«Uzklausot atmiņu stāstus, sapratām, ka mazbānītis cilvēku atmiņās saglabājies kā labs draugs, ar kuru kopā pavadīts daudz laika. Lai arī cik mazs tas būtu, bānītis nebija no vieglajiem – tas varēja daudz iznest un, braucot pa sliedēm, radīja ritmisku skaņu, kas atgādināja sirdspukstus,» Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja jauno ekspozīciju Jelgavā «Mazā metāla sirds» raksturo viena no tās veidotājām Liene Murugova.
Ekspozīcija stāsta par 600 milimetrus platā dzelzceļa vēsturi, apskatot līniju tapšanu un attīstību no Pirmā pasaules kara līdz slēgšanas brīdim 20. gadsimta 70. gados, kad mazbānīti aizstāja autobusi – tie bija ātrāki un komfortablāki. Taču pirms teju 100 gadiem Zemgales un Kurzemes pusē Pirmā pasaules kara laikā vācu armijas uzbūvētais sliežu ceļš, ko, frontei atkāpjoties, atstāja armija, bija nozīmīgs ikdienas sabiedrotais – mazbānītis ļaudis veda no viena ciema uz otru, dāvājot iespēju ērti nokļūt lielākās pilsētās un ar darbu nodrošinot lielu cilvēku skaitu.
Par šaursliežu dzelzceļa līnijām un to nozīmi tā laika cilvēku dzīvēs stāsta trīs informatīvas planšetes – «Viesītes lauku dzelzceļi jeb mazbānītis – lielākais darba devējs un dzelzceļnieku draugs», «Ventspils – Stendes 281 kilometrus garais 600 milimetru dzelzceļš – Kurzemes lauku ļaužu palīgs» un «Meitenes – Bauskas lauku platuma dzelzceļa līnija – no militāra objekta līdz cukurbiešu transportēšanai un tūrisma braucieniem». Katrai līnijai bija sava nozīme. «Piemēram, dzelzceļa līniju no Dundagas atklāja 1934. gadā, un cilvēki to uzņēma ar tik lielu sajūsmu, ka vilcienā pat tika svinētas kāzas – ar ēšanu, dzeršanu un muzicēšanu,» stāsta Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja direktore Ieva Pētersone, papildinādama, ka apvidū, kur parādījās bānītis, iepriekš cilvēki pārvietojās vien ar zirgu. Savukārt Viesītē mazbānītis bija lielākais darba devējs, un, līdz ar tā darbības pārtraukšanu, daudzi zaudēja darbu. «Mēs sazinājāmies ar Viesītes muzeju «Sēlija», kur mazbānītim ir veltīta ekspozīcija. Kā izrādās, tur bijušie dzelzceļnieki aktīvi iesaistās muzeja aktivitātēs. Sarīkojām pat atmiņu pēcpusdienu, kurā savos atmiņu stāstos dalījās kādreizējie dzelzceļa darbinieki un tie cilvēki, kuru ģimenes agrāk bija saistītas ar dzelzceļu,» papildina L.Murugova, kas ekspozīciju veidojusi kopā ar kolēģi Ilzi Freibergu. Līdzīga saruna notika arī Pilsrundāles bibliotēkā. «Cilvēku nostāsti liecina – bānītis bijis tik lēns, ka, braucot līkumā, pasažieri varējuši pat izkāpt no vagona, salasīt puķes un turpināt ceļu banītī,» tā L.Murugova. Vidējais mazbānīša ātrums veidojis vien 15 kilometrus stundā – tikai retos gadījumos tas sasniedza maksimālo ātrumu – 20 kilometrus stundā. Tāpat ekspozīcijā var aplūkot ar mazbānīti saistītos priekšmetus, piemēram, plombēšanas knaibles un plombas, ogļu lāpstu, tvaika lokomotīves vadītāja apliecību, vilciena biļeti un citus dzelzceļam raksturīgos priekšmetus, kā arī noklausīties cilvēku atmiņu stāstus, kas apkopoti aptuveni divdesmit minūtes garā video materiālā.
Ekspozīcijas centrālais objekts ir mazbānīša vagona fragments, kas veidots īpaši Jelgavai un izstādes apmeklētājiem sniedz iespēju sajust tā laika bānīša auru. «Veidojot šo ekspozīciju, pētīju fotogrāfijas, klausījos atmiņu stāstos, lasīju – ziņu par bānīti ir ļoti daudz, un mans uzdevums bija piesaistīt skatītājus, izvilkt no pieejamās informācijas visu eliksīru,» stāsta ekspozīcijas dizaina autors Māris Grīnbergs, kurš pie izstādes objektu izstrādes strādāja aptuveni trīs mēnešus. Telpu, kurā izvietota ekspozīcija, mazo platību, mākslinieks vērtē divējādi. «Šo ekspozīciju var vērtēt vairākās gradācijas, piemēram, informatīvo planšetu un vitrīnas izvietošanai mazā telpa nav gana pateicīga, taču tā paspilgtina sajūtas – arī pats bānīša vagons bijis šaurs. Vagona fragmentu veidoju tā, lai cilvēks tajā varētu iesēsties un izjust tā apmērus, jo vagona platums bijis vien aptuveni metru septiņdesmit – tā šķērsgriezums bija par ceturtdaļu šaurāks, nekā šodien,» turpina M.Grīnbergs. Viņš stāsta, ka šādā bānītī vēl šodien ir iespējams izbraukt Ventspilī – arī tas pārvietojas pa 600 milimetru jeb lauku platuma dzelzceļu. Tieši tur arī mākslinieks uzņēma fotogrāfijas, lai iezīmētu vidi, kādā atradās lauku dzelzceļa līnija, kā arī attēlotu pašu mazbānīti – fotoattēlu lielformāta izdrukas rotā ekspozīcijas telpas sienas. Savukārt atmosfēru, kas valdīja vagonos, ieskicē tā laika pasažieru personīgās lietas, piemēram, čemodāni, akordeons, piena kanna. Vagonu parasti izgaismoja sveču laternas vai petrolejas lampas, un katrā vagonā bija krāsniņa, ko kurināja konduktors. Vienā vagonā vidēji varēja sasēsties 20 pasažieru, un, tā kā bānītis pārvietojies lēna vēja ātrumā, brauciens mēdza cilvēkus satuvināt.
Dzelzceļa vēstures muzejā norāda, ka ekspozīcija «Mazā metāla sirds» ir veidota ar mērķi, lai tie cilvēki, kas piedzīvojuši bānīša laikus, to atcerētos, bet tie, kas bānīti nekad nav redzējuši, varētu to iepazīt. Šī būs muzeja pastāvīgā ekspozīcija, kas Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeja Jelgavas filiālē, Stacijas ielā 3, būs aplūkojama no trešdienas līdz sestdienai muzeja darba laikā. Trešdien, piektdien un sestdien muzejs ir atvērts no pulksten 10 līdz 17, bet ceturtdien – no pulksten 11 līdz 19.
Foto: Austris Auziņš