Izstādes

«Bija tikšanās, ko plānoju gandrīz divus gadus, bija tikšanās, uz kuru varēju doties tikai pēc svētības saņemšanas, pārvarēju savas bailes no augstuma un savvaļas zirgiem, pie citiem cilvēkiem devos vairākkārt, esmu nobraukusi apmēram 5000 kilometru, reizēm nācās tikties ar bērniem, kuriem nepatīkot fotografēties, arī uzrunāt sabiedrībā zināmus cilvēkus man bija izaicinājums,» jelgavniece Dzintra Žvagiņa ieskicē, ar ko nācies saskarties divu gadu laikā, īstenojot pašas izlolotu projektu «Jelgavnieki 1918–2018» un fotostāstos iemūžinot vairāk nekā simts jelgavnieku – katru kā simbolu vienam Latvijas gadam. Līdz 29. novembrim Jelgavas kultūras namā apskatāma fotoprojekta izstāde.

«Sākotnēji biju to iecerējusi kā dāvanu Jelgavai un Latvijai
valsts simtgadē, taču šobrīd saprotu, ka patiesībā tā ir dāvana man
pašai – katrs projekta gaitā sastaptais cilvēks man ir iemācījis ko
jaunu, mēs kopā esam smējušies, raudājuši, dziedājuši. Tā man ir
liela vērtība,» atklāj idejas autore. Viņasprāt, ieguvums ir arī
tas, ka, tiekoties ar fotogrāfijās iemūžinātajiem cilvēkiem, viņai
atklājies arī tas, kā katrs cilvēks tiek galā ar savām dzīves
problēmām. «Mana koncepcija bija fotografēt cilvēkus vidē, kur viņi
jūtas ērti – mājās, darbā vai, ja kāds nav vēlējies tik tuvu
pielaist, pilsētā. Piemēram, ar Rasiņu fotosesijas laikā braucām
vilcienā no Jelgavas līdz «Cukurfabrikai», jo viņai patīk vilcieni.
Vai, piemēram, kad man vēl būtu iespēja nofotografēt pilotu, ja
nebūtu šī projekta!? Tāpat arī, pateicoties grupai «Darrva», man
mainījās priekšstats par metāla mūziku,» stāsta Dz.Žvagiņa.

Līdz šim kopumā pabeigti 120 fotostāsti, taču idejas autore
norāda, ka ir vēl personības, ko viņa uzrunājusi, bet nav paguvusi
nofotografēt, tādēļ tuvākajā laikā fotoprojekts tiks papildināts.
«Jelgavā ir tik daudz interesantu cilvēku, ka bija grūti katram
valsts gadam piemeklēt tikai vienu, tādēļ dažus valsts gadus
pārstāv vairākas personības. Tāpat ir fotoattēli, kuros esmu
iemūžinājusi, piemēram, trīnītes, draudzenes, vīru un sievu,
mūzikas grupu,» papildina projekta autore. Viņa norāda, ka valsts
dibināšanas gadā – 1918. – dzimušu cilvēku izdevies sastapt jau
pašā projekta sākumā, taču katrā desmitgadē bijuši gadi, kuriem nav
bijis viegli piemeklēt personību. «Es līdz pēdējam brīdim neticēju,
ka man izdosies atrast 1919. gadā dzimušu jelgavnieku. Zināju, ka
Jelgavā ir tikai viena sieviete – Leonīda Grosa–, kas dzimusi šajā
gadā. Visādi centos ar viņu satikties, līdz man beidzot tas
izdevās, un pēc divām nedēļām viņa devās aizsaulē,» tā
Dz.Žvagiņa.

Projekta autore stāsta, ka cilvēki līdz viņai nonākuši dažādi –
kādu bija ievērojusi viņa pati, kādu ieteica draugi, paziņas vai
paši projekta dalībnieki. «Aptuveni deviņdesmit procentus no
cilvēkiem, ko iemūžināju, satiku pirmoreiz mūžā, un varu teikt, ka
jelgavnieki ir ļoti atsaucīgi – cilvēki man atvērās, uzticot savus
stāstus. Bet vecāka gada gājuma cilvēki mani bieži sagaidīja ar
saklātu galdu,» par projekta gaitā piedzīvoto stāsta Dz.Žvagiņa,
kura katra iemūžinātā jelgavnieka dzīves gājumu atspoguļojusi arī
7–8 teikumos. Vidēji vienam cilvēkam Dz.Žvagiņa veltījusi astoņas
stundas – došanās uz tikšanās vietu, fotografēšana, saruna,
informācijas apkopošana, bilžu apstrāde –, bet šo divu gadu gaitā,
īstenojot projektu, ar automašīnu nobraukti aptuveni 5000
kilometri. «Pie dažiem projekta dalībniekiem esmu devusies pat
četras reizes. Tikšanos ar Eiropas Parlamenta deputāti Inesi
Vaideri centos sarunāt aptuveni divus gadus. Bet, lai iemūžinātu
Jelgavas Svētā Simeona un Svētās Annas pareizticīgo katedrāles
zvaniķi Jeļenu Leonardu Ņikiforovu, bija jāsaņem svētība un
jāpārvar bailes no augstuma,» stāsta Dz.Žvagiņa.

Izstādes atklāšanā bija klāt daudzi no bildēs iemūžinātajiem
cilēkiem. «Kad Dzintra mani uzrunāja, pirmais, ko es viņai
pajautāju, bija, vai viņa ir nobildējusi manu tēvu. Jo uzskatu, ka
viņš ir daudz nozīmīgāka personība nekā es. Kad Dzintra
apstiprināja, ka ir bildējusi, jautāju, kā tad tas būs, ka no
vienas ģimenes būs vairāki cilvēki. Vienvārdu sakot, mēģināju
visādi atkratīties, jo esmu slinks. Bet Dzintra visu izdarīja manā
vietā, viņa mani bildēja koncertā, ja pareizi atminos, Ikšķiles
baznīcā,» par savu dalību projektā saka mūziķis un dziesminieks
Kārlis Kazāks. Rezultāts viņu iepriecina. «Šie ir skaisti un
emocionāli stāsti. Un, ja tā parēķina, tad te pie sienām ir
sešsimtā daļa jelgavnieku – tas ir iespaidīgi.» Grupas
«Darrva» dalībnieku Slaviku Murugovu Dzintra uzrunājusi, kad bija
aizgājusi pie viņa frizēties. «Tā grupā esam četri, teicu, ka
visreālāk noķert visus kopā ir koncertā, un uzaicināju viņu uz mūsu
koncertu «Balerijā», lai redz visu pa īstam,» atceras mūziķis,
neslēpjot, ka jūtas pagodināts, esot daļai no šī vērienīgā
projekta. «Skatoties bildes, redzu daudz pazīstamu cilvēku. Un tie
nav politiķi, bet multimākslinieki. Jelgavā ir tik daudz talantīgu
cilvēku!»

Jāpiebilst, ka izstāde veidota pēc ģimenes albuma koncepcijas –
tā lapās atrodamas dažādas bildes un dažādi stāsti, kas pierakstīti
zem tām. Dz.Žvagiņas sapnis ir šos fotostāstus apkopot grāmatā, un
viņa noteikti to īstenos, ja izdosies piesaistīt līdzekļus.
Projekta autore pateicas jelgavniekiem un pilsētas pašvaldības
iestādei «Kultūra» par atbalstu.

Foto: Ivars Veiliņš un «Jelgavas Vēstnesis»