Izglītība

“Uz Jelgavu mūs atveda traģiski apstākļi, tomēr nu varu teikt, ka šī pilsēta manai ģimenei kļuvusi par otrajām mājām. Vīram ir stabils darbs ražotnē, meita iet 3. klasē un skolā ir atradusi jaunus draugus, bet es turpinu mācīties latviešu valodu vēl augstākā līmenī, lai varētu strādāt savā profesijā – par logopēdi,” stāsta Svitlana no Luhanskas, kura kopā ar vēl deviņiem Ukrainas iedzīvotājiem Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrā (ZRKAC) apgūst latviešu valodu un janvāra izskaņā kārtos valsts valodas prasmju pārbaudi B2 līmenī.

Par to, ka Ukrainas iedzīvotāji Jelgavā ir iejutušies un pilnvērtīgi iesaistījušies darba tirgū, liecina viņu pašu stāstītais. Piemēram, Olena pēdējos desmit gadus kā ģimenes ārste praktizēja sākotnēji Doneckas apgabalā, vēlāk Ukrainas rietumos. Kad karadarbība izjauca ierasto ikdienu, viņa ar ģimeni ieradās Jelgavā un atrada darbu Jelgavas poliklīnikā. “Pirmajās nedēļās nevienam no mums nebija skaidrības, cik ilgi te būsim, vai mums būs kur atgriezties. Vienīgais, ko skaidri sapratu: man ir jāsāk strādāt un jānodrošina ģimenei normāla ikdiena. Ārsta profesijā bez valodas neiztikt – ir jāuzklausa pacienti, jāizstāsta ārstēšanas gaita, jāaizpilda dokumenti. Tā pamazām sāku mācīties latviešu valodu,” atminas Olena, skaidrojot: gada laikā viņas aprūpē ir vidēji 500–600 pacientu. Ja sākotnēji latviešu valodā viņa varēja tikai iepazīstināt ar sevi, tad šobrīd, pieņemot pacientus, notiek jau pilnvērtīgāka saziņa. Ārste gan atzīst: lielākais izaicinājums viņas darbā ir saprast dažādus sadzīves teicienus, kuri nav atrodami mācību grāmatās. Lai varētu turpināt darbu, Olenai ir jāapliecina latviešu valodas prasme augstākajā līmenī – C1. “Esmu ļoti pateicīga par to, ka man tika dots šāds adaptācijas periods, kad varu strādāt un paralēli turpināt mācīties valodu. Šobrīd no mūsu mājām Ukrainā ir palikušas tikai drupas, tāpēc mēs patiešām novērtējam iespēju no jauna iekārtot dzīvi šeit,” tā Olena.

Profesionālās izredzes uz valodas kursiem vedušas arī Oksanu. No Ukrainas industriālās pilsētas Kostjantiņivkas viņa patvēruma meklējumos devās ar mammu un brāli. “Kad atbraucām uz Jelgavu, es sāku strādāt ražotnē par komplektētāju. Darba devējs novērtēja manu izglītību un pieredzi, bet uzreiz brīdināja: lai pretendētu uz augstāku amatu, man ir jāuzlabo valodas prasmes. Rasētāja pozīcijā ir jāstrādā ar tekstu, jākomunicē,” skaidro Oksana. Lai gan nepieciešamais līmenis jau ir iegūts un paaugstinājums saņemts, viņa turpina valodas apguvi vēl augstākā līmenī.

Savukārt pedagoģe Jūlija kopā ar ģimeni uz Jelgavu atbraukusi no Dnipro. Vīrs inženieris ātri atradis darbu savā profesijā, bet divu bērnu mamma pirmo laiku jaunajā dzīvesvietā nolēma pavadīt, mācoties valodu, lai palīdzētu iekļauties pilsētas dzīvē saviem bērniem. “Mans lielākais satraukums bija par bērniem. Pirmā klase, mājasdarbi – kā es varēšu palīdzēt, ja pati nesapratīšu?!” stāsta Jūlija, atceroties, kā pirmajā vasarā Jelgavā apmeklēja valodas nodarbības piecas reizes nedēļā un nekautrējās pasniedzējai katru reizi jautāt to vārdu nozīmi, kurus dzirdējusi bērnu laukumā. “Es nezinu, kur un kāda būs manas ģimenes nākotne, jo Ukrainā ir palikuši daudzi man tuvi cilvēki. Šodien es izvēlos mācīties, jo tas dod man iespēju risināt dažādus ikdienas jautājumus un strādāt savā profesijā. Bērniem gan palīdzību vairs nevajag – viņi jau brīvi runā latviski,” tā Jūlija.

ZRKAC Tālākizglītības nodaļas vadītāja Astra Vanaga norāda, ka līdz šim apmācību dalībnieki iepazīti kā patiesi apņēmīgi un motivēti cilvēki. “Ir vērtīgi, ka Ukrainas civiliedzīvotāji laicīgi ir sapratuši valodas prasmes nozīmi ikdienā un darba tirgū. Valoda nav tas jautājums, kuru iespējams atrisināt dažu nedēļu laikā. Tas ir ilgtermiņa process, turklāt – jo augstāks līmenis, jo ilgāk jāmācās,” skaidro A.Vanaga. Piemēram, jau minētais B2 līmenis, kura valsts pārbaudei gatavojas apmācību grupa, paredz brīvu valodas lietošanu. Proti, cilvēks spēj veidot sarežģītas konstrukcijas teikumus, pārzina profesionālo leksiku par plašu tēmu loku un raksta bez kļūdām. Ar nosacījumu, ka visiem grupas dalībniekiem ir vide, kur viņi praktizē valodu, apmācības līdz šim līmenim pakāpeniski notika pusotru gadu. “Situācijas un motivācija katram ir sava, bet ir prieks redzēt centību, kas rezultējas ar panākumiem,” tā A.Vanaga.

ZRKAC mācībās dažādu līmeņu latviešu valodas apguvē pērn piedalījās 92 Ukrainas civiliedzīvotāji – pamata līmenī (A1 un A2) katrā no grupām mācības noslēdza 30 iedzīvotāji, vidējā līmenī (B1) – 18, bet B2 līmeņa apmācībās piedalījās 14 cilvēki. Apmācības ZRKAC realizētas ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu projektā “Latviešu valodas apguve Ukrainas civiliedzīvotājiem”.