Izglītība

Šodien Latvijā tiek atzīmēta Skolotāju diena. Par to, kā mainās izglītības sistēma un kā šajā pārejas periodā jūtas pedagogi, saruna ar Jelgavas Valsts ģimnāzijas matemātikas skolotāju un direktores vietnieci metodiskajā darbā Eviju Slokenbergu.

Personāla atlases jomā plaši tiek izmantots kompetenču
novērtējuma tests, kas ļauj pārliecināties par kandidāta spēju
risināt dažādas sarežģītības uzdevumus. Lai konkurētu darba tirgū,
mūsdienās darbiniekam jāspēj kompleksi lietot zināšanas, risinot
problēmas mainīgās dzīves situācijās. Jaunā izglītības satura
reforma, kuras ieviešana gan atlikta uz gadu, paredz īstenot
kompetenču pieeju izglītības procesā, sākot no pirmsskolas un
noslēdzot ar vidusskolu, lai jauniešus labāk sagatavotu darba
tirgus prasībām un vispārējās zināšanas aizstātu ar konkrētām
prasmēm.

– Pāreja uz jauno mācību saturu ir atlikta uz vienu
gadu. Kas jāpaveic šajā laikā, un vai tiešām pēc gada mēs būsim
gatavāki pārmaiņām?

– Jelgavas Valsts ģimnāzija bija viena no skolām, kurā jau
aizvadītajā mācību gadā domāja par to, kā īstenot jauno pieeju,
tādēļ pārmaiņām mēs bijām gatavi. Nevaru atbildēt par visu valsti,
bet, raugoties no Jelgavas izglītības iestāžu skatpunkta, nebija
nepieciešamības atlikt šo procesu, jo pilnvērtīga jaunā satura
ieviešana un pieejas maiņa tāpat prasīs vairākus gadus. Faktiski
tas būs cikls no pirmsskolas līdz pat 12. klasei, un, jo agrāk mēs
sāksim to darīt, jo labāk. Iespējams, kādam šī pauze palīdzēs
vairāk izprast, ar ko sākt, un tam sagatavoties, bet dažām skolām
tā ir iespēja vēl gadu neko nemainīt. Šī gada laikā visiem būtu
daudz jāmācās, un labākais veids, kā mācīties, ir darīt.

– Izglītības reforma savā ziņā ir klasisks pārmaiņu
vadības piemērs – neviens labprātīgi nevēlas mainīt savus
ieradumus. Pedagogiem ir bažas par savu nākotni un spēju izpildīt
jaunos nosacījumus. Kā, jūsuprāt, tās varētu kliedēt?

– Lielākā vai mazākā mērā mēs visi baidāmies no pārmaiņām. Tas
ir cilvēka dabā. Daudzi pedagogi visu vēlas izdarīt pēc labākās
sirdsapziņas un baidās kļūdīties. Arī šā brīža pedagogu noslodze ir
pārāk liela, lai realizētu visas labās ieceres, kuras ietver
kompetenču izglītība. Papildus kontaktstundām skolotājiem būs
jāatrod laiks, lai savstarpēji sadarbotos, mācītos, gatavotos
nodarbībām, kurās tiks īstenota jaunā pieeja, un veiktu pārējos
pienākumus. Ja skolotājam vidēji ir 30 kontaktstundas nedēļā, tad
visiem pārējiem pienākumiem atliek 10 stundas, un ar to ir par maz,
lai pilnvērtīgi sagatavotos mācību procesam. Visvairāk par to
pārdzīvo tieši atbildīgākie pedagogi. Turklāt ilgstoša pārslodze
veicina izdegšanu.

Pedagogu trūkums valstī šobrīd jau ir akūta problēma, piemēram,
Latvijas Universitātē matemātikas specialitātē šogad diplomu ieguva
tikai trīs jaunie skolotāji, bet fizikas specialitātē – viens.
Nepieciešams ilgtermiņa plāns situācijas risināšanai valstiskā
līmenī. Lai kliedētu bažas, varu apgalvot, ka tie, kas īstenoja
iepriekšējo dabaszinātņu un matemātikas projektu idejas un saturu,
ir daudz gatavāki pārmaiņām – skolotāji vada efektīvas stundas, kas
ir pamatā arī jaunajai pieejai. Labā ziņa saistībā ar jauno pieeju
ir arī tā, ka skolām būs daudz lielāka brīvība mācību procesa
organizācijā. Skolēni priekšmetus varēs apgūt pa blokiem, piemēram,
visu dienu veltot kāda projekta izstrādei vienā vai dažos
priekšmetos, bet citā – risinot inženiertehniskas problēmas. Katra
skola varēs meklēt labāko risinājumu tieši saviem skolēniem.

– Ar kādām kompetencēm jābūt apveltītam vidusskolas
absolventam?

