Rezidentūra ir obligāts ceļš, lai kļūtu par sertificētu ārstu. Par savu rezidentūras vietu, kur apgūt izvēlēto specialitāti, vairāki topošie ārsti šobrīd izvēlējušies SIA “Jelgavas pilsētas slimnīca”.
Elīna Auziņa, topošā radioloģe:
“Jau vidusskolā sapratu, ka mani saista medicīna, taču, kad bija jāpieņem lēmums par studijām, nobijos. Tad seši studiju gadi šķita kā mūžība, kurā neatliks laika dzīvei. Sāku mācīties uztura speciālistu programmā, kuras ilgums ir četri gadi. Lekciju laikā pasniedzēji nereti teica: “Šo dziļāk neskaidrošu, tā jau ir ārstu kompetence…” Bet es ar to nebiju mierā – man gribējās zināt vairāk. Pēc pirmā studiju gada es tomēr saņēmos pāriet uz Medicīnas fakultāti. Uzsākot mācības, ātri vien sapratu, ka mana specialitāte būs radioloģija. Redzu, ka tas medicīnā ir perspektīvs virziens. Līdz ar tehnoloģiju straujo attīstību katru gadu tā sniedz arvien lielākas iespējas. Ar radioloģiskiem izmeklējumiem tikai pēc attēla var atklāt šķietami neredzamo, līdz ar to arī turpmākā ārstēšana ir efektīvāka, drošāka un savlaicīgāka.
Mācības rezidentūrā ilgst piecus gadus, un kā darbavietu šajā periodā izvēlējos Jelgavas pilsētas slimnīcu. Esmu no Jelgavas un šeit saskatu attīstības iespējas – te ir moderns aprīkojums, komfortabli darba apstākļi. Nākotnē, kad būs uzkrāta pietiekama zināšanu un prasmju bāze, vēlos dot savu artavu pilsētas slimnīcai. Pēc rezidentūras plānoju apgūt arī invazīvo radioloģiju, kas sniedz ļoti plašas iespējas akūtu un hronisku saslimšanu ārstēšanai. Piemēram, insulta gadījumā ar speciālu aprīkojumu pa vienu asinsvadu var nokļūt galvas smadzenēs, satvert un izvilkt trombu. Insulta gadījumā ir ļoti svarīgs laiks, kamēr pacients nokļūst līdz slimnīcai, un iespēja šādai manipulācijai reģionā, netērējot laiku nokļūšanai uz galvaspilsētu, būtu ļoti vērtīga. Šis piemērs gan ir tikai viens no desmitiem iespēju, ko sniedz šī specialitāte.”
Monta Beltiņa, topošā ģimenes ārste:
“Mans ceļš uz medicīnu sākās jau vidusskolā, kad ievēroju, cik viegli man padodas ķīmija un bioloģija. Pēc absolvēšanas iestājos Māszinību fakultātē un jau pēc pirmā kursa sapratu, ka ar to nebūs gana. Izšķīros par labu Medicīnas fakultātei un kopš mācību sākuma ne mirkli neesmu nožēlojusi savu izvēli. Lai iegūtu pieredzi, jau mācību laikā es daudz volontēju – bez atlīdzības strādāju traumatoloģijas, uzņemšanas, nefroloģijas, internajā nodaļā, kur tiek sniegta plaša spektra palīdzība. Man svarīga šķiet jebkāda pieredze, un sākotnējā vīzija tikai apstiprinājās: varu nekoncentrēties uz vienu specialitāti, jo ģimenes medicīna apvieno tās visas. Arī caurskatot vakanču sarakstu medicīnas jomā, man bija pārliecība: ar tik izteiktu ģimenes ārstu trūkumu valstī arī pēc vairākiem gadiem man noteikti būs darbs. Šobrīd šajā specialitātē saskatu arvien vairāk plusu – strādājot ar saviem pacientiem, man būs iespēja redzēt sava darba augļus, turklāt kā ģimenes ārste savā praksē es pati veidošu darba vidi.
