Oktobrī pieņemts Sociālās uzņēmējdarbības likums, kas likumdošanā nostiprina Latvijai jaunu uzņēmējdarbības veidu, uzrunājot tos, kuri vēlas risināt kādu sabiedrībai nozīmīgu sociālu problēmu un vienlaikus arī pielietot savas profesionālās zināšanas – nodarboties ar uzņēmējdarbību, nodrošinot stabilu atalgojumu sev un citiem. Šādiem uzņēmējiem valsts piedāvā arī plašas atbalsta iespējas – gan atvieglojumus, ko paredz likums, gan dalību valsts programmā, kurā iespējams piesaistīt līdzfinansējumu savas idejas attīstībai. «Valsts ir devusi zaļo gaismu, izstrādājot likumu un piedāvājot atbalstu, bet iniciatīvai, tostarp konkrētām sociālās uzņēmējdarbības idejām, jānāk no pašiem topošajiem vai esošajiem uzņēmējiem,» uzsver Latvijas Sociālās uzņēmējdarbības asociācijas (LSUA) vadītāja Madara Ūlande.
«Sociālā uzņēmējdarbība apvieno pieredzējuša uzņēmēja prasmes un vēlmi palīdzēt citiem sabiedrības pārstāvjiem,» stāsta M.Ūlande, skaidrojot: uzņēmējs var darboties jebkura sociāli nozīmīga jautājuma, kas rūp pašam, labā, piemēram, atdzīvināt kultūrvēsturisko mantojumu, palīdzēt dzīvniekiem, veicināt izglītības aktivitātes dažādām mērķauditorijām, sniegt sociālos pakalpojumus. Sociālā uzņēmuma veids var būt arī darba integrācijas uzņēmums, kas nodarbina kādu no sociālās atstumtības riska grupām – seniorus, cilvēkus ar invaliditāti, bijušos ieslodzītos, jaunās māmiņas un citus.
Uzņēmums var piedāvāt pakalpojumus vai ražot preces, tomēr primārais nosacījums ir nemainīgs – sociāli orientēta uzņēmuma peļņa netiek izmaksāta tā īpašniekam. Proti, īpašnieks un uzņēmuma darbinieki saņem algu, bet līdzekļi, kas ir uzņēmuma ikgadējā peļņa, tiek investēti attīstībā: ja tā ir ražošana, tad līdzekļus var ieguldīt, lai iegādātos jaunas iekārtas un kāpinātu ražošanas apjomus, ja tas ir pakalpojums – paplašināt piedāvājuma klāstu un pieņemt darbā papildu darbaspēku. M.Ūlande stāsta, ka Latvijā ir aptuveni 150 uzņēmumu, kas atbilst sociālā uzņēmuma kritērijiem. Piemēram, kāds pilsētas grausts ir atdzīvināts kā kultūras centrs, kur notiek dažādi pasākumi, tostarp sociālās atstumtības riska grupas jauniešiem; ir uzņēmums, kas ar neredzīgo cilvēku palīdzību veido un izdod grāmatas Braila rakstā, tāpat virkne ražotāju nodarbina riska grupas cilvēkus.
Atbalsts, pierādot sociālo labumu
Pamatojoties uz Sociālās uzņēmējdarbības likumu, atbalstu varēs saņemt tie uzņēmumi, kuri būs iekļauti Sociālo uzņēmēju reģistrā. «Ar solījumu statūtos, ka strādās sabiedrības labā, nebūs gana,» skaidro Labklājības ministrijas (LM) Darba tirgus politikas departamenta direktors Imants Lipskis. «Uzņēmumam vajadzēs pierādīt savu sociālo misiju un tās pozitīvo ietekmi,» tā viņš, akcentējot, ka sociālais uzņēmums var būt tikai sabiedrība ar ierobežotu atbildību; ja tas pastāv ilgāk nekā gadu, tiks vērtēts, vai uzņēmumā notiek saimnieciskā darbība – ražošana, pakalpojumu sniegšana –, vai peļņa tiek ieguldīta attīstībā, vai uzņēmumā ir algoti darbinieki.
