«Biju pārsteigta, ka no Latvijas aizveda tik daudz cilvēku – nespēju saprast, kā deviņdesmit tūkstošus varēja saspiest vagonos un ko šiem cilvēkiem nācās piedzīvot. Ceru, ka tas nekad vairs neatkārtosies un mums tas nebūs jāpiedzīvo,» savās pārdomās pēc izglītojošās nodarbības mazāko klašu skolēniem «Viņiem arī bija bērnība» Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā dalījās Jelgavas 4. sākumskolas 4. klases skolniece Laura. Nodarbībā muzejpedagoģe Teika Putna caur Benitas Plezeres-Eglītes deportācijas laika zīmējumiem stāstīja bērniem par 1949. gada 25. marta deportācijām.
Šī izglītojošā nodarbība sagatavota, godinot 1949. gada 25. marta deportāciju upurus, un to Jelgavas muzejā bērni varēs apmeklēt līdz 23. martam. Nodarbība veidota, balstoties uz Okupācijas muzeja izdoto Benitas Plezeres-Eglītes deportācijas laika zīmējumu un stāstu grāmatu «Ar bērna acīm», kurā apkopoti 11 gadus vecas meitenes deportācijas laika zīmējumi – Benita zīmējumus sūtīja savai krustmātei uz Latviju, kura tos saglabāja, un šodien mums ir iespēja tos redzēt.
«1949. gadā no Baltijas valstīm kopumā uz Sibīriju izsūtīja ap deviņdesmit tūkstošiem cilvēku, tostarp arī bērnus. Starp šiem cilvēkiem bija arī Benitas Plezeres ģimene, kurai tāpat kā daudziem citiem tika dotas vien divdesmit minūtes, lai sagatavotos ceļam. Sākumā daudzi domāja, ka tiks aizvesti līdz Latvijas robežai, bet, kad vilciens turpināja ceļu, bija skaidrs, ka galamērķis būs ārpus Latvijas,» nodarbības sākumā sacīja T.Putna. Muzejpedagoģe bērniem rādīja zīmējumus, kuros B.Plezere-Eglīte attēlojusi mašīnu, kas aizvedusi Benitas ģimeni no dzīvesvietas, dzelzceļa staciju un lopu vagonus, braucienu caur Urālu tuneli, ceļu cauri stepēm, ģimenes dzīvesvietas Sibīrijā, ikdienas darbu un citas spilgtas atmiņas. «Sākumā izsūtītie tika izmitināti pie vietējiem iedzīvotājiem, kuri, saprotams, viņus neuzņēma laipni. Benita zīmējumā iemūžinājusi arī ģimenes pirmo dzīvesvietu – tukšu istabu ar krāsni un ar segu apsegtu graudu kaudzi,» bērniem stāstīja T.Putna. Tāpat B.Plezeres-Eglītes zīmējumos var redzēt vēl vienu ģimenes dzīvesvietu Sibīrijā – zemļanku jeb būdu, kas līdz pusei bija ierakta zemē, un mājas logi bija vien nedaudz virs tās, kas ļāva saglabāt siltumu. «Sibīrijā bija maz kurināmā, tādēļ pamatā kurināja salmus un liellopu mēslus, kuru vākšana bija bērnu uzdevums,» skaidroja muzejpedagoģe. Tāpat zīmējumos iemūžināti izsūtīto ikdienas darbi – smagākie bija kartupeļu pārlasīšana un siena vešana. «Bērniem bija jāmācās ciema skolā, un mācības tur notika krievu valodā,» stāstīja T.Putna. Pēc izglītojošās nodarbības muzejpedagoģe bērniem parādīja video, kurā smilšu kino māksliniece Guna Zandere B.Plezeres-Eglītes deportāciju stāstu attēloja caur smilšu mākslu.
Bērni pēc nodarbības uzdeva daudz jautājumu, piemēram, kāpēc cilvēkus izsūtīja, ko viņi ēda pa ceļam uz Sibīriju, cik gadus Benitas ģimene pavadīja izsūtījumā. «Man šķiet, ka būtu ļoti grūti dzīvot pie svešiem cilvēkiem, kas nesaprot tavu valodu – es justos neērti. Tāpat mani ļoti pārsteidza izturēšanās pret cilvēkiem: cilvēkus, kas pa ceļam uz Sibīriju gāja bojā, vienkārši izmeta no vagona – tas ir šausmīgi. Arī iepriekš es biju dzirdējusi par izsūtīšanu, bet šodien ieguvu daudz jaunu zināšanu. Manuprāt, mums ir jāatceras, ka jādara viss, lai šādi notikumi nekad vairs neatkārtotos,» vērtē 4. klases skolniece Everita.
Foto: Benitas Plezeres-Eglītes zīmējums/Latvijas Okupācijas muzejs
0.5 °C,
4 m/s,
94.5 % 
0.5 °C,
4 m/s,
94.5 %