Šogad būvniecības un arhitektūras konkursos startēja daudzdzīvokļu nams Zemgales prospektā 9, kuru tās īpašnieki – Cīruļu ģimene – atjaunojuši kā īres namu ar komerctelpām. Tā kā šis nams ir viena no retajām jūgendstila ēkām Jelgavā un daļa no Jelgavas vēsturiskās apbūves, piedāvājam nelielu ieskatu vēstures lappusēs, kas atklāj ne tikai paša nama, bet arī pilsētas stāstu.
Nams ir vairāk nekā simts gadu vecs, bet precīza informācija par to, kurā gadā tas nodots ekspluatācijā, nav – dažādos avotos figurē 1900. vai 1903. gads. «Lai gan ēka nav iekļauta valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā kā atsevišķs piemineklis, tomēr tā ir daļa no Jelgavas vēsturiskās apbūves. Tas ir salīdzinoši grezns 20. gadsimta sākuma īres nams, kas kopā ar vairumu Zemgales prospekta ēku veido lielāko vēsturiskās mūra apbūves koncentrāciju Jelgavā,» norāda Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes Zemgales reģionālās nodaļas valsts inspektors Atis Artmanis.
Numur 7
Pirmais nama īpašnieks bijis vācietis Keihmenbergs, un sākotnēji trīsstāvu ēka būvēta kā īres nams ar 38 īres dzīvokļiem. Pagalmā bija malkas šķūnīši, apakšējā stāvā iekārtotas komerctelpas – ēkā esot bijuši divi veikaliņi, nelielas noliktavas, fotodarbnīca, šūšanas darbnīca un beķereja. «Mums ļoti simpātiska šķita doma par beķereju, un mēs vēlētos to atdzīvināt, tāpēc telpas pagrabstāvā, kur kādreiz beķereja atradās, izveidojām ēdināšanas uzņēmuma vajadzībām,» stāsta ēkas īpašniece Vija Cīrule.
Tiesa, agrāk ēkas numurs bija 7, nevis 9 – kā tagad –, un ielu agrāk dēvēja par Aleksandra prospektu. To apliecina laikrakstos atrodamas liecības.
«Fotogrāfijas ietaisi Jelgavā atvēlēts atvērt Jānim Pavlovskim. Tā atradīsies Aleksandra prospektā Eilenberga namā Nr.7.»
«Latviešu Avīzes», 1912. gada 10. maijs
No skaitļošanas centra līdz mākslas galerijai
Laika gaitā iestādes un uzņēmumi, kas atradās ēkā, mainījās, tomēr daudziem, iespējams, Zemgales prospekta 9. nams ir zināms kā Valsts Jelgavas Skaitļošanas centrs, kas bija Centrālās statistikas pārvaldes struktūrvienība. Šādi centri vairākās Latvijas pilsētās tika izveidoti 20. gadsimta 60. gados, un to darbinieki ik gadu uzskaitīja mājlopus, piefiksēja būvniecības apjomus, nozarē strādājošo skaitu, reģistrēja un analizēja uzņēmumu darba rādītājus, vērtējot, vai ražošana norit saskaņā ar plānu, kā arī piedalījās tautas skaitīšanā. Laikā no 1997. līdz 1999. gadam skaitļošanas centri tika likvidēti. «Kad iegādājāmies šo ēku, cokolstāvā bija betona paaugstinājumi, uz kuriem, pēc mūsu domām, atradās skaitļošanas mašīnu serveri. Līdzās bija izbūvēta dzesēšanas šahta,» norāda V.Cīrule. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas – 1995. gada jūnijā – Zemgales prospektā 9 atklāta mākslas galerija «Klucis», kuras izveidē bija iesaistīts Dailes teātra scenogrāfs jelgavnieks Mārtiņš Vilkārsis. Tās mūžs gan neesot bijis ilgs.
Pārdzīvo ugunsgrēku
Nama saimniece Vija Cīrule stāsta, ka, atjaunojot ēku, trešajā stāvā vienā stūrī konstatētas apdegušas jumta spāres. Par to, ka šajā ēkā bijis plašs ugunsgrēks, savulaik rakstīja presē. Ugunsgrēkā, kas izcēlās 1924. gada 8. janvāra vakarā, izdega divi augšējie stāvi, bet cilvēki necieta. «Uguns cēlusies no elektriskiem vadiem. Uguns nodarītos zaudējumus nama īpašnieks uzdod uz 20 000 latu,» rakstīja «Jaunais Zemgalietis». Tolaik nams piederēja zemniekam Jānim Vanagam, kurš ēku nopirka par 1600 latiem.