Savukārt no aprīļa, kad likums stāsies spēkā, sociālajiem uzņēmējiem būs pieejami dažādi atvieglojumi. Piemēram, sociālais uzņēmums tiks atbrīvots no uzņēmuma ienākuma nodokļa (UIN) nomaksas, ja peļņu ieguldīs uzņēmuma attīstībā. UIN atvieglojumu piemēros aktīvu iegādes un ziedojumu gadījumā, tiesa, ar piebildi, ka tas nepieciešams sociālo mērķu sasniegšanai. Tāpat uzņēmējs bez atlīdzības varēs nodot kustamo mantu sociālā uzņēmuma īpašumā, kā arī piesaistīt brīvprātīgos darbiem, kas nav saistīti ar uzņēmuma pārvaldi un grāmatvedību. Arī pašvaldība varēs sniegt atbalstu, piemērojot nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumus uzņēmumiem, kuri būs ieguvuši sociālā uzņēmuma statusu.
Uzņēmējiem pieejams grants
Kamēr pieņemtais Sociālās uzņēmējdarbības likums vēl nav stājies spēkā, uzņēmējiem, tostarp biedrībām un nodibinājumiem, ir iespēja startēt LM un finanšu institūcijas «Altum» atbalsta programmā «Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai». Tās gaitā līdz 2022. gadam būs pieejams finansiāls atbalsts kopumā vairāk nekā 10 miljonu eiro apmērā. «Ja sociālais uzņēmums atbilst kritērijiem, tas tiek iekļauts projekta dalībnieku reģistrā,» stāsta I.Lipskis, norādot: jaunajiem uzņēmējiem prasības ir atvieglotas, savukārt tiem pretendentiem, kas darbojas ilgāk nekā gadu, – stingrākas. Tiem būs jāpierāda, ka uzņēmums strādā un vismaz 50 procentus peļņas novirza sociālā mērķa sasniegšanai, kā arī algo darbiniekus un ir sociāli atbildīgs. Šajā gadījumā uzņēmējs ar biznesa plānu var vērsties «Altum» un pretendēt uz grantu, lai attīstītu vai paplašinātu sava uzņēmuma darbību. «Esam panākuši, ka uzņēmējiem būs pieejami granti, nevis aizņēmumi, kas nākotnē jāatdod,» tā viņš, papildinot, ka tiks prasīts tikai 10 procentu līdzfinansējums, lai uzņēmējam būtu līdzatbildība un motivācija darboties.
Projektam būs pieejams grants 5–200 tūkstošu eiro robežās – tā apmērs atkarīgs no uzņēmuma saimnieciskās darbības apjoma un darba pieredzes. Programmā plānots atbalstīt aptuveni 200 uzņēmumus, un šobrīd LM saņemti un tiek izskatīti 65 pieteikumi.
Jelgavā ir vismaz 1000 sociālo uzņēmumu potenciālo darbinieku
Apjomīgākais finansējums LM un «Altum» programmā paredzēts darba integrācijas uzņēmumiem, norāda I.Lipskis. Proti, uzņēmums var pretendēt uz atbalstu 100 procentu apmērā no vidējās darba algas profesijā uz laiku līdz diviem gadiem, ja uzņēmumā no jauna nodarbināti divu veidu darbinieki: bezdarbnieki (ilgstoši nestrādā, ir vecāki par 54 gadiem, ir apgādājamie) vai personas ar garīga rakstura traucējumiem un ar invaliditāti. Jāpiebilst, ka mērķa grupu pārstāvjiem jābūt vismaz pusei no visu darbinieku skaita. Citiem sociāliem uzņēmumiem pieejamais atbalsts darbaspēkam ir 80 procentu apmērā projekta pirmos sešus mēnešus.
Kā norāda Nodarbinātības valsts aģentūras vadītāja Inga Lejiņa, šobrīd Jelgavas filiālē reģistrēti 1954 bezdarbnieki, no kuriem gandrīz 1000 ir riska grupas bezdarbnieku. Piemēram, 317 ir pirmspensijas vecumā, 253 cilvēkiem ir invaliditāte, savukārt vēl 76 personas ir bezdarbnieka statusā pēc bērna kopšanas atvaļinājuma.
