Izglītība

Šogad aprit 60 gadi, kopš Jelgavas Pedagoģisko skolu, kas kādreiz atradās Svētes ielā, absolvēja 22 jaunietes. Tas bija šīs skolas pēdējais izlaidums. Lai arī nepilnā sastāvā, tomēr skolotājas turpina komunicēt joprojām, katru gadu satiekoties dažādās Latvijas pilsētās. Šī gada pulcēšanās vieta – pie jelgavnieces Zintas Seisumas.

«Ieradāmies pilsētā 1953. gadā ar vienotu mērķi – kļūt par
skolotājām,» stāsta absolvente Ārija Jozefa, piebilstot, ka
jaunietēm, kuras ieradās Jelgavā no dažādām Latvijas vietām, tolaik
bija 14 gadu. «Tajā laikā pilsēta bija nopostīta, ap pili bija
drupas,» atmiņās dalās Ā.Jozefa, norādot, ka sākumā nācies dzīvot
kādas skolas sporta zālē, bet vēlāk Lielajā ielā uzceltas
kopmītnes, kas viņām vairākus gadus kalpoja par mājvietu. Jaunietes
Pedagoģisko skolu absolvēja 1957. gadā, katra dāvinot vienu sarkanu
rozi klases audzinātājai Undīnei Strazdiņai, un kopš tā laika,
neraugoties uz atšķirīgām dzīves un darba gaitām, katru gadu 60
gadu garumā viņas pulcējas dažādās Latvijas vietās, visbiežāk –
Jelgavā. «Mēs vienmēr jokojam, ka mūsu salidojumu reizes ir
pedagoģiskās sēdes bez protokola,» tā skolotājas, piebilstot, ka
viesojušās pat pie kolēģes Bavārijā, Vācijā, kopā apmeklējušas Kino
muzeju, kā arī neskaitāmas reizes atgriezušās uz kādreizējo
kopmītņu kāpnēm, lai atkārtoti uzņemtu kopīgas fotogrāfijas – gluži
kā izlaiduma dienā.

Topošās pedagoģes skolas solā

Ā.Jozefa atklāj, ka topošie pedagogi mācību laikā bija klasiski
skolēni, kuri gan cītīgi mācījās, gan arī mēdza špikot un izdomāt
dažādas viltības. «Man nepadevās matemātika. Es biju ļoti centīga,
bet arī tas nelīdzēja, lai līdz galam izprastu šo mācību
priekšmetu. Atceros, ka skolotāja eksāmenā mani izglāba no
komisijas papildu jautājuma, un par to viņai esmu ļoti pateicīga,
jo nesekmīga atzīme nozīmēja mācības bez stipendijas, atgriešanos
laukos un slaucējas darbu…,» audzinātājai pateicību izsaka
pedagoģiskās skolas absolvente Aija Mauriņa. Savukārt Astrīda
Saukante, atminoties vasaras darbus kolhozā, atzīst, ka ar klases
meitenēm speciāli izmētāja akmeņus kartupeļu laukā, lai traktors,
ar kuru tika apstrādāts lauks, saplīstu un meitenēm nebūtu
jāstrādā.

Šīs jaunās pedagoģes bija 13. un pēdējais pedagoģiskās skolas
izlaidums, jo pēc tam skolu reorganizēja, savukārt jaunās
skolotājas katra aizgāja savu ceļu. Audzinātāja U.Strazdiņa līdz
pat 80 gadu vecumam strādāja Rīgas 1. ģimnāzijā par matemātikas
skolotāju, savukārt pārējās jaunietes kļuva par pirmsskolas,
matemātikas, ķīmijas, vēstures un bioloģijas skolotājām dažādās
Latvijas pilsētās. «Īsi pēc izlaiduma 1957. gadā jaunos skolotājus
sūtīja uz dažādām piepilsētām un ciematiem, jo pieredzējušiem
pedagogiem jau bija savas ģimenes, bet mums pārcelties bija
vieglāk,» skaidro skolotājas, piebilstot, ka viņas turpināja
mācības augstskolā neklātienē. Viena no absolventēm – Guna Eglīte –
ilgus gadus strādāja Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu
nodaļā, savukārt jelgavniece Z.Seisuma – Zinātņu akadēmijas
Bioloģijas institūtā.

Mūsdienu jaunieši – prasmīgi, bet
nedisciplinēti

Jelgavas Pedagoģiskās skolas audzinātāja U.Strazdiņa atzīst –
laikam ritot, pasaule mainās, un cilvēki mainās līdzi laikam.
«Nevaru salīdzināt manas audzēknes un mūsdienu jauniešus, viņus
šķir vairāk nekā pusgadsimts, un tas ir jūtams,» pauž pedagoģe.
Savukārt A.Saukante spriež, ka mūsdienu bērniem nereti trūkst
cieņas pret pieaugušajiem. «Bērniem trūkst sirsnības un mīlestības.
To aizvieto elektroierīces – televizors, dators, mobilie telefoni,»
tā viņa, norādot, ka mūsdienās visi zina savas tiesības, bet
diemžēl nevēlas domāt par saviem pienākumiem. Skolotājas spriež, ka
mūslaiku skolotāju darbs ir krietni grūtāks, jo ikdienā jāsaskaras
ar visatļautību. Taču viņas piebilst – cilvēks jāuzrunā ar
interesējošām tēmām, tad būs gan laba attieksme, gan arī rezultāts.
A.Jozefa stāsta, ka strādāja skolā teju 50 gadus, tostarp arī ar
mūsdienu jauniešiem. «Šodienas bērni ir interesanti, kustīgi un
gudri tehnoloģiju pārzināšanā,» tā viņa, gan piebilstot, ka viens
no svarīgākajiem skolotāja uzdevumiem ir klasē ieviest kārtību, un
to var īstenot tikai stingrs pedagogs. Savukārt A.Saukante
papildina: «Svarīgākais, lai stingrība ir līdzsvarā ar iejūtību un
rūpēm.» Skolotājas stāsta, ka laikam līdzi mainās arī bērnu vecāki.
«Mana pieredze apliecina, ka jaunie vecāki ļoti asi uztver gan
jebkurus ieteikumus viņiem pašiem, gan arī jebkādus aizrādījumus,
kas tiek izteikti bērnam mācību procesā,» pauž A.Saukante. Savukārt
A.Jozefa papildina, ka situācijās, kad vecāki par sliktām sekmēm
vai zemiem eksāmenu vērtējumiem vaino skolotājus, jāsaprot – bērnu
mācību sasniegumi ir arī vecāku līdzdalības nopelns. Viņa atceras,
ka agrāk, strādājot nelielā lauku skolā, regulāri tika rīkotas ne
vien vecāku sapulces, bet arī vecmāmiņu pēcpusdienas un tēvu
padomes tikšanās. «Pušu sadarbību bērna labad var uzlabot, tikai
pastāvīgi uzturot kontaktu,» secina skolotāja.

Reformas izglītības jomā nopietni jāizvērtē

Skolotājas atzīst, ka izglītības jomā gadu no gada piedzīvotas
reformas. Šobrīd aktuālas iniciatīvas ir, piemēram, jaunas mācību
metodes, mācību gada pagarināšana un skolas gaitu uzsākšana sešu
gadu vecumā. A.Saukante stāsta, ka viņa ir piedzīvojusi laiku, kad
sešgadnieki bija pirmklasnieki, un atzīst – pirmajās klasēs
problēmas nerodas, tomēr 3. un 4. klasē, kad mācību slodze pieaug,
bērniem ir gan fiziski grūti izturēt mācību dienu, gan
problemātiski uztvert lielu daudzumu komplicētas informācijas.
Skolotājas uzskata, ka absolvēt vidusskolu būtu vēlams 18 gadu
vecumā, tomēr uzsākt skolas gaitas ātrāk nav labākais risinājums,
un par šo iniciatīvu būtu nopietni jālemj dažādu jomu
speciālistiem. Līdzīgs viedoklis skolotājām ir arī par pagarināto
mācību gadu. Pedagoģes atzīst – gadu gaitā novērota parādība, ka
maijā bērni jau ir noguruši no mācību gada un grūtāk uztver jaunu
informāciju. Savukārt, runājot par jaunām mācību metodēm, kas
paredz vairāk praktiskās darbošanās stundās, pedagoģes skaidro –
prakse ir noderīga tikai tādā gadījumā, kad bērni klasiskā veidā ir
apguvuši pamata zināšanas. «Piemēram, mans mazdēls darba burtnīcā
pilda latviešu valodas uzdevumus, kuros pareizi jāieliek komats vai
tukšā vietā jāievieto vārds, un tieši šī iemesla dēļ bērni nemāk
rakstiski izteikties,» tā skolotāja, skaidrojot, ka mūsdienu
skolēni ir atraduši no tradicionālām mācību metodēm, tostarp
domrakstu, diktātu un sacerējumu rakstīšanas. Papildus pedagoģes
norāda arī uz klašu komplektēšanas specifiku, kad vienā klasē ir
gan izcilnieki, gan vājāki audzēkņi, un, «velkot» tos, kam iet
grūtāk, novārtā tiek atstāti izcilnieki ar lielu potenciālu. «Bija
laiks, kad veidojām izcilnieku klasi un strādājām ar audzēkņiem
augstākā līmenī, tomēr šo iniciatīvu, protams, neatbalstīja pārējo
audzēkņu vecāki,» atceras pedagoģe.

Skolotājs – profesija un dzīves aicinājums

«Nav labākas profesijas par skolotāja amatu,» saka A.Jozefa.
Pedagoģe norāda – nestrādājot skolā, viņai katrs 1. septembris ir
aizkustinoša diena. «Katru septembra sākumu pārdzīvoju, ka vairs
nestrādāju. Turpina iepriecināt tikai bijušie audzēkņi, kuri
regulāri mani apsveic,» tā viņa, piebilstot, ka 1. septembri mēdz
dēvēt par savu otro dzimšanas dienu. A.Jozefa atklāj, ka viņas
ausīm tīkamākie vārdi ir uzruna «Labdien, skolotāj!», kā arī skolas
zvana skaņa. Arī citas pedagoģes atbalsta kolēģi, secinot, ka
skolotājs ir ne tikai profesija, bet arī dzīves aicinājums, kam
tiek veltīts viss laiks, spēks un sirds.

Foto: no JV arhīva