Aprunā klasesbiedrus saziņas vietnēs, raksta rupjības sociālajos tīklos, izķēmo svešas fotogrāfijas un veido viltus profilus – tie ir tikai daži piemēri tam, kā internetā arī Jelgavas bērnu un jauniešu vidū notiek emocionālā pazemošana jeb kibermobings. Šobrīd internets ir uzskatāms par publisko telpu, un jebkurš īstenots likumpārkāpums pret personu virtuālajā vidē ir vienlīdzīgs pārkāpumam reālajā dzīvē – par to gan jaunie varmākas bieži vien aizdomājas tikai tad, kad situācija jau nonāk policijas redzeslokā. Gada laikā Jelgavā Valsts policija saņēmusi ap 20 iesniegumu par situācijām, kad internetā emocionāli pazemoti jaunieši – šajos gadījumos pāridarītājiem jau nācies atbildēt par savām izdarībām ne tikai aizskartā jaunieša vai vecāku, bet arī likuma priekšā.
«Tā ir digitālās paaudzes lielākā problēma – tiešsaistē bērniem un jauniešiem rodas pārākuma sajūta, ilūzija, ka viņi var darīt, ko vien vēlas, palikt anonīmi, un tur nekādas kontroles nav, taču tas ir maldīgs priekšstats,» norāda Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes Jelgavas iecirkņa Kārtības policijas nodaļas vecākā inspektore Jeļena Visocka. Viņas teikto apstiprina arī šogad Latvijā veikts pētījums, kurā tika atklāts – 73 procenti jauniešu atzīst, ka viņu uzvedība internetā atšķiras no uzvedības reālajā dzīvē, savukārt 45 procenti neslēpj, ka ir tikuši aizskarti vai apvainoti sociālajos tīklos.
J.Visocka uzsver – ne visi apzinās, ka arī par tik izplatīto bērna emocionālo pazemošanu tiešsaistē jaunietim no 14 gadu vecuma var tikt piemērota gan administratīvā, gan atsevišķos gadījumos arī kriminālā atbildība.
Izķēmo svešas bildes un aprunā kopīgos čatos
«Šobrīd Jelgavas iecirknī mēnesī saņemam vidēji divus iesniegumus no kibermobinga upuriem. Pārsvarā tie ir gadījumi, kad bērns vēršas pret bērnu vai audzēknis pret pedagogu. Piemēram, ir saņemti iesniegumi par to, ka WhatsApp sarakstē jauniešu grupa rupji apceļ kādu konkrētu bērnu, vēlāk to izslēdzot no kopējās sarakstes. Tāpat varmāka privāti sūtījis naidīgas ziņas vai atklāti rakstījis rupjus komentārus sociālajos tīklos. Bijušas vairākas epizodes, kad bērni uzfilmē kautiņu un vēlāk par to iesmej tiešsaistē. Tāpat nācies saskarties ar nopietnu gadījumu, kad samontēts un sociālajos tīklos publicēts aizvainojošs video. Esam izmeklējuši arī gadījumus, kad tiek izveidots viltus profils, kas konkrētā jaunieša vārdā ievieto pazemojošas fotogrāfijas,» situācijas raksturo J.Visocka, papildinot, ka šobrīd populārākās platformas, kurās novērota bērnu emocionālā pazemošana, ir WhatsApp, Instagram, Snapchat, Youtube.com un Facebook.com. Savukārt vecums, kurā aktuāla pazemošana internetā, ir no 11 līdz 15 gadiem.