«Pārdot var pat pelnus»
Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrā (ZRKAC) norisinās akcija «Tīra telpa – otra elpa», kuras gaitā uzņēmēji bez maksas vai par nelielu samaksu pēc vienošanās var piedāvāt materiālus un lietas, kas paliek pāri ražošanas procesā un uzņēmumā vairs netiek izmantotas. «Ideja paredz, ka piesakās uzņēmēji, kuriem ir lietas, ko pašiem vairs nevajag un ko viņi varētu atvēlēt citiem, kas vēlētos nodarboties ar sociālo uzņēmējdarbību un ģenerēt jaunas biznesa idejas,» stāsta ZRKAC Uzņēmējdarbības atbalsta nodaļas vadītāja Līga Miķelsone. Jau šobrīd piedāvājumā ir dažādi atlikumi, piemēram, SIA «Kveila M» piedāvā neliela izmēra ozola koka atlikumus, ēvelētas skaidas un plāno finieri, «Jelgavas tipogrāfija» – dažādus kartona un papīra atgriezumus, kā arī grāmatu iesienamos materiālus. Zemnieku saimniecība «Latiņas» piedāvā pilnpiena siera un biezpiena sūkalas, arī jaunpienu un trušu ādiņas, savukārt šūšanas uzņēmums «Mārīte» – polsterus, pogas, pakaramos, diegu galus, kas paliek pāri ražošanas procesā, kā arī lietotas šujmašīnas. SIA «MNL» jaunu produktu radīšanai sniedz iespēju izmantot paklāju un linoleju paraugus, kā arī dažādus katalogus, savukārt SIA «Elite Plus» – cūku un liellopu kaulus. «Jelgavas baltie krekli» nodrošina stikla pudeles, kartona kastes, pārtikas atlikumus, kā arī profesionālo virtuves tehniku, kurai nepieciešams remonts: plītis, mīklas maisītāju, picas krāsni, ledusskapjus.
Uzņēmējdarbības konsultante Vita Brakovska norāda: labākais veids, kā uzsākt uzņēmējdarbību, ir izmantot esošās zināšanas un pieejamos resursus. «Mana pieredze rāda, ka var pārdot jebko – glāzes, kas veidotas no pudelēm, kūtsmēslus, kas pārstrādāti pulverī, pat pelnus, ko ārzemniekiem prezentē kā īpaši ekoloģiskus,» stāsta V.Brakovska, skaidrojot: mērķauditorija var būt ne tikai Latvijas iedzīvotāji, bet ar interneta starpniecību – arī ārzemnieki. Svarīgākais ir atrast veidu un koncepciju, kā ieinteresēt mērķauditoriju, piedāvājot savu produktu vai pakalpojumu.
Lāsma Cimermane, biedrības «Tuvu» vadītāja; uztur labdarības veikalus Jelgavā un Tukumā, peļņu novirzot sociālajiem projektiem:
«Pēc izglītības esmu finansiste grāmatvede, tomēr gandarījumu un sirdsmieru pēdējos desmit gadus guvu kādā organizācijā, kur kā brīvprātīgā ārpus darbalaika braukāju pa Zemgali un sniedzu dažāda veida atbalstu ģimenēm – daudzbērnu, trūcīgām –, kā arī vientuļiem pensijas vecuma cilvēkiem. Pārtraucot darbu organizācijā, bija divas iespējas – iesaistīties citā organizācijā vai sākt ko savu. Nodibinot biedrību, kas atbalstīs trūcīgas personas, sāku meklēt sadarbības iespējas. Izmantoju arī personiskos kontaktus, un sadarbībai atsaucās vācu uzņēmums, kas savā valstī sniedz sociālos pakalpojumus. Vienojāmies, ka viņi nelielos apjomos dalīsies ar dažādām precēm, kas varētu būt ikdienā noderīgas un ko mēs varētu realizēt mūsu veikalā par nelielu cenu. Viņiem ļoti svarīga ir sociālā misija, savukārt mēs pretim sniedzam atskaites un detalizētus stāstus, kā un kādām ģimenēm tas ir līdzējis. Jāpiebilst, ka veikalu peļņa tiek ieguldīta vienīgi sociālajos projektos, un tā ir iespēja apvienot profesionālās zināšanas un sirdsdarbu.»
Zanda Ozola, uzņēmuma «Zekants» īpašniece; ražo grauzdētas cūku pupas «Pupuchi», uzņēmumā nodarbinot cilvēkus, kuri pakļauti sociālajam riskam:
«Uzņēmējdarbību sākām kā mājražotāji, kas ražo grauzdētas cūku pupas, jo uzņēmuma līdzīpašniecei – māsai Kristīnei Ozoliņai – ir zināšanas un izglītība pārtikas tehnoloģijas jomā. Jau sākotnēji zinājām to, ka vēlamies nodarbināt riska grupu cilvēkus, jo ģimenes lokā ir bērniņš ar īpašām vajadzībām. Apzinoties grūtības, ar kādām saskaras šādi cilvēki, gribējām palīdzēt viņiem integrēties darba vidē. Jāatzīst, ka bija dažādas lietas, par ko nācās parūpēties, piemēram, darba telpās jāpielāgo galdu augstums, krēsli, tāpat jādomā par to, lai ēkā varētu iekļūt cilvēki ratiņkrēslā un durvīm ir pietiekami platas ailas. Skandināvijas valstīs šīs lietas ir pašsaprotamas, ceļot ikvienu būvi, bet pie mums sabiedrība vēl tikai mācās. Šobrīd varu apgalvot, ka nodarbinātie – gan pirmspensijas vecuma darbinieks, gan cilvēks ar invaliditāti – atbildīgi un kvalitatīvi pilda darba uzdevumus, turklāt gan Nodarbinātības valsts aģentūra, gan valsts programmas piedāvā atbalstu, kas ievērojami samazina arī darbaspēka nodokļu slogu. Mums paveicies, gan sadarbojoties ar LLU zinātniekiem, gan ar investoru, kurš ir noticējis mūsu kampaņai par olbaltumiem bagāto uzkodu, un jāsaka: sajūta, ka viss sanāk un mēs palīdzam, ir labākais dzinulis.»