– Kompetenču pieeja ietver pamatprasmes, piemēram, lasītprasmi,
matemātisko pratību, dabaszinātnisko izpratību, caurviju prasmes,
ko dažādos veidos skolēns iegūst katrā priekšmetā. Tās ir
problēmrisināšana un kritiskā domāšana, jaunrade, pašiniciatīva un
uzņēmējspēja, pašizziņa, pašvadība, mācīšanās mācīties, sadarbība
un līdzdalība, digitālā un medijpratība. Praktiski tas nozīmē, ka
skolēns ir spējīgs risināt dažādas problēmas, pieņemt izsvērtus
lēmumus un atbildēt par to sekām. Šīs prasmes nevar iemācīt
teorētiski, piemēram, lai skolēns prastu sadarboties, ir jādod
jēgpilni uzdevumi, kas prasa sadarbību. Ja pedagogs novēro, ka
skolēni neprot sadarboties, tad kopā ar kolēģiem, kas māca to pašu
klasi, tiek meklēti ceļi, kā apgūt sadarbību.

– Daudz tiek runāts par virzību uz izcilību, uzsverot,
ka mums pietrūkst talantu, tomēr rezultāti starptautiskajās skolēnu
olimpiādēs un dažādos konkursos liecina, ka šādi talanti Latvijā
ir. Vai tomēr vairāk nav jākoncentrējas uz tā saukto vidusslāni,
lai uzlabotu kopējos mācību sasniegumus, jo talantu skaits vienmēr
būs ierobežots?

– Bieži vien skolu loma izcili talantīgu skolēnu sagatavošanā
tiek pārspīlēta, jo šie skolēni sasniegtu rezultātu teju jebkurā
izglītības iestādē. Tas, cik labi ir strādājusi skola, būtu jāvērtē
pēc daudziem kritērijiem, no kuriem viens varētu būt skolēnu
sniegums kādā no jomām, cits – mācību procesa organizācija.
Kvalitāti varam nodrošināt ar ikdienas darbu, nevis kādām ārišķīgām
aktivitātēm. Skolā organizējam talantu stundu, kurā ir iespēja
gatavoties konkursiem un olimpiādēm vienā mācību priekšmetā. Ja
skolēns nevēlas piedalīties vairākās olimpiādēs, tas ir viņa
lēmums, kas jārespektē. Piespiedu dalība vienā vai otrā pasākumā
nevar dot rezultātu. Tas nav efektīvi. Pēdējos gados pakāpeniski
atsakāmies no skolēnu dalīšanas grupās pa zināšanu līmeņiem, lai
dotu iespēju talantīgākajiem skolēniem apgūt citas prasmes,
piemēram, izskaidrot uzdevumu savam klasesbiedram un palīdzēt viņam
to atrisināt. Ja skolēns spēj ne tikai atrisināt uzdevumu, bet arī
iemācīt to izdarīt citam, tas jau ir pavisam cits zināšanu un
prasmju līmenis. To pašu var attiecināt arī uz darbu grupās. Katram
skolēnam ir jāapzinās sava loma grupā, teiksim, ja šoreiz es neesmu
līderis, man jārespektē tas, kurš konkrētajā brīdī ir. Kāds apkopos
informāciju, kāds veidos vizuālos materiālus, bet kāds prezentēs
grupas darbu. Ja jaunieši to neiemācīsies skolā, viņiem pēc tam būs
problēmas ar darbu komandā, jo spēja sadarboties ir mūsdienu
nepieciešamība.

– Jelgavas skolēniem vislabākās matemātikas zināšanas ir
3. klasē, pēc tam tās pakāpeniski sarūk un viszemāko līmeni
sasniedz vidusskolas centralizētajos eksāmenos. Vai pāreja uz jauno
mācību saturu varētu lauzt šo statistiku?

– Šāds apgalvojums tika izteikts, izmantojot nesalīdzināmus
datus, tāpēc tam nevaru piekrist. 3. un 6. klasē skolēni kārto
diagnosticējošos darbus, kuru galvenais mērķis ir pārliecināties,
ko skolēns ir apguvis un kurām tēmām turpmāk jāpievērš pastiprināta
uzmanība. Savukārt 9. un 12. klases eksāmeni jau ir atskaites
punkts, kas mēra, ko skolēns ir apguvis noteiktā izglītības līmenī.
Vidusskolas centralizētajiem eksāmeniem ir papildu mērķis –
augstskolas šo mērījumu izmanto kā iestājeksāmenu –, tāpēc darbu
saturs atšķiras gan pēc būtības, gan izpildes ilguma. Šobrīd
vienādu eksāmenu kārto visi skolēni neatkarīgi no tā, kur viņi
mācās – ģimnāzijā, tehnikumā vai citur. Būtu jāizveido tāds
pārbaudes darbs dažādos vecumposmos, kas mēra vienas un tās pašas
zināšanas un prasmes, piemēram, skolēnu spēju reaģēt jaunā
situācijā. Šobrīd arvien vairāk ir tādu skolēnu, kuri diezgan agri
saprot, ko dzīvē grib sasniegt un kurš mācību priekšmets viņiem ir
svarīgs, tāpēc tiek paredzēts, ka skolēni varēs izvēlēties, kādā
līmenī konkrēto mācību priekšmetu apgūt. Katram līmenim arī būs
atbilstošs eksāmens.

