«Mūsu, Sibīrijas bērnu, būtiskākā misija šodien ir atcerēties to, kas notika, jo tauta, kura negodā savu vēsturi un nevēlas to atcerēties, var piedzīvot tās atkārtošanos,» šodien, uzrunājot klātesošos komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdī Svētbirzē, sacīja Latvijas Politiski represēto apvienības valdes loceklis Jānis Ābele.
1941. gada naktī no 13. uz 14. jūniju notika Latvijas iedzīvotāju masveida izvešana uz Sibīriju un citiem attāliem reģioniem – savu dzimteni bija spiesti pamest vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju. «1941. gada 13. jūnija diena Vidzemē bija silta un saulaina – cilvēki gatavojās Jāņiem, bet Latvijā valdīja kaut kāda tumša aura. Neviens nezināja, kas gaidāms, bet dažviet cilvēki bija brīdināti – labāk neatrasties mājās, taču cilvēki sprieda, ka viņi taču neko sliktu nav darījuši, tikai apsaimniekojuši savu zemi,» atminas J.Ābele, papildinot, ka 13. jūnija naktī sākās cilvēku izvešana, ģimenes tika šķirtas. Viņš uzsvēra, ka apbrīno tās mātes, kuras 1941. gada represēto bērnus «atrāva no nāves ķetnām». «Šogad Latvija svin simto gadadienu, un mēs varam atzīmēt to mūsu varonību – dibināt Latvijas valsti tukša vietā. Deviņdesmit procenti cilvēku neticēja šīs valsts iespējām,» sacīja J.Ābele.
Bet Jelgavas pilsētas domes priekšsēdētājs Andris Rāviņš norādīja, ka šīs dienas ir melnākās Latvijas un Baltijas kalendārā. «Šajās dienās cieta daudzi Latvijas iedzīvotāji. Šodien mēs atceramies, ko nozīmē okupācija, tās darbi un kā tā atspoguļojas šodien. Mūsu uzdevums ir pieminēt un atcerēties šos notikumus, domāt par rītdienu, lai mēs būtu stipri savā pārliecībā,» tā A.Rāviņš.
Pieminot 1941. gada traģiskos notikumus, jelgavnieki šodien nolika ziedus uz memoriālās sienas «Ciešanu ceļš» un pie piemiņas akmens Svētbirzē.
Foto: Ivars Veiliņš/«Jelgavas Vēstnesis»
1.3 °C,
2.8 m/s,
88.9 % 
1.3 °C,
2.8 m/s,
88.9 %