Kultūra

Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs papildinājis ekspozīciju par Kurzemes un Zemgales hercogistes vēsturi ar 18. gadsimtā Jelgavā izlietu zvanu.

«Mūsdienu cilvēkam grūti iztēloties zvana lomu un nozīmi cilvēku
dzīvē agrākajos laikos. Zvans parasti bija iekārts baznīcas zvanu
tornī, bet to zvanīja ne tikai lai ieskandētu dievkalpojumu, bet
arī lai ziņotu par laiku, zvana skaņas bija arī briesmu signāls, kā
arī aicinājums pulcēties. Zvans tika uztverts kā balss, un tam bija
sava mēle,» stāsta Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas
muzeja Vēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja Inese
Deksne.

Zināms, ka zvans, kas šobrīd papildina Jelgavas muzeja
ekspozīciju, 20. gadsimta 90. gados nopirkts antikvariātā Rīgā un
vēlāk aizvests uz Poznaņu Polijā, kur to iegādājās cilvēks no
Latvijas. Jelgavā izgatavotā zvana jaunais īpašnieks, apzinoties tā
vēsturisko vērtību, piedāvāja zvanu iegādāties Ģederta Eliasa
Jelgavas Vēstures un mākslas muzejam. «Tā kā zvans bija iecienīta
kara trofeja, kuru iekarotāji veda sev līdzi kā kara laupījumu,
Jelgavas meistaru izliets zvans, kas izdzīvojis līdz mūsdienām, ir
retums,» vērtē I.Deksne.

Sākumā Latvijas teritorijā zvanu liešana notika tikai Rīgā, bet
17. gadsimta beigās Jelgavā nodibināja savu zvanu lietuvi. Laikā no
1699. līdz 1788. gadam lietuvē tapa 43 zvani, tajā skaitā Iecavas,
Līvbērzes, Sesavas un Kalnamuižas (šobrīd Tērvetes) baznīcai. «Līdz
mūsdienām ir saglabājies nostāsts, ka četri Jelgavas zvanu lējēji
ir bijuši vienas sievas vīri. Agrākajos laikos cunftes noteikumi
pieļāva kļūt par meistaru, ja tiek apprecēta meistara atraitne. Ja
vienas sievietes dzīvē ir četri vīri zvanu lējēji, tas liecina par
ļoti smago zvanu lējēju darbu, jo tas bija roku darbs,» stāsta
Jelgavas muzeja Vēstures un izglītojošā darba nodaļas vadītāja.
Dažkārt gadā izlēja tikai divus trīs zvanus, citu gadu – pat
mazāk.

1760. gadā Jelgavā izlietais zvans varētu būt izgatavots kādas
no apkārtnes baznīcu vajadzībām – tas varēja būt arī kapu zvans, jo
priekšmets ir visai neliels, kā arī tam varētu būt katoliciska
izcelsme. Zvans ir bez īpašiem rotājumiem – tā augšpusē atrodas
lente ar veltījumu latīņu valodā. Tā liecina, ka zvans liets Mītavā
1760. gadā, un tā pasūtītājs varētu būt abats Ernesto Frederiko.
Ieplīsums zvana korpusā gan norāda uz ne visai lielo meistarību un
diezgan sliktu metāla sakausējumu. Parasti sakausējuma «recepti»
meistari turēja noslēpumā un nodeva to tikai labākajiem
mācekļiem.

Muzejā stāsta, ka zvanu liešanai tiek veidota veidzeme – no
kvarca, smiltīm un māla veidota forma, kurā ielej metālu un ļauj
tam atdzist vismaz diennakti, nekustinot formu un netraucējot
metāla atdzišanas procesu. Tad zvanu no veidzemes ņem ārā, attīra
un pulē. Uz katra zvana bija meistara spiedogs, pilsētas nosaukums,
kur zvans izliets, bet uz lielākajiem un greznākajiem zvaniem bija
arī norāde, kam par godu zvans izgatavots. Otra forma tika gatavota
zvana mēlei, vēlāk zvana iekšpusē izurba caurumu, lai iekārtu mēli.
«Pareizi atliets zvans rada īpašu skaņu, kas dzirdama tālumā,
savukārt nepareizi izliets zvans rada deformētu skaņu, tādēļ tādus
zvanus pārkausēja lielgabalos. Zvana skaņa atkarīga no bronzas
sastāva. Dažādās alvas, cinka, svina un dzelzs attiecības bronzas
sakausējumā rada zvana toņkārtas, tembrus. Dažkārt sakausējumam
līdztekus minētajiem metāliem pievienoja arī sudrabu,» atklāj
I.Deksne. Jelgavas muzeja zvana skaņa ir nedaudz deformēta, jo tas
ir ieplīsis.

Zvans iekļauts Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas
muzeja ekspozīcijā par Kurzemes un Zemgales hercogistes vēsturi
muzeja 1. stāvā.

Foto: Austris Auziņš