«1924. gada 8. janvārī ap pulksten ½ 11 vakarā izcēlās ugunsgrēks Aleksandra prospektā Nr.7, pie kam izdega divi augšējie stāvi. Tā kā nams ir mūra, tad izdeguse tikai nama iekšpuse. No uguns cietuši pavisam 6 dzīvokļi. Nama iedzīvotāji un to manta nav cietusi, pateicoties 8. Jelgavas kājnieku pulka izsauktai dežūras nodaļai, kura laikā paspēja mantas iznest no degošiem dzīvokļiem. Nams pieder Jānim Vanagam. Ugunsgrēka zaudējumu lielumu vēl nav iespējams noteikt. Nams apdrošināts par 1200 latiem, apdrošināšanas biedrībā «Kurzeme». Cik noskaidrots, uguns cēlusies no elektrības vadiem, kuri bij savienojušies jeb nepareizi ievilkti, jo priekš ugunsgrēka izcelšanās iedzīvotāji redzējuši pa elektriskiem vadiem šaudamies dzirkstelītes. Ka uguns būtu pielikta, nav domājams. Uguns spējo izcelšanos sekmēja stiprais vējš. Ugunsgrēku galīgi nodzēsa vietējie ugunsdzēsēji otrā dienā ap pusdienu.
«Jaunais Zemgalietis», 1924. gada 10. janvāris
Atjaunoja visu, kas bija
Diemžēl ēkā nav saglabājušies daudz arhitektonisko elementu – oriģinālie griestu dekorējumi bija tikai vienā telpā – tie restaurēti, bet pārējās telpās izveidoti no jauna līdzīgā stilistikā. Vēl vēsturiskā elpa saglabājusies mūra sienās, kas dažviet atsegtas, savukārt kafejnīcas telpās vēsturiskā durvju aila pārveidota par logu. Saglabātas arī abas kāpnes. «Kādreiz divas kāpnes būvēja lepnos namos, jo vienas bija parādes kāpnes, bet otras – palīgkāpnes, pa kurām kalpotāji uz dzīvokļiem nesa malku. Parādes kāpnes ir platākas un lēzenākas, bet palīgkāpnes – stāvākas un šaurākas,» papildina nama īpašnieks Juris Cīrulis.
To, ka namā dzīvojuši turīgi ļaudis, var nojaust arī pēc nedaudzajām vēsturiskajām liecībām un laikrakstos publicētiem sludinājumiem par zādzībām, kas reģistrētas šajā namā, turklāt tas bija ne tikai grezns no ārpuses, bet arī moderns – arhīvā saglabājusies gruntsgabala kartīte vēsta, ka nams bijis pievienots pilsētas ūdensvadam un centrālajam elektrotīklam.
Laikrakstos atrodamas ziņas, ka, piemēram, no kāda dzīvokļa nozagtas divas metāla pogas (1906. gadā), no cita – trīs podi ievārījuma. Kādam šajā ēkā strādājošam Aleksandram no pakārta kamzoļa tika izzagts binoklis 3 rubļu vērtībā, bet neilgi pēc tam tur dzīvojošam Jēkabam nozaga trīs kastītes ar pogām. Izrādījās, ka abas zādzības izdarījis 12 gadus vecs zēns, kurš tika nodots tiesai, bet nozagtās lietas – atgrieztas īpašniekiem (1914. gadā). Savukārt cits šī nama iedzīvotājs Mārtiņš apzagts tējnīcā pie tirgus – kamēr viņš bija iesnaudies, viņam pazudis maks ar dokumentiem un 36 latiem (1924. gadā).
Papildina ar moderno
Ēkas jūgendstila estētikas interjeru papildina vairākas Gata Cīruļa gleznas. Viņa lielformāta gleznas rotā gaiteņus starp stāviem, viesu zāli un kamīnzāli. Darbi (1620×2800 cm) veidoti pēc mākslinieka izjūtām namā, piešķirot telpām atturīgu greznību. Materiāli – koks, eļļas un akrilkrāsas. Gleznots špakteļtehnikā. Darbus raksturo autora latvietība un ASV mākslas izglītība un pieredze.
Jāpiebilst, ka šie lielformāta darbi bija pieteikti konkursam «Latvijas arhitektūras gada balva 2019» kategorijā «Procesi», savukārt pats nams bija šajā konkursā pieteikts kategorijā «Objekti: renovācija, rekonstrukcija, restaurācija».
Adrese mainās līdz ar ielas nosaukumu
Tagadējais Zemgales prospekts izveidots 1869. gadā. Sākotnējais ielas nosaukums bija Aleksandra prospekts, bet Latvijas brīvvalsts laikā tās nosaukums tika mainīts.
«Jelgavas pilsētas domes ceļu pārdēvēšanas komisija savā sēdē 1924. gada 15. aprīlī vēlreiz vispusīgi pārrunāja ceļu pārdēvēšanas jautājumu Jelgavā un vienojās iesniegt caur pilsētas valdi domei sekošu ielu pārdēvēšanas projektu, kas paredz Aleksandra prospektu pārdēvēt par Zemgales prospektu.»
«Jaunais Zemgalietis», 1924. gada 14. maijs
No 1941. līdz 1944. gadam prospekts bija Ā.Hitlera ielas daļa (tolaik šai ēkai bija 47. numurs), tad uz pieciem gadiem atguva Zemgales prospekta nosaukumu, bet 1949. gadā kļuva par Puškina prospekta daļu. No 1989. gada 17. marta iela atguvusi tagadējo nosaukumu, vēsta pašvaldības mājaslapā www.jelgava.lv publicētā informācija.
Foto: Ivars Veiliņš/«Jelgavas Vēstnesis», zudusilatvija.lv, Ruslans Antropovs