar rokām, ne ar galvu, negrib uzņemties atbildību,» saka E.Bērziņš. Viņiem bijuši darbinieki, kas «nevarēja pat stiklu notīrīt» un ko «pie zāģa laist nevarēja», tāpēc ilgi viņi nav noturējušies. Līdz ar to uzņēmumam, lai gan tas ir mazs un to nevar atļauties, nācies nodarboties ar darbinieku apmācīšanu un audzināšanu un eksperimentiem. Tagad uzņēmumā pavisam ir četri darbinieki, viens no viņiem – ar augstāko izglītību ekonomikā. Viņš norāda, ka nopelna pietiekami, lai varētu uzturēt ģimeni.
Jaunais uzņēmējs piebilst, ka daudzi domā tā: man būs sava firma, būs arī nauda. Bet neesot tik vienkārši. «Tev ir jādomā par visu: kur dabūt pasūtījumus, kā tos veikt laikā, kā samaksāt darbiniekiem normālas algas, kur iegādāties materiālus, arī attīstīties vajag. Jāiet maziem solīšiem,» spriež E.Bērziņš.
Tā kā Edgars pats ir absolvējis Jelgavas tehnikumu, viņš uzskata, ka šajā skolā tiek sagatavoti pietiekami augsta līmeņa speciālisti, turklāt tas nav atkarīgs tikai no modernām iekārtām, jo tolaik, kad viņš mācījās, skola vērienīgo rekonstrukciju un modernizāciju tikai gaidīja. Viņš pārliecināts: galvenais ir paši jaunieši un viņu attieksme pret izraudzīto profesiju un pret darbu kopumā. Ja būs vēlme strādāt, tad arī nopelnīt varēs.
Foto: Raitis Supe un no JV arhīva
3.7 °C,
3.1 m/s,
94.6 % 
3.7 °C,
3.1 m/s,
94.6 %