Sports

Četri Jelgavas Bērnu un jaunatnes sporta skolas audzēkņi startēja pasaules čempionātā airēšanā U-19 un U-23 vecuma grupām. Jaunākajā grupā Valters Sējāns un Emīls Niks Donovs divniekos izcīnīja 15. vietu, savukārt vecākajā grupā vieniniekos Lainei Rumpei 13. vieta, bet Patrikam Strazdam – 21. vieta.

Pasaules čempionāts norisinājās augusta izskaņā Kanādas pilsētā Katarinā. Sacensību aizkulisēs ļauj ielūkoties trenere Agita Puriņa.

“Čempionāta norises vietā ieradāmies trīs dienas pirms sacensību sākuma. Kā speciālo bagāžu ņēmām līdz savus airus, visu laiku uztraucoties, vai tie ceļā nepazudīs, vai kaut kas slikts nenotiks. Bet bija patiess prieks, Toronto izkāpjot no lidmašīnas un ejot pa garajiem gaiteņiem, pa logu ieraudzīt, ka airu kastes arī tiek izkrautas no tās pašas lidmašīnas,” stāsta trenere.

Laivas gan sportistiem tika gādātas uz vietas. “U-23 grupas sportistu vieniniekus īrējām, savukārt U-19 grupas sportistu divnieku piešķīra programma “Development”,” precizē A.Puriņa.  Viņa skaidro: lai aizvestu savas laivas, tās nāktos atdot jau maijā, bet atgūt vien oktobrī. “To nevarējām atļauties ne finansiālajā ziņā, ne tāpēc, ka tad sportistiem visu sezonu nebūtu atbilstoša inventāra. Īrēt tāda paša modeļa, ražotāja laivu, kādā airē mājās, arī nebija paceļama summa. Ja Lainei tika iedota atbilstoša sportista svara laiva, tad Patrikam tā bija paredzēta smagākam sportistam. Jā, iepriekš gan ar kompāniju mums bija vienošanās par šiem svariem, bet…” nopūšas trenere.

Jaunieši treniņu dienās pirms pirmā starta centās pierast pie izīrētajām laivām, noregulēt sev ērti visus rādītājus, bet pirmie starti jau rādīja, ka nav labi. “Viņi nespēja tikt galā ar uztraukumu, aklimatizāciju un neierasto laivu, jo katrai laivai tomēr ir sava gaita.” Papildina A.Puriņa. Pēc priekšbraucieniem abiem U-23 vieniniekiem nākamajā dienā bija jāstartē gandarījuma braucienos. “Bet iejaucās Vēja māte, un kanālu aiztaisīja ciet – tas nebija pieejams ne treniņiem, ne sacensībām,” atceras trenere. Nākamie starti šai vecuma grupai bija vien pēc trīs dienām. “Ja Patriks saka, ka viņam šī pauze deva iespēju savākties un tikt galā ar stresu, un savā pirmajā U-23 pasaules čempionātā ar katru nākamo startu pieveikt distanci arvien labāk, tad Laine teic, ka viņu šīs “brīvās” dienas izsita galīgi no ritma un neļāva uzrādīt atbilstošu rezultātu,” atstāsta trenere.

U-19 vecuma puišiem bija vairāk laika aklimatizācijai un pierašanai pie laivas, ko viņiem nodrošināja Development programma – tā ir FISA jeb Starptautiskās Airēšanas federācijas programma, kas dažreiz palīdz pasaules un Eiropas čempionātā daļēji segt sportistu piedalīšanās izmaksas. “Saņemot piešķirto “Empacher” firmas laivu bijām šokā. Pat nevaru savādāk to pateikt, lai neteiktu, ka puišiem neredzot gribējās kaktiņā klusi paraudāt. Šī firma ražo pasaulē vienas no labākajām laivām un noteikti dārgākās, tāpēc zinot, ka mums būs šīs firmas laiva, pat neko citu nemeklējām, bet….. Laiva, pirmkārt, bija paredzēta uz lielāku vidējo sportista svaru, kas vēl varbūt nebūtu galīgi traki, bet bonusā vēl laivas svars… Mums pasaules un Eiropas čempionātā laivas nedrīkst būt vieglākas par noteikto svaru. Piemēram, pārairu divnieka minimālais svars ir 27 kilogrami, un visas pasaules līmeņa laivas pie tā arī turas. Tad mums iedotā laiva bija 30+ kilogrami, un tas lika pat svaru  tiesnesim pārsteigumā noelsties. Bet puiši treniņos un sacensībās visu laiku “sūdzējās”, ka nespēj to iekustināt un dabūt tādu pašu ātrumu kā mājās. Labi, ka junioru puikām bija vairāk laika pirms pirmajiem startiem nekā U-23 grupai, tas mums visiem ļāva mazliet savākties un nostartēt maksimāli labi šajā situācijā,” stāsta A.Puriņa.

Trenere atzīst, ka Valters un Emīls noteikti pierādīja, ka ir cīnītāji ar ļoti skaistiem finiša spurtiem, kuros apsteidza savus pretiniekus. Bet diemžēl sasniegt izvirzīto mērķi – aizkļūt līdz A/B pusfinālam – neizdevās.

“Kopumā čempionāts bija brīnišķīgi noorganizēts, bet mums palika neliela rūgtuma piegarša, nespējot uzrādīt augstākus rezultātus, uz kuriem bijām gatavi,” rezumē A.Puriņa.