Dažādi

Jelgavnieks Edgars Bukšs piedalījies Istras ultramaratonā Horvātijā. Viņš bija izraudzījies garāko no piedāvātajām distancēm un 170 kilometrus pieveica 34 stundās un 11 minūtēs. Šajā distancē startēja 401 dalībnieks, bet finišēja tikai 261. Šī ir Edgara garākā pieveiktā distance.

«Dalība ultramaratonā man bija kā revanšs par ne pārāk veiksmīgo
startu pērn Momblānā 120 kilometru distancē, kad izstājos pie 70.
kilometra. Zināju, ka vēlos piedalīties skrējienā, kas nebūtu gluži
siltos vai karstos laikapstākļos, jo karstums man vienmēr ir
sagādājis problēmas, tāpēc izvēle krita uz Horvātiju,» stāsta
E.Bukšs. Pozitīvu lomu nospēlēja arī līdzšinējā pieredze, jo Edgars
jau bija skrējis Horvātijas kalnos, kad pieveica 109 kilometru
distanci.

Gatavoties ultramaratonam E.Bukšs sāka janvārī, izstrādājot sev
četru mēnešu treniņprogrammu. «Galvenais uzdevums bija palielināt
savu izturību, tāpēc treniņprogrammā bija ne tikai skriešana, bet
arī citas fiziskās aktivitātes, piemēram, peldēšana, funkcionālie
treniņi. Aktivitātes bieži vien apvienoju, lai vairāk saprastu
organisma reakciju pie apstākļiem, kad tas ir saguris – prognozēju,
ka ar to nāksies saskarties 170 kilometru distancē. Nedēļas nogalēs
devos skriet uz Tērvetes dabas parku, lai vismaz nedaudz
pielīdzinātu apstākļus Horvātijas kalniem,» par gatavošanos stāsta
E.Bukšs.

Divas dienas pirms sacensībām Edgars saslima ar vēdera vīrusu –
viņam bija augsta temperatūra un slikta dūša. Par to, vai startēt,
viņš nezināja pat vēl vakarā pirms sacensībām. «No rīta jutos
labāk, un bija cerības, ka viss būs kārtībā, tāpēc devos uz
startu,» atceras Edgars. Skrējiena starts tika dots Labinas pilsētā
pulksten 17 pēc vietējā laika, un tālāk tas virzījās no austrumiem
uz rietumiem, pāri visai Istras pussalai, šķērsojot daudzos kalnus
un izvedot cauri vairākām pilsētām un neskaitāmiem ciemiem.
Kopējais kāpums visas distances garumā sasniedza 6539 metrus.

Viņš norāda, ka daudz dalībnieku izstājās, un skaidro to ar
visai mānīgajiem laikapstākļiem. «Temperatūra kalnos bija ap +3
grādiem, tomēr, manuprāt, daudzi dalībnieki nebija rēķinājušies ar
ledaino vēju, kas valdīja kalnos. Protams, startējot šādās
sacensībās, dalībniekiem ir obligātās ekipējuma prasības, bet
nereti dalībnieki upurē savu komfortu un paņem līdz minimumu, lai
varētu ietaupīt uz somas svara rēķina un līdz ar to arī ātrāk
skriet. Dalībnieki, kuri nebija rēķinājušies ar vēju, pārsala.
Savukārt tie, kuri izturēja līdz dienai, izjuta svelmi – saule
gaisu iesildīja līdz 20–24 grādiem. Tas atkal radīja riskus
pārkarst,» stāsta E.Bukšs. Viņš spriež: tā kā bija trenējies ziemā,
apstākļi kalnos viņu nebiedēja, un savā ziņā viņš pat tos
izbaudīja. Savukārt lai pa dienu nepārkarstu, viņš upurējis
skriešanas ātrumu un starp kontrolpuntiem maksimāli papildinājis
ūdens rezerves, brīžiem uz pleciem nesot pat trīs litrus šķidruma.
Kopumā skrējiena laikā Edgars izdzēris 20 litrus šķidruma, bet viņa
mugursomas svars bija 6–7 kilogrami. Vēl par veiksmes atslēgu
skrējējs uzskata to, ka neforsēja un skrēja savā ritmā, kas viņam
ļāva panākt arī tos, kuri bija sākumā uzņēmuši ātrāku tempu, bet
spēkus iztērējuši pārāk ātri.

E.Bukšs uzskata, ka izturība ir gandrīz svarīgāka par skriešanas
ātrumu. «Pēc noskrietām 24 stundām organisms bija tik ļoti
pārguris, ka pārvietošanās taisnā virzienā sagādāja grūtības.
Vestibulārais aparāts strādāja arvien sliktāk, un acis arī sāka
spēlēties ar prātu. Redze miglojās, un lietas brīžiem likās visai
sirreālas. Bet, kad esi noskrējis jau 140 kilometrus, padoties
vairs nedrīkst, un cīnījos, kā nu mācēju,» piedzīvotajā dalās
E.Bukšs. Skrējiens bija sarežģīts arī dēļ seguma. Lielākoties trase
sastāvēja no akmeņaina seguma, kas radīja papildu slodzi potītēm,
kāju pēdām un pirkstiem, kas nereti tika pamatīgi atsisti. «Pēdējās
stundās pēdas sajuta katru mazāko akmeni un sakostiem zobiem bija
jāmēģina izturēt sāpes,» atceras E.Bukšs.

E.Bukšs finišēja 151. vietā – pēc 34:11,45 stundām. «Kopumā
skrējienu vērtēju kā izdevušos, jo veiksmīgi pieturējos pie sava
ēšanas plāna un stratēģijas. Bija grūti posmi, kad bija jāmudina
organisms strādāt, bet kopumā šie brīži bija ļoti reti. Protams,
bija kļūdiņas, kad varbūt kontrolpunktos vajadzēja vairāk ieēst,
lai papildinātu enerģijas rezerves, bet šādas lietas nāk tikai ar
pieredzi,» vērtē skrējējs. Jāpiebilst, ka E.Bukšs sacensībās
startēja ar darbavietas – «Ceļu būvniecības sabiedrības «Igate»» –
atbalstu. Istras ultramaratons ir iekļauts vienā no prestižākajiem
skriešanas seriāliem pasaulē, un par finišēšanu šajās sacensībās
tiek piešķirti starptautiskie punkti, kas ļauj piedalīties citās
pasaules mēroga skriešanas sacensībās.

Viens no galvenajiem Edgara šīs sezonas mērķiem ir piedalīties
Latvijas čempionātā 100 kilometru skrējienā, kas notiks 30.
septembrī Daugavpilī. Viņam tā būs debija čempionātā, un mērķis ir
finišēt ātrāk par deviņarpus stundām. Tāpat viņš plāno startēt
dažādās skriešanas sacensībās Latvijā, bet nākamsezon meklēs jaunus
izaicinājumus aiz valsts robežām.

Foto: no E.Bukša personīgā arhīva