Jelgavas pilsētas slimnīcu kā darbavietu izvēlējos vairāku iemeslu dēļ. Pēc trīs gadiem rezidentūrā mani sagaidīs ģimenes ārsta vakance Jelgavas apkārtnē, tādēļ man ir svarīgi iepazīties ar speciālistiem – Jelgavas pilsētas slimnīcas ārstiem, pie kuriem es nosūtīšu savus pacientus. Tāpat zinu, kā rezidenti cīnās par pacientiem Rīgā. Rezidentu galvaspilsētā ir vairāk, un vienam pacientam var būt piesaistīti uzreiz vairāki. Bet reģionā pacientu pietiek visiem, arī apmācībām ārsti var veltīt vairāk laika. Jāatzīst, ka rezidentūras posms patiesībā ir pirmais nopietnais solis, lai kā ārsts pierastu pie atbildības par jebkuru savu lēmumu.”
Kristiāna Lillā, topošā radioloģe:
“Darba gaitas Jelgavas pilsētas slimnīcā man ir atgriešanās jau zināmā vidē, tikai jaunā statusā. Līdz šim dakteres Sanitas Krikunas vadībā Diagnostiskās radioloģijas nodaļā strādāju kā praktikante un vēlāk brīvprātīgā, bet šobrīd – jau kā rezidente. Lēmums par Jelgavu kā darbavietu bija likumsakarīgs, jo zināju: pilsētas slimnīcā mani sagaidīs laipns, izpalīdzīgs un draudzīgs kolektīvs, mūsdienīgs aprīkojums, bet darba procesā es saņemšu personisku attieksmi jebkurā jautājumā un situācijā. Ja reģionu slimnīcās tā ir norma, galvaspilsētā mēdz būt dažādi. Ar ļoti lielu pacientu plūsmu un desmitiem praktikantu un rezidentu ārstiem bieži vien nav iespējas savu laiku veltīt katram. Būtiski arī, ka iekļūšana rezidentūrā budžeta vietā patiesībā ir liels ieguvums. Piemēram, manā specialitātē uz deviņām vietām pretendēja 36 cilvēki. Lai saņemtu vienu no šīm vietām, vajadzēja apliecināt savu motivāciju gan ar augstu vērtējumu mācību procesā, gan zinātnisko darbību un darba pieredzi.
Radioloģiju kā specialitāti izvēlējos jau 3. kursā, uzsākot gaitas zinātniskajā pulciņā, un, manuprāt, esmu izdarījusi pareizo izvēli – šajā specialitātē ārstam ir iespēja plānot savu laiku, vairāk nodarboties ar analīzi un izpēti, turklāt neskaidrību gadījumā mediķim ir laiks, lai pārliecinātos par savu lēmumu. Būdama praktikante pilsētas slimnīcas Uzņemšanas nodaļā un Ķirurģijas nodaļā, es redzēju, ka dežūrārstiem nav iespēju kaut ko plānot, jo vienā brīdī nodaļā var tikt nogādāti vairāki akūti pacienti, turklāt palīdzēt vajag uzreiz, nav laika pārdomāt, kā būtu pareizāk. Liela darba daļa ir arī komunikācija, un pacientu attieksme stresa situācijās ne vienmēr ir mierīga un cieņpilna. Zinu, ka daudziem rezidentiem rezidentūra sagādā lielu satraukumu, taču es savā specialitātē jūtos droši. Galvenais mērķis tuvākajiem gadiem – teorētiskās zināšanas papildināt ar praksi.”
