Šodien Jelgavas bērnu un jauniešu centrā «Junda» jelgavniekiem bija iespēja apmeklēt kādu no trim meistardarbnīcām un satikt savu meistaru, kurš ierādīja kāda amata prasmes un ļāva pašu rokām radīt savu darbu.
Trīs meistardarbnīcās šodien ikviens varēja radīt kādu no piedāvātajiem amatniecības darbiem. Pie meistares Santas Polītes, apgūstot siešanas un vīšanas tehniku, bija iespējams pagatavot skaistus traukus mājai vai dārzam, par pamatu izmantojot bērza žagarus un stieples. «Pats sākums nav viegls, bet šodien visām dalībniecēm veicas pat ļoti labi. Kāpēc žagari un siešanas tehnika? Tāpēc, ka jau no seniem laikiem cilvēkiem bija pieejami dabas materiāli, ar kuru palīdzību varēja tapt pirmās sadzīvē nepieciešamās lietas, un tieši pielietojot siešanas, vīšanas tehniku. No bērzu žagariem sanāk lieliski trauki, puķupodi, vāzes, pat lampas – pielietojums ir ļoti plašs, un arī veidojumu kalpošanas laiks ir salīdzinoši ilgs,» stāsta S.Polīte.
Zenta uz meistardarbnīcu bija atnākusi kopā ar meitu Aiju un abas atzīst, ka tas ir lielisks brīvdienu pavadīšanas veids. «Mēs vienmēr izmantojam iespēju iemācīties kaut ko jaunu – esam apmeklējušas mezglošanas nodarbības, no kļavu lapām taisījušas cepures. Šodien atkal iemēģinām kaut ko jaunu. Un, kas zina, varbūt turpināsim un pašu mājās taps kāda noderīga lieta no bērzu žagariem. Galvenais, ka tas neprasa lielus ieguldījumus – bērzi mums turpat pie mazdārziņa aug. Un, ja vēl varēsim ieinteresēt mazbērnus, tad būs vēl viens ieguvums,» spriež Zenta.
Arī draudzenes Elita un Anna šodien uz meistardarbnīcu bija ieradušās saturīgi pavadīt sestdienu. «Jau pagājušajā gadā bijām šeit – mācījāmies taisīt māla podus. Šogad atkal kaut kas jauns. Ir interesanti – tikai pamatīga pacietība nepieciešama,» saka draudzenes, piebilstot, ka viņu mērķis nav kļūt par meistarēm, nodarbojas tik vien kā savam priekam.
Pie meistares Sarmītes Tauriņas šodien pašrocīgi varēja izgatavot ādas rotu kārbiņu un dekorēt to ar krāsainu pinumu. «Ādas apstrāde mūsdienās nav lēts prieks, jo nepieciešami ne vien kvalitatīvi materiāli, bet arī instrumenti – piemēram, bez loces kaula strādāt nebūtu iespējams,» atklāj meistare, sakot, ka šodien visām dalībniecēm ar darbu veicās ļoti labi.
«Draudzenei bērns apmeklē «Jundas» nodarbības un viņa bija uzzinājusi par šo iespēju. Nolēmām atnāk. Tiešām ir tā vērts. Pati šuju, bet ar ādu strādājusi nebiju – tik vien kā šādas kārbiņas biju redzējusi veikalā. Izrādās, ka nemaz nav tik grūti pašam ko tādu izveidot,» saka Anželika.
Savukārt Leldes profesija ir interjera dizainere, bet ar ādu viņa savulaik iepazinusies Tukuma Mākslas skolā. «Bet tur mēs ādu tikai šuvām, šodien šeit tas ir pavisam kas cits. Man vienmēr ir interesanti pašai iemācīties ko jaunu. Dizains – tas ir ļoti plaši, es ne tikai radu idejas, bet pati arī cenšos tās īstenot. Piemēram, esmu dažādiem materiāliem ar laku veidojusi tekstūru, strādājusi ar krāsām, betonu, pašlaik mani ir ieinteresējusi mēbeļu izgatavošana no jau izmantotiem materiāliem. Tagad būšu pamēģinājusi arī ādas apstrādi.»
Trešajā meistardarbnīcā Viļņa Kazāka vadībā varēja izgatavot savu olu paliktni-ligzdu, gūstot zināšanas un prasmes par koksnes dabīgo īpašību atklāšanu un saglabāšanu. «Vajag darīt darbu, kam ir jēga – tuvojas Lieldienas, un šādam olu paliktnim noteikti taču pielietojums atradīsies,» par savu izvēlēto piedāvājumu saka meistars V.Kazāks. Šī bija vienīgā no trim darbnīcām, kur pārsvarā darbojās vīrieši un, kā atzīst V.Kazāks, atnākuši gan tādi, kuri ar koku saskaras pirmo reizi, gan tādi, kuri vēlējušies iemācīties ko jaunu. «Piemēram, satikt savu meistaru jau ne pirmo gadu nāk darbmācības skolotāji, kuri grib praktizēties un aizgūt jaunas idejas.»
Ģirts gan šurp nācis izrauties no ikdienas. «Esmu tipiska ofisa žurka un šāds projekts ir fantastiska iespēja izrauties no rutīnas. Šodien jūtos kā uz mirkli atgriezies bērnībā – atceros savas darbmācības stundas. Bet ne jau tikai – cilvēkam jau vienmēr kaut kas aizķeras: re, ar kādiem instrumentiem te strādā, re, kā šito var izdarīt. Varbūt pat neapzināti, bet pieļauju, ka pēc kāda laika mājās atcerēšos, cik te ērts tas zāģis bija un vai tik man tādu nevajag nopirkt, jo saimniecībā roku pieliekot var noderēt. Neesmu te pirmo reizi – satikt savu meistaru braucu jau ceturto gadu un ne tikai es, bet kopā ar ģimeni – bija reizes, kad līdzi izrāvām arī vecvecākus. Zinu, ka mani draugi arī to izmanto – viens Ķegumā, cits Limbažos. Muļķīgi neizmantot, ja tev kāds bezmaksas sniedz šādu fantastisku iespēju. Mani šī ideja ļoti uzrunā!»
Aktivitāti «Satiec savu meistaru! 2017» rīko Latvijas Nacionālais kultūras centrs sadarbībā ar Latvijas novadu un pilsētu pašvaldībām. Šajās dienās projekta aktivitātes vienlaikus notiek 167 Latvijas vietās un arī ārzemēs. Tā mērķis ir vēstīt plašākai sabiedrībai par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu un pārmantošanu, kā arī par meistariem, viņu zināšanām un prasmēm.
Foto: Austris Auziņš