Sports

Arvien vairāk tiek uzsvērta sabiedrības veselība un sporta aktivitāšu nozīme, it īpaši bērnu un jauniešu auditorijā. Lai interese par sportu būtu noturīga, lielu lomu spēlē arī treneris. Par to, kāpēc izvēlējās tieši trenera profesiju, stāsta trīs bijušie Jelgavas sportisti.

Jelgavā ir četras sporta skolas – trīs pašvaldības un viena privāta – un ap 50 sporta klubu, kas piedāvā sporta nodarbības un interešu izglītības programmas bērniem un jauniešiem. Slimību profilakses un kontroles centra 2024. gadā veiktais Latvijas skolēnu veselības pētījums atklāj, ka pusaudžus iesaistīties fiziskās aktivitātēs visvairāk motivē vēlme uzlabot veselību, būt labā formā (arī būt sportiskam), labi izskatīties, izklaidēties, kā arī iespēja socializēties un atrast/satikt draugus.

Nereti jaunieši, kuri nodarbojas ar sportu, izvēlas iet to pašu ceļu un kļūt par treneriem. Kas viņus uz to pamudina, stāsta trīs jaunie Jelgavas treneri.

Nākotnes profesiju noskata TV

Artjoms Haņevičs agrāk trenējās boksā pie trenera Aleksandra Knoha, un tagad strādā ar viņu plecu pie pleca klubā “Olimpiskais rings”. Savas sportista karjeras laikā Artjoms izcīnīja daudzus Latvijas jauniešu, junioru un arī pieaugušo čempiona titulus, kā arī pārstāvēja valsti Eiropas čempionātos.

Boksa treneris Artjoms Haņevičš (no labās). 

“Bokss ir mana sirdslieta,” atzīst Artjoms, stāstot, ka savu nākotnes profesiju viņš ieraudzījis TV ekrānā. “Bērnībā redzēju Muhameda Ali un Roja Džonsa cīņas un gribēju iemācīties kauties kā viņi. Pēc tam es uzzināju, ka arī mans tētis agrāk ir nodarbojies ar boksu, un tas mani pilnībā pārliecināja sākt nodarboties ar boksu,” stāsta A.Haņevičs.

Brīdī, kad Artjoms aizgāja studēt, viņš jau vairāk nekā 10 gadus bija sportā. “Es gribēju saistīt savu dzīvi ar boksu, kā arī popularizēt un attīstīt boksu Latvijā,” norāda jaunais treneris, kuram ir četru gadu darba pieredze. Viņš atzīst, ka izvēlēties trenera profesiju viņu pamudināja arī paša treneris, tāpat viņam patīk piedalīties bērnu audzināšanā sporta jomā un redzēt viņu fizisko un mentālo attīstību. “Treneris ir otrais tētis. Viņš kopā ar saviem audzēkņiem pārdzīvo gan viņu labos, gan sliktos momentus,” spriež A.Haņevičs, atzīstot, ka, arī būdams treneris, viņš pats joprojām trenējas, bet sacensībās gan vairs nepiedalās.

Jāpiebilst, ka Artjoma tētis Leonīds Haņevičs ir starptautisks boksa tiesnesis un savulaik kopā ar dēlu ir piedalījies vairākās sacensībās, tostarp Eiropas junioru čempionātā.

Patīk vadīt un mācīt

“Jau no mazotnes man patika vadīt un organizēt, tāpēc zemapziņā zināju, ka nākotnē izvēlēšos profesiju, kas saistīta ar vadību vai mācīšanu. Līdzīgi kā mans tētis, redzēju sevi kā uzņēmuma vadītāju, skolotāju vai treneri, lai gan tolaik sports vēl nebija man tuvs. Laika gaitā sāku nodarboties ar smaiļošanu un atklāju, ka šis sporta veids mani ļoti saista, līdz ar to aizrautīgi iesaistījos treniņos,” stāsta Jelgavas Bērnu un jaunatnes sporta skolas smaiļošanas trenere Katrīna Smiltniece, kura arī pati joprojām ir aktīva sportiste.

Smaiļošanas trenere Katrīna Smiltniece.

Katrīna atzīst, ka sākums nav bijis nemaz tik viegls. “Sākumā šķita, ka netieku galā, taču izrādījās, ka viss, kas nepieciešams, ir atrast kopīgu valodu ar audzēkņiem un ieinteresēt jaunos sportistus. Tagad esmu pārliecināta, ka esmu īstajā vietā un izvēlējusies darbu, kas man patiesi sagādā prieku,” tā K.Smiltniece. Viņa uzskata: tas, ka pati joprojām sporto, dod viņai priekšrocības. Piemēram, redzot, ka treneris ir ne tikai teorētiski, bet arī praktiski saistīts ar šo jomu, izprotot gan fiziskās, gan emocionālās grūtības, vairo audzēkņu uzticību trenerim. “Tas arī iedvesmo – redzot, ka treneris pats turpina trenēties un sasniegt rezultātus, viņi jūt motivāciju sekot viņa piemēram,” spriež trenere.

Arī viņas treneri Juris un Lelde Lauri spēlēja lielu lomu profesijas izvēlē, tomēr Katrīna uzskata, ka šī pieredze katram ir individuāla un citiem var būt citi ietekmes avoti, piemēram, ģimene.

Sports ievelk līdz ausīm

Endijs Vīgants jau astoņus gadus ir Jelgavas Ledus sporta skolas šorttreka treneris, bet savu profesionālo sportista karjeru noslēdza tikai pirms pāris gadiem.

Šorttreka treneris Endijs Vīgants.

“Salīdzinoši agri, jau 10. klasē, zināju, ko darīšu pēc vidusskolas, kur iešu mācīties un ka būšu treneris. Pats trenējos šorttrekā, un sporta veids mani tā aizrāva, ka sapratu – ar to būs jāsaista arī profesija,” stāsta treneris. Uzreiz pēc vidusskolas E.Vīgants tika iekļauts nacionālajā izlasē kā sportists. “Es varēju iekrāt milzīgu pieredzi treniņprocesā un pasaules līmeņa sacensībās, un tas man kā trenerim ir liels ieguvums un pluss,” vērtē E.Vīgants.

Viņš arī novērojis, ka audzēkņus iedvesmo trenera sportiskās gaitas. “Bērni ar prieku stāsta, kā ir redzējuši treneri televizorā un sekojuši līdzi, un arī atceras savu treneru sasniegumus,” tā treneris, piebilstot, ka tas varētu nospēlēt lomu arī audzēkņu personības izaugsmē.