Izglītība

Šogad aprit 60 gadi, kopš Jelgavas pedagoģisko skolu, kura kādreiz atradās Svētes ielā, absolvēja 22 jaunietes. Tas bija šīs skolas pēdējais izlaidums. Lai arī nepilnā sastāvā, skolotājas turpina komunicēt, katru gadu satiekoties dažādās Latvijas pilsētās. Šī gada tikšanās vieta – pie jelgavnieces Zintas Seisumas.

«Ieradāmies pilsētā 1953. gadā ar vienotu mērķi: kļūt par
skolotājām,» tā absolvente Ārija Jozefa, piebilstot, ka jaunietēm,
kuras ieradās Jelgavā no dažādām Latvijas vietām, bija 14 gadu.
«Tajā laikā pilsēta bija nopostīta, pils vietā bija drupas,» atsauc
atmiņā Ā.Jozefa, norādot, ka sākumā nācies dzīvot kādas skolas
sporta zālē, bet vēlāk Lielajā ielā uzceltas kopmītnes, kuras
kalpoja par mājvietu vairāku gadu garumā. Jaunietes pedagoģisko
skolu absolvēja 1957. gadā, katra dāvinot vienu sarkanu rozi klases
audzinātājai Undīnei Strazdiņai, un kopš tā laika, neskatoties uz
atšķirīgām dzīves un darba gaitām, katru gadu 60 gadu garumā viņas
salido dažādās Latvijas vietās, un visbiežāk – Jelgavā. «Mēs
vienmēr jokojam, ka mūsu salidojumu reizes ir pedagoģiskās sēdes
bez protokola,» tā skolotājas, piebilstot, ka viesojušās pie
kolēģes Bavārijā, Vācijā, kopā apmeklējušas Kino muzeju, kā arī
neskaitāmas reizes atgriezušās uz kādreizējo kopmītņu kāpnēm, lai
atkārtoti uzņemtu kopīgas fotogrāfijas – gluži kā izlaiduma
dienā.

Ārija atklāj, ka topošie pedagogi mācību laikā bija klasiski
skolēni, kuri cītīgi mācījās, bet mēdza arī špikot un izdomāt
dažādas viltības. «Man nepadevās matemātika. Es biju ļoti centīga,
bet arī tas nelīdzēja, lai līdz galam izprastu priekšmetu. Atceros,
ka skolotāja eksāmenā mani izglāba no komisijas papildu jautājuma,
un man jāsaka liels paldies, jo nesekmīga atzīme nozīmēja mācības
bez stipendijas, atgriešanos laukos un slaucējas darbu,»
audzinātājai pateicību izsaka pedagoģiskās skolas absolvente Aija
Mauriņa. Savukārt Astrīda Saukante, atminoties vasaras darbus
kolhozā, atzīst, ka ar klases meitenēm speciāli izmētāja akmeņus
kartupeļu laukā, lai traktors, ar kuru apstrādā laukus, saplīst, un
meitenēm nebūtu jāstrādā.

Šīs jaunās pedagoģes bija 13. un pēdējais pedagoģiskās skolas
izlaidums, jo pēc tam skolu reorganizēja, savukārt jaunās pedagoģes
katra aizgāja savu ceļu. Audzinātāja U.Strazdiņa līdz pat 80 gadu
vecumam strādāja Rīgas 1. ģimnāzijā par matemātikas skolotāju,
savukārt jaunietes kļuva par pirmsskolas, matemātikas, ķīmijas,
vēstures, bioloģijas un ķīmijas skolotājām dažādās Latvijas
pilsētās. «Īsi pēc izlaiduma 1957. gadā jaunos skolotājus sūtīja uz
dažādām piepilsētām un ciematiem, jo pieredzējušiem pedagogiem jau
bija savas ģimenes, bet mums pārcelties bija vieglāk,» skaidro
skolotājas, piebilstot, ka turpināja mācības augstskolā neklātienē.
Viena no absolventēm – Guna Eglīte – ilgus gadus strādāja Latvijas
Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu nodaļā, savukārt jelgavniece
Z.Seisuma – Zinātņu akadēmijas Bioloģijas institūtā.

Jelgavas pedagoģiskās skolas audzinātāja U.Strazdiņa atzīst:
laikam ritot, pasaule mainās un cilvēki mainās laikam līdzi.
«Nevaru salīdzināt manas audzēknes un mūsdienu jauniešus, starpā ir
gadsimts, un tas ir jūtams,» tā viņa. Savukārt kulturoloģe
A.Saukante skaidro, ka mūsdienu bērniem trūkst cieņas pret
pieaugušajiem. «Bērniem trūkst sirsnības un mīlestības. To aizvieto
elektroierīces – televizors, dators, mobilie telefoni,» tā viņa,
norādot, ka mūsdienās visi zina savas tiesības, bet diemžēl nevēlas
domāt par saviem pienākumiem. Skolotājas spriež, ka mūsdienu
skolotāju darbs ir krietni grūtāks, jo ikdienā jāsaskaras ar
visatļautību, tomēr piebilst – cilvēks jāuzrunā par interesējošām
tēmām, tad būs gan attieksme, gan rezultāts.

Jāpiebilst, ka skolotājas Jelgavā salidoja no visdažādākajām
Latvijas vietām: Pļaviņām, Bauskas, Sēlijas, Jēkabpils, Rīgas,
Jelgavas, Jaunjelgavas, Cesvaines, Stendes, Gaviezes un Aiviekstes
puses.

Foto: Austris Auziņš