–  Viens no izglītības reformas vērtēšanas
kritērijiem ir mācību sasniegumi, bet 10 balles Jelgavas Valsts
ģimnāzijā un Rīgas 1. ģimnāzijā tomēr nav viens un tas pats. Kā
sabalansēt skolēnu vērtējumu, kas pārsvarā tiek ņemts kā atskaites
punkts arī apgūtajām prasmēm un iemaņām?

– Dažādie reitingi un skolu salīdzināšana daudzos pedagogos rada
neizpratni, jo bieži vien tiek salīdzinātas skolas, kuras ir pārāk
atšķirīgas, lai tās salīdzinātu. Piemēram, kā var salīdzināt Valsts
ģimnāziju ar internātpamatskolu vai Mūzikas vidusskolu?! Jāņem vērā
arī tas, ka atzīme vairs pilnvērtīgi neatspoguļo skolēna zināšanas
un prasmes – 10 balles savā ziņā ir devalvējušās. Noteikti būtu
jāpārskata vērtēšanas sistēma, tai jābūt vairāk aprakstošai, lai
vērtējumā varētu sniegt papildu informāciju. Mēs sev atvieglotu
dzīvi, ja atteiktos no dažādiem reitingiem un salīdzināšanas, jo
parasti tas tiek darīts, salīdzinot mistiskus vidējos skaitļus, kas
ir vienkāršākais veids. Piemēram, ja kādu eksāmenu skolā kārto
viens skolēns un iegūst 90 procentu rezultātu, tad arī skolas
vidējais rādītājs ir 90 procenti. Nākamajā gadā tajā pašā skolā
tajā pašā mācību priekšmetā cits skolēns iegūst 50 procentus, un
rezultāts ir krities par 40 procentiem. Vai tādējādi var secināt,
ka skolā slikti māca šo priekšmetu? Arī aritmētiskais vidējais,
kuru izmanto visur, statistikā tiek lietots tikai kā viens no
vairākiem rādītājiem. Kompetenci skolēns demonstrē kā kompleksu
sniegumu, kuru var izmērīt, izvirzot kritērijus snieguma
izvērtēšanai un aprakstot snieguma kvalitātes līmeņus. Tāpēc ir
būtiski jāmaina pieeja vērtēšanai, jo daudz svarīgāk par pašām
zināšanām ir vērtēt, ko skolēns ar tām spēj paveikt.

– Viens no jautājumiem, kas satrauc vecākus, ir
mājasdarbi, ņemot vērā, ka bērni ir noslogoti arī dažādās
ārpusskolas aktivitātēs. Vai mājasdarbi to klasiskajā izpratnē ir
modernas izglītības sastāvdaļa?

– Vismaz savā skolā no obligātajiem mājasdarbiem, īpaši
matemātikā, cenšamies atteikties. Mājasdarbus bieži uzdodam tādus,
kuros skolēns var saņemt tūlītēju atgriezenisko saiti, piemēram,
izmantojot tehnoloģijas. Mājasdarbam jābūt jēgpilnam, ir jābūt
skaidram mērķim, kāpēc tas tiek uzdots. Pārejot uz jauno mācību
saturu, mājasdarbu apjomam vajadzētu samazināties – ir jāmācās
skolā, stundā.

– Kāda loma jaunā mācību satura ieviešanā būs
tehnoloģijām?

– Šobrīd dažādas tehnoloģijas ir mūsu ikdiena, un to es varu
teikt gan par skolēniem, gan pedagogiem. Skolotāji mācās strādāt ar
tehnoloģijām, lai neatpaliktu no bērniem. Piemēram, mācību stundām
gatavojamies attālināti, stundu laikā izmantojam dažādus aptaujas
rīkus, kur skolēni var izteikt savu viedokli, viņi veido
animācijas, prezentācijas, infografikas gan kā tēmas noslēguma
darbus, gan mācību procesa laikā. Tas ir formāts, kurā skolēni
jūtas ērti.

– Kā jūs formulētu – kādas šobrīd ir sabiedrības
prasības pret skolu un pedagogu?

– Prasības pret skolu un pedagogu ir augstas – pie tā esam
pieraduši. Tomēr, lai mēs varētu labi darīt savu darbu, sagaidām
atbalstu arī no vecākiem. Svarīgs ir vecāku emocionālais atbalsts,
lai bērns būtu līdzsvarā ar sevi. Noteikti nevajag pildīt bērnu
mājasdarbus vai projektus – tas jādara skolēnam pašam. Valsts
ģimnāzijā organizējam Vecāku dienas un runājam arī par šiem
jautājumiem, lai vecāki labāk saprastu, kas šobrīd notiek skolā.
Bieži sastopamies ar divu veidu attieksmi: ir vecāki, kuri atbalsta
stingro līniju ar striktām prasībām, bet ir arī tādi, kuri pret
mācību procesu attiecas pārāk demokrātiski. Pēc principa – gribi
dari, negribi nedari! Ne viena, ne otra pieeja neatbilst šodienas
prasībām, jo bērnam skolā ir jāievēro noteikumi, tomēr videi jābūt
tādai, kurā viņš nebaidās uzdot jautājumus, diskutēt un saņem
atbalstu.

Foto: Ivars Veiliņš/«Jelgavas Vēstnesis»