Simona Rubine, topošā ģimenes ārste:
“Apmācību ilgums izvēlētajā specialitātē ir deviņi gadi, un, protams, ar nepacietību gaidu to brīdi, kad varēšu uzsākt darbu kā ģimenes ārste. Līdz tam palikuši trīs gadi rezidentūrā, un kā darbavietu esmu izvēlējusies Jelgavas pilsētas slimnīcu. Mani pārliecināja koleģiāla un pretimnākoša vadības attieksme, atsaucīgi kolēģi un attīstīta pilsētas infrastruktūra. Kā patīkams bonuss ir arī rezidenta atalgojums, kas reģionā ir lielāks nekā galvaspilsētā. Turklāt Jelgava ir tuvu Rīgai, kur šobrīd uz pusslodzi turpinu strādāt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā. Šī darba pieredze man palīdz papildināt teorētiskās zināšanas ar praktiskām iemaņām, un reizē izkristalizējas arī problēmas, ko es varētu atrisināt kā ģimenes ārste. Viens no biežākajiem gadījumiem – cilvēki nevēršas pie ģimenes ārsta, līdz ar to neregulāri lieto zāles vai patstāvīgi izvēlas medikamentus un rezultātā saskaras ar akūtām situācijām, piemēram, augstu asinsspiedienu. Ir arī gadījumi, kad izsaukums nemaz nav akūts un jautājums ir atrisināms ar ģimenes ārsta konsultāciju. Ne visi zina, ka arī brīvdienās ir pieejams ģimenes ārstu konsultatīvais tālrunis. Izsaukumu skaits ļoti audzis arī pandēmijas kontekstā – cilvēkiem bieži vien trūkst informācijas par ārstēšanos. Ģimenes ārsts pamatā ir pacienta uzticības persona, un, ja abu pušu komunikācija būtu salāgota, daudzi izsaukumi nemaz nenotiktu.
Mans ceļš uz profesiju nav klasisks, jo par izvēli es šaubījos līdz pēdējam brīdim. Varēju būt arī veterinārārste, ekonomiste vai sabiedrības veselības aprūpes speciāliste. Tomēr esmu gandarīta par savu izvēli, un jau tuvākajā laikā man sāksies apmācības, kas atbilstīgi specialitātei aptver ļoti plašu tēmu loku – kardioloģija, pediatrija, neiroloģija, onkoloģija, psihiatrija un daudzas citas –, un tas ir solis tuvāk patstāvīgajām darba gaitām.”
Eva Vītola, topošā anestezioloģe reanimatoloģe:
“Jau no 1. klases zināju, ka kļūšu par ārsti. Mērķtiecīgi iestājos Jelgavas Valsts ģimnāzijas bioloģijas/ķīmijas klasē un vēlāk turpināju studijas Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. Lai krātu pieredzi, jau 1. kursā pievienojos Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta brigādei. Ar mērķi darboties kā ārsta palīdze paralēli studijām pabeidzu arī Rīgas Stradiņa universitātes Sarkanā Krusta medicīnas koledžu. Darbs neatliekamās situācijās kļuva par ikdienu, un es sapratu, ka šāda dinamiska vide mani saista. Strādāju brigādē kopš 2015. gada un esmu pieredzējusi patiešām daudz: slīkšanas gadījumi, reanimācija, autoavārijas. Piemēram, pērn bija sprādziens Āgenskalnā, uz kuru mana brigāde ieradās pirmā. Ir grūti, kad vismaz reizi nedēļā redzi situācijas, kad palīdzēt jau vairs nevar. Taču, kad tas kļūst par ikdienu, tu norūdies un centies sēras pārdzīvot ātrāk. Pēc šīs pieredzes dzīvi vispār uztveru citādāk – es izbaudu to katru dienu, neatliekot uz rītdienu. Protams, Covid-19 laiks nāca ar jauniem izaicinājumiem. Dežūras specializētajos tērpos nav vieglas, ar kolēģiem jūtamies uz izdegšanas robežas, taču aiziet nozīmētu būt egoistam.
Nākotnē sevi redzu kā anestezioloģi reanimatoloģi Jelgavas pilsētas slimnīcā. Taču vēl pirms tam mani sagaida pieci gadi rezidentūrā Intensīvās terapijas nodaļā. Zinu, ka Jelgavā mani uzņems ļoti atsaucīgs kolektīvs, turklāt slimnīcā ir labs tehniskais nodrošinājums. Pēc prakses Meksikā un Tunisijā es principā uz medicīnu paskatījos citādāk, apzinoties, cik patiesībā tālu priekšā mēs esam. Savukārt līdztekus praktiskajām iemaņām rezidentūras laikā vēlos apgūt svarīgu pieredzējušu ārstu kompetenci – jebkurā stresa situācijā saglabāt emocionālo stabilitāti.”
Foto: Jelgava.lv
Informācija sagatavota
Sabiedrisko attiecību pārvaldē
17.7 °C,
2 m/s,
80.8 % 
17.7 °C,
2 m/s,
80.8 %