Jaunumi

Naktī no 2. uz 3. jūniju 177 dalībnieki stājās uz starta skrējienam Rīga–Valmiera, kas vienlaikus ir arī Latvijas čempionāts 100 kilometru skrējienā. Trešo gadu pēc kārtas uzvarēja un par čempionu kļuva jelgavnieks Toms Komass, turklāt šogad arī ar jaunu sacensību rekordu – 7 stundām 41 minūti un 38 sekundēm.

Toms neslēpj, ka uzstādīt jaunu rekordu bija viņa mērķis šogad. Līdzšinējais rekords bija 7 stundas 59 minūtes un 2 sekundes – tas tika uzstādīts 2020. gadā un piederēja Pēterim Grīviņam. Toms līdzšinējo rekordu pārspēja par 17 minūtēm.

“Skrējiens sākās mierīgā tempā, kas man psiholoģiski deva mieru. Skrēju savā tempā un pēc 42 kilometriem no 10. vietas biju pakāpies jau uz 4. vietu. Biju mierīgs un pārliecināts, ka īstais skrējiens ir vēl tikai priekšā un sāksies tikai pēc 70. kilometra. Tā arī notika. Biju stabili 3. vietā un pēc 75. kilometra sapratu, ka kaut kas jāsāk darīt, lai uzlabotu savas pozīcijas un rezultātu. Centos noturēt savu tempu un gaidīju mirkli, kad pretinieki sagurs. Arī es pats, protams, sāku sagurt, bet par spīti tam aizvien turēju vajadzīgo tempu. Mans laiks bija jau savas 10 minūtes ātrāks par trases rekordu, tāpēc zināju – ja uzvarēšu, tad rekords noteikti būs. Tuvojās 80. kilometrs, un skrējiena līderis zaudēja ātrumu. Tā es pakāpos uz 2. vietu un līderis bija man priekšā 3 minūtes. Es paliku mierīgs un turēju tempu. Nebiju pārliecināts, kad sākt kāpināt tempu. Nebiju pārliecināts, vai varu vispār kāpināt tempu. Izšķirošie notikumi sākās pēc 95. kilometra. Mans atbalsta personāls man padeva ziņu, ka esmu pietuvojies līderim par 10 sekundēm. Kas gan ir 10 sekundes, ja esam skrējuši jau vairāk par sešarpus stundām!? Bet psiholoģiski tas bija viss, ko man vajadzēja zināt. Nezinu, no kurienes es atradu spēku kāpināt tempu, lai četru kilometru laikā iedzītu 2 minūšu un 50 sekunžu deficītu. Es teiktu, ka atvērās mans maratonista solis. Tie ir tie beidzamie maratona kilometri, kad ir grūti, bet tev jāskrien ātri. Spēju kāpināt tempu no 13,5 līdz 16 kilometriem stundā un redzēju, ka pamazām tuvojos līderim. Zinādams, cik tuvu ir līdz Latvijas čempionāta finišam, es spiedu sevi. Jau redzu tālumā finišu un to, ka pretinieks nu jau ir tikai 200 metrus man priekšā. Es viņu panācu apmēram 400–500 metrus pirms finiša un burtiski palidoju garām, lai pēc iespējas vairāk psiholoģiski sagrautu, jo skriet 7 stundas un zaudēt Latvijas čempiona titulu beidzamajos 500 metros ir neaptverami sāpīgi. Neviens negaidīja mani kā pirmo finišā. Redzot tos izbrīna pilnos skatus, es iebļāvos “Negaidījāt mani?!” Gaviles, skaļi aplausi. Vecāki ar asarām acīs, izbrīns sievas acīs un treneris, kurš nebija pat paspējis no auto izkāpt, jo vēl negaidīja mani finišā. Bet bija 100 procentīgi koncentrējies, jo līdz skrējiena finišam bija atlikuši vēl septiņi kilometri. Cilvēki mani sveica Valmieras ielās ar ovācijām un apsveica ar trešo čempiona titulu. Pieskaroties Sīmaņa baznīcas kļiņķim, palaidu ārā visas savas emocijas – sākot no dusmām un beidzot ar asarām. Tās bija laimes asaras,” piedzīvotajā dalās T.Komass, piebilstot, ka sasniegtais ir smaga darba auglis.

T.Komass, finišējot Latvijas čempionātā 100 kilometru skrējienā ar rezultātu 07:12,49 stundas, ir izskrējis Latvijas vēsturē otru ātrāko rezultātu.

Lai gan šis Tomam ir trešais čempiona tituls pēc kārtas, viņš negrasās apstāties, un, ja nākamgad skrējiens Rīga–Valmiera nenotiks vienā laikā ar pasaules čempionātu 100 kilometru skrējienā, viņš atkal stāsies uz starta. “Esmu Latvijas izlasē izlikts ar pirmo kārtas numuru, un pasaules čempionāts man noteikti būs 2024. gada galvenais starts,” uzsver T.Komass.

T.Komass pārstāv Jelgavas Vieglatlētikas klubu un  skriešanas klubu “Folkmaņi”.