«Internetu slēgt nevaram»
Šobrīd populārākajos sociālajos tīklos Latvijā vecuma cenzs ir 13 gadi, bet atsevišķos gadījumos vairāk, piemēram, aplikāciju WhatsApp drīkst lietot vien no 16 gadu vecuma. Ņemot vērā, ka daudzi bērni kļūst par šo vietņu lietotājiem krietni agrāk, viņi mēdz publicēt informāciju, nepadomājot par sekām. Valsts policijas Jelgavas iecirkņa Kriminālpolicijas nodaļas priekšnieks Igors Helmanis norāda, ka pilsētā bijuši gadījumi, kad pazemošana internetā saistīta pat ar erotiska rakstura fotogrāfiju nosūtīšanu draugam. «Pie pirmā jauniešu kašķa šādi reiz nosūtītie fotoattēli tiek nopludināti draugiem vai sociālajos tīklos, tādējādi iestājas sekas… Mēs varam izdzēst fotogrāfiju no konkrētās vietnes, bet, kur ir garantija, ka tā netika nokopēta un ievietota citur? Internetu jau slēgt nevaram – viss, kas tur reiz nonācis, tur paliek,» brīdina I.Helmanis, papildinot, ka bērnu vecākiem būtu vairāk jāseko līdzi tam, kāds saturs tiek publicēts bērna sociālajos tīklos, kā arī jāskaidro, ar kādām fotogrāfijām labāk nedalīties pat ar draugiem. Savukārt tiem, kas nodarbojas ar šādu bilžu izsūtīšanu, jāņem vērā – pat joka dēļ izplatīts seksuāla rakstura materiāls atsevišķos gadījumos var draudēt ar kriminālatbildību.
Pateicoties laikiem un šēriem, konflikts uzpeld atkal un atkal
«Šobrīd kibermobings ir aktuāls visā valstī, un Jelgavā konstatētās situācijas no gadījumiem citviet Latvijā neatšķiras. Tendences ir vienas un tās pašas,» atzīst Latvijas Drošāka interneta centra vadītāja Maija Katkovska. Viņa uzsver – kasīšanās un apcelšana bērnu un jauniešu vidū notikusi visos laikos, tomēr, ja agrāk kādu nepatīkamu situāciju varēja pēc dažām dienām aizmirst, tad šobrīd virtuālajā vidē tā seko bērnam 24 stundas diennaktī. «Agrāk puiši varēja kaut ko nesadalīt un sarunāt kautiņu parkā – izkāvās, noskaidroja attiecības un jau pēc nedēļas atkal viens otru cienāja ar šokolādi. Tagad kautiņš tiek uzfilmēts un ielikts Youtube.com, katru dienu kauninot to, kurš kāvies sliktāk. Un šis video nepazūd, bet, pateicoties laikiem un šēriem, sociālajos tīklos uzpeld atkal un atkal, atgādinot par konfliktu,» piemēru min M.Katkovska, papildinot, ka pēc tam nākas saskarties ar sekām – bērns nevēlas iet uz skolu, viņam ir zems pašvērtējums, depresija. Šādai rīcībai mēdz būt dažādi iemesli – kāds neveiksmīgi pajoko, neaizdomājoties, kā jūtas cits, bet reizēm bērns pats ir piedzīvojis pazemojumu vai vardarbību, tādēļ atkārto savu pieredzi ar citiem.
«Jūs tur paši tieciet galā» – nav risinājums
Pērn veiktais pētījums par Latvijas skolēna digitālo IQ liecina, ka 78 procentus problēmsituāciju tiešsaistē bērni risina paši, neiesaistot pieaugušo, tādēļ M.Katkovska uzsver – kibermobingu svarīgi laicīgi pamanīt. Veidi, kā par to uzzināt, ir dažādi – runāt ar bērnu par attiecībām ar vienaudžiem, kontrolēt viņa darbības sociālajos tīklos, pievērst uzmanību uzvedībai. «Galvenais, ko nevajadzētu darīt vecākam, uzzinot par kibermobingu, ir nosodīt vai teikt: «Tās ir jūsu darīšanas, paši tieciet galā.» Jābūt saprotošam un jārīkojas operatīvi. Pirmkārt, jānoskaidro, kādā vietnē un kādā veidā notiek pazemošana. Ja tie ir rupji komentāri sociālajos tīklos – iespējams bloķēt pieeju kontam konkrētai personai. Ja tās ir privātas viltus profila publicētas fotogrāfijas – var ziņot par pārkāpumu sociālās vietnes administratoriem, lūdzot dzēst saturu. Ja ģimenē bērns pats veic kibermobingu pret vienaudzi – jānoskaidro iemesls, jārunā par sekām, jālūdz izdzēst pazemojošo informāciju un atvainoties cietušajam. Vienlaikus, ja tas notiek skolā vai interešu izglītības vietā, svarīgi sazināties ar pedagogiem, lai par atbildīgu mobilā telefona un interneta lietošanu runātu arī ar citiem bērniem,» uzsver M.Katkovska. Viņa norāda – kibermobingā vienmēr ir pāridarītājs, cietušais un tas, kurš visu redz, bet klusē, jo tas viņu neskar. Arī gadījumā, kad tiek aizvainots kāds bērna draugs vai klasesbiedrs, par šādām situācijām ir jāziņo vecākiem vai pedagogam.
Arī vecākiem nepieciešams padoms
Speciālisti atzīst, ka arī vecāki mēdz šaubīties par pareizāko rīcību bērna kibermobinga gadījumā. Saņemt atbalstu iespējams, vēršoties vietnē Drossinternets.lv, kā arī konsultējoties ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju (VBAI) un likumsargiem. «Drošāka interneta centrā var saņemt operatīvu palīdzību, tomēr tikai darba dienās. Speciālisti palīdzēs arī praktiski – mums ir tiešs kontakts ar sociālo tīklu uzturētājiem, tādēļ mēs varam ātrāk ziņot par pārkāpumu. Piemēram, ir bijušas situācijas, kad jādzēš nopludināts bērna kailfoto vai agresīvs viltus profils,» stāsta M.Katkovska. Savukārt VBAI speciālisti pa bezmaksas Uzticības tālruni 116111 konsultācijas nodrošina visu diennakti. «Aicinām zvanīt arī vecākus. Palīdzēsim noskaidrot situāciju un rast risinājumu,» teic VBAI Ģimeņu ar bērniem atbalsta departamenta direktore Amanda Vēja, skaidrojot, ka vairumā gadījumu bērnu pazemošana un agresija tiešsaistē patiesībā ir tikai sekas konfliktam, kas ar draugu vai klasesbiedru jārisina reālajā dzīvē.
Nopietnos gadījumos jāvēršas Valsts policijā. Tāpat ziņot par kibermobingu var arī Valsts policijas aplikācijā «Mana drošība» – sūdzību rindas kārtībā izskatīs izmeklētāji, norādot, vai konkrētais gadījums ir likumsargu kompetencē. Jāpiebilst, ka jebkurā no situācijām būtu svarīgi fiksēt mobingu, veicot ekrānšāviņu – tas saglabāsies kā pieradījums arī tad, ja pāridarītājs izdzēsīs sūtīto ziņu vai publikāciju.
Jelgavas vecāku pieredze
«Arī vecākiem jāmācās uzvesties»
Dēla mamma, viņas bērns tika pakļauts kibermobingam:
«Manā ģimenē dēla saskaršanās ar mobingu internetā notika 7. klasē – mācību gada sākumā. Kaut ko nesadalot ar vienu pusi skolā, sācies konflikts. Zēns veidoja WhatsApp sarakstes, uzskatāmi apceļot un izslēdzot manu dēlu. Izmaiņas bērna uzvedībā pamanīju tikai pēc laika – tad arī viss atklājās. Neslēpšu, ka biju izmisumā. Ar ko sākt? Kur iet? Šobrīd es sākotnēji vērstos skolā pie pedagoga, bet tobrīd šķita, ka pati visu nokārtošu. Piezvanīju puiša vecākiem un saņēmu atbildi, ka mans dēls pats ir neadekvāts. Tad sekoja konflikts vecāku vidū… Jāatzīst, ka pati jutos kā iesaistīta mobingā, lai gan esmu pieaudzis cilvēks. Vēlāk ar pedagogu starpniecību viss tika mierīgi izrunāts un atrisināts, tomēr vēlētos aicināt arī citus mācīties no manām kļūdām – nekad nevajag vienatnē censties celt traci. Ja ir problēma, ir speciālisti, kuri var ieteikt labāko risinājumu. Turklāt pret citiem ir jāizturas ar empātiju, dažkārt arī neraugoties uz to, ka paša bērns ir cietis.»
«Es neko neķēmoju, tikai pasmejos»
Meitas mamma, viņas bērns tika iesaistīts kibermobingā:
«Mobings mūsu ģimenē bija aktuāls, kad meita tikko sāka mācīties vidusskolā. Savā būtībā viņa ir ļoti mīļš bērns, taču tagad zinu – kāda cita vienaudža ietekmē viss var mainīties par 180 grādiem. Meita sadraudzējās ar meitenēm, kuras regulāri pazemoja citus klasesbiedrus internetā. Uzzināju par to netīšām, datorā izlasot neaizvērtu meitas saraksti Facebook kontā. Biju neizpratnē un jautāju meitai: «Kāpēc tu to dari? Tu zini, kā jūtas tas, kurš tiek filmēts un kura bildes tu izķēmo? Saproti, kādas var būt sekas?» Viņa man atbildēja: «Es neko neķēmoju, tikai pasmejos.» Šajā gadījumā jāsaprot divi aspekti – bērns ne vienmēr domā par to, ka citam var sāpēt šie jociņi, tādēļ vecāku pienākums ir bērnam to izskaidrot. Otrs – jānoskaidro, kādēļ viņš piedalās mobingā, un problēma ir jārisina saknē. Pēc tam, kad ziņoju par šo situāciju skolā un notika pārrunas, izrādījās – meitas draudzenes tika apceltas pamatskolā, savukārt jaunajā klasē viņas vēlējās kļūt populāras, bet meita tajā visā piedalījās, jo baidījās, ka smiesies par viņu…»
«Pasaule apgriezās kājām gaisā»
Divu meitu mamma, viņas bērns veica kibermobingu:
«Meita sāka lietot mobilo jau pirmajās klasēs. Pašsaprotami, ka 6. klasē viņa internetā sērfoja trīsreiz labāk nekā jebkurš pieaugušais. Pati arī kontrolēju šo procesu – pārskatīju WhatsApp sarakstes, lejuplādētās aplikācijas. Vēlāk gan izrādījās, ka ar to nebija gana, jo vajadzīgais no manis tika noslēpts. Meita ar draudzenēm mobingoja savu kādreizējo draudzeni – fotografēja neērtās situācijās, pat izveidoja viņas viltus profilu. Kad ar pretenzijām zvanīja šīs meitenes mamma, pasaule apgriezās kājām gaisā, un iestājās izmisums. Mans eņģelītis? Neticu! Pēc ilgas sarunas ar meitu viņa skaidroja – pēc kāda neliela kašķa draudzene Tēva dienā neveiksmīgi publiski noskandināja, ka mana meita jau apsveikumu varot sūtīt kaimiņam, tēva taču neesot. Tas viņai ļoti sāpēja, bet bija kauns šo situāciju kādam stāstīt, un mobings internetā kļuva par risinājumu, tādējādi izliekot dusmas. Šobrīd saprotu, ka jāsāk ar uzticību – visu nokontrolēt nevar. Ar bērnu vairāk jārunā – un nevis par to, vai viņš ir paēdis un izpildījis mājasdarbus, bet gan par to, kas viņu uztrauc un kas viņam sāp.»
Foto: no «Jelgavas Vēstneša» arhīva