“Latvijas Republikas neatkarības atjaunošana un Latvijas Satversmes sapulce – divi notikumi, atšķirīgs laiks, cilvēki, motivācija, drosme, pārliecība īstajā laikā un vietā. Pagātne un nākotne satiekas šodienā, kad Latvija ir brīva valsts un varam būt pateicīgi tiem 138 deputātiem, kuri 1990. gada 4. maijā, spītējot citu naidam pret Latvijas neatkarību un briesmām savai dzīvībai, valsts nākotnes idejas vārdā balsoja “par”,” vēsturisko notikumu nozīmi pamato Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja direktores vietnieks zinātniskajā darbā, vēstures doktors Gints Putiķis. Viņš atskatījies uz 4. maija zīmīgajiem notikumiem, vienlaikus iezīmējot ceļu, kas līdz tiem novedis, un darbības, kas tiem sekoja.
Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas vēsturiskajiem notikumiem, kuros viens no nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem bija Latvijas Republikas Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, pagājuši 30 gadi. Šis notikums bija vairāku apstākļu kulminācija, kas, lai arī nebija noslēdzošais punkts valsts neatkarības atjaunošanai, tik un tā kalpoja kā pierādījums latviešu tautas vēlmei par neatkarīgu valsti, kas tika sadzirdēta arī starptautiski. Jelgava.lv piedāvā vēstures doktora G.Putiķa atskatu uz tā laika nozīmīgākajiem notikumiem.
20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē Latvijā sākās tautas atmodas kustība, kas bija vērsta pret PSRS totalitāro mantojumu Latvijā, un tolaik vēl piesardzīgi, bet tika apspriesta ideja par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Jau 1989. gadā trīs Baltijas republiku – Latvijas, Igaunijas un Lietuvas – vadošās tautas nacionālās atmodas kustības – tautas frontes – bija uzņēmušas ideoloģisko kursu uz pilnīgu valstiskās neatkarības atjaunošanu. 1990. gada aprīlī PSRS prezidents Mihails Gorbačovs piedāvāja Latvijas Augstākās padomes deputātiem veidot Latvijas attiecības ar PSRS uz konfederācijas pamata, bet Latvijas Tautas frontei (LTF) tāds risinājums nebija pieņemams, jo Latvijas 20. gadsimta vēstures negatīvā kolektīvā atmiņa par atrašanos Padomju Savienības sastāvā nepieļāva domu samierināties ar iespēju palikt kaut nominālā atkarībā no PSRS. Vienīgais politiskais ceļš bija pilnīga valsts neatkarība.
1990. gada pavasarī LTF bija vienīgais politiskais spēks, kas konsekventi iestājās par neatkarīgas valsts rīcībspējas atjaunošanu likumdošanas un izpildvaras līmenī, un Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas (LPSR) Augstākā padome bija vienīgā politiski reprezentatīvā institūcija, kas varēja sākt likvidēt PSRS valsts varas īstenošanu (okupāciju) Latvijas teritorijā. 1990. gada 18. martā LPSR notika Augstākās padomes vēlēšanas – Latvija bija sadalīta 201 vienmandāta apgabalā, tostarp piecos Jelgavas vēlēšanu apgabalos, kuros tika ievēlēti pieci LTF deputātu kandidāti – Gunārs Preinbergs, Andris Tomašūns, Igors Movels, Imants Geidāns un Indulis Bērziņš. Visi no Jelgavas pilsētas ievēlētie deputāti 4. maijā balsoja “par”.
Kaut arī 1990. gada 18. martā ar pārliecinošu LTF uzvaru tika ievēlēta LPSR Augstākā padome, kur no 201 deputāta vietas LTF bija 131 mandāts, bija zināms, ka pieņemt deklarāciju par Latvijas neatkarību varēja tikai ar 134 balsīm vai divām trešdaļām balsu no ievēlētajiem deputātiem, un deklarācijas pieņemšanai izšķirošas bija arī patriotiski noskaņotu neatkarīgo deputātu atdotās balsis augstāku ideālu vārdā, kas nereti bija pretrunā ar viņu tā brīža ideoloģisko pārliecību vai valsts nākotnes redzējumu. Deklarācijas tekstu sagatavoja LTF izveidota darba grupa – Romāns Apsītis, Valdis Birkavs, Aivars Endziņš, Tālavs Jundzis, Andrejs Krastiņš, Rolands Rikards un pašreizējais Valsts prezidents Egils Levits.
1990. gada 3. maijā jaunievēlētā LPSR Augstākā padome sanāca uz pirmo darba sesiju, bet jau nākamajā dienā pirmās sesijas ceturtajā sēdē notika balsojums par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Par to nobalsoja 138 deputāti, tādējādi nosakot turpmāko Latvijas politisko kursu uz pilnīgu valsts neatkarību un simboliski novelkot robežu starp pagātnes smago vēsturisko mantojumu un Latvijas tautas 50 gadu cerību piepildījumu atkal dzīvot neatkarīgā valstī. Balsojumā nepiedalījās 62 deputāti, kas faktiski bija viņu neoