Dažādi

«Biju noskrējis jau 61 kilometru…, kad nonācu pie klints sienas. Sapratu – nākamie pāris kilometri būs jāveic, rāpjoties pa klinšu sienu. Vairākas reizes nokritu, paslīdot uz akmeņiem, jo lietus sāka līt arvien spēcīgāk. Kad nonācu 67. kilometra kontrolpunktā, sapratu – mans organisms var neizturēt. Šis bija smagākais lēmums manā skrējēja karjerā – es nolēmu izstāties no skrējiena, kam biju gatavojies četrus mēnešus,» vilšanos pēc izstāšanos no 119 kilometrus garā skrējiena «Ultra Trail Mont Blanc», kas pagājušajā nedēļā notika Monblāna kalna pakājē, pauž jelgavnieks, garo distanču skrējējs Edgars Bukšs.

E.Bukšs, kurš jau agrāk piedalījies ultramaratona sacensībās un
veicis garas skriešanas distances, šoreiz vēlējās pieveikt 119
kilometru garo skrējienu Monblāna pakājē. «Ne velti man citi
skrējēji teica, ka šī distance ir ārkārtīgi smaga un ir ļoti grūti
skrienama – nenoticēju, gribēju izbaudīt to uz savas ādas. Starts
tika dots pulksten 6 no pilsētas Courmayer, līdz kurai mūs veda
autobusi no tuvākās pilsētas Šarmonī. Tas nozīmē, ka bija jāizbrauc
jau pulksten 3.45. Lieki teikt, ka gulēts nebija. Skrējienā
startēja 1818 dalībnieki, finišēja – 1250. Trase veda praktiski
visu laiku pa kalniem. Jau no paša starta sākās kāpums kalnā, kur 8
kilometru laikā bija jāveic vairāk nekā 1200 metru kāpums. Kam
sekoja noskrējiens, un tā tas turpinājās visas distances garumā.
Nevarēju pat īsti saprast, kas ir grūtāk, kāpt kalnā vai veikt
noskrējienus, jo tie bija tik strauji un gari, ka muskuļi vairs
fiziski nespēja veikt bremzēšanu,» atzīst E.Bukšs.

Skrējējs neslēpj, ka Monblāna pakājes dabas skati bijuši
grandiozi un elpu aizraujoši, bet vienlaikus arī ārkārtīgi bīstami.
«Daudzās vietās burtiski bija jāskrien gar kraujas malu un viens
nepareizs solis varēja beigties traģiski. Pēc 35. noskrietā
kilometra sākās īstās grūtības – 15 kilometru garš, straujš
noskrējiens, kas iznīcināja manas kājas. Nonācis 51. kilometra
kontrolpunktā, uzzināju, ka nākamie 11 kilometri tika dēvēti par
smagākajiem visā distancē. Nodomāju, kas tad ir 11 kilometri?! Bet,
kad sapratu, ka šie kilometri veda praktiski vertikālā sienā un
viena kilometra pievarēšana brīžiem prasīja 40 minūtes, tad
sapratu, kas ar to bija domāts. Ik pa 100 metriem varēja redzēt
dalībniekus, kuri bija padevušies un izstājušies. Arī mans
organisms bija praktiski padevies – kājas rāva krampjos, vēderu
arī, pat ūdeni iedzert nevarēju… Pieveicis pusi no kalna, biju
dilemmas priekšā – izstāties vai mēģināt turpināt. Ārkārtas
gadījumā mēs varējām izmantot SOS pogu, un sliktākajā gadījumā
skrējēji varēja tikt evakuēti arī ar helikopteru… Neskan vilinoši…
Kaut kā pierunāju kājas sākt strādāt un beidzot tiku kalna galā.
Kad biju kalna galā, sapratu – šobrīd iespēju izstāties man nav. Ja
nolemtu tur izstāties, vajadzētu gaidīt daudzas stundas, lai kāds
man atbrauktu pakaļ. Tā nu nolēmu mēģināt pievarēt vēl 16
kilometrus līdz nākamajam kontrolpunktam,» stāsta skrējējs.

Iestājās nakts, sāka līt lietus. Skrējiens turpinājās gar
kraujām un milzīgām nogāzēm. «Sešus kilometrus pirms 67. kilometra
kontrolpunkta nonācām līdz kraujas malai… Burtiski līdz kraujas
malai un nākamie pāris kilometri bija jāveic, rāpjoties pa klinšu
sienu. Noteiktos posmos, kā drošības garants, atradās apmācīti
cilvēki, kas mūs pieskatīja. Pieturoties pie speciāli novilktas
troses, rāpāmies lejā. Vairākas reizes nokritu, paslīdot uz
akmeņiem, jo lietus sāka līt arvien spēcīgāk. Nonācu kontrolpunktā
un sapratu, ka organisms turpmāko slodzi var neizturēt. Šis bija
smagākais lēmums manā skrējēja karjerā – nolēmu, ka ir laiks
izstāties. Iekāpu autobusā, kur atradās vēl bariņš citu padevušos
skrējēju un devāmies atpakaļ uz Šamonī pilsētu,» stāsta Edgars.

Lai arī Edgars zināja, ka ir pieveicis skrējiena grūtāko posmu,
pievarējis noskrējienu un kalnu, kurā izstājas liela daļa skrējēju,
un viss smagākais jau bija aiz muguras, viņš tik un tā saprata, ka
būs jāizstājas no sacensībām. «Tagad jūtos iztukšots, pašapziņa
iedragāta, jo es neesmu no tiem, kas pieraduši padoties. Bet ir
jāsadzīvo ar šo situāciju un es ceru, ka šī pieredze man, kā
skrējējam, būs tikai stimuls strādāt vēl centīgāk, lai šādi
gadījumi vairs neatkārtotos,» pēc atgriešanās mājās, atzina
Edgars.

Foto: no Edgara Bukša personīgā arhīva