Natālija Jermolajeva, uzņēmuma «Owa» īpašniece; ražo apģērbu, uz tā atainojot Latvijas mākslinieku darbus, nodarbina cilvēkus no sociālā riska grupām:
«No dzimšanas esmu invalīde – man ir reta ģenētiska slimība, kas saistīta ar audu atrofiju, tomēr tas nekad nav bijis šķērslis ne darbam, ne pilnvērtīgai dzīvei. Uzņēmējdarbībai pievērsos brīdī, kad uzņēmums, kurā darbojos, pakāpeniski bankrotēja, un nolēmu aiziet no pamatdarba. Ļāvos izaicinājumam attīstīt senu ieceri – ražot apģērbu ar Latvijas mākslinieku gleznām –, vēlējos citiem invalīdiem pierādīt, ka viņi var uzņemties, vadīt, strādāt un kaut kādu iemeslu dēļ neierauties sevī. Šobrīd uzņēmumā nodarbinu pirmspensijas vecuma darbinieci, kas ir ļoti lojāla, atbildīga un ar lielu darba pieredzi, kā arī jauno māmiņu, kurai nākas nedaudz pielāgoties, bet kura izpilda darbu sev ērtā laikā līdz noteiktam termiņam. Apzinos, ka svarīgākais bija uzdrošināties, jo, iesākot darboties, parādījās jauni mērķi un iespējas – saņemu sadarbības piedāvājumus un pašvaldības atbalstu, un, lai gan man jau ir augstākā izglītība uzņēmējdarbības jomā, paplašinu zināšanas un iestājos dizaina programmā Rīgas Tehniskajā universitātē. Esmu gandarīta ar sasniegto, jo cilvēki, bieži vien nezinot visu stāstu, pērk produktu idejas un kvalitātes dēļ, nevis aiz žēluma, un tas ir labākais rādītājs.»
Madara Makare, uzņēmuma «Hopp» īpašniece; ražo cilvēkiem ar kustību traucējumiem pielāgotus trīsriteņus:
«Ideja par pielāgotiem trīsriteņiem radās kopā ar tās līdzautoru Edgaru Spridzānu. Zinot, ka viņš prot izgatavot dažāda veida velosipēdus, pie viņa aizvien biežāk vērsās cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem, lūdzot izgatavot viņiem pielāgotus braucamos. Sākumā bija vēlme palīdzēt kaut vai dažiem cilvēkiem, savukārt vēlāk radās ideja uzsākt pastāvīgu ražošanu, kas turklāt nebūtu atkarīga no ziedojumiem. Mūsu iniciatīvu pamanīja kādā forumā un idejai piešķīra grantu, tomēr vēl līdz tam piedzīvots sarežģīts darba gads – pētījām, kāds rīks interesē vairumam, pieslīpējām tehnisko pusi un plānojām, kā mūsu mērķauditorija, kurai bieži vien nav pietiekamu līdzekļu, varētu atļauties iegādāties mūsu produktu. Šobrīd varam redzēt, ka ideja ir ilgtspējīga, neraugoties uz sezonālo pieprasījumu. Ir ģimenes, kas var atļauties produktu, bet ir gadījumi, kad paši meklējam programmas un projektus, lai cilvēkiem tos palīdzētu nodrošināt. Peļņa nebūt nav noteicošais, kad redzi: pateicoties tavam produktam, bērns var braukt ar riteni, savukārt seniors – patstāvīgi tikt līdz dārzam un veikalam.»
Foto: Santis Zībergs un no personīgā arhīva
4.6 °C,
3 m/s,
95.1 % 
4.6 °C,
3 m/s,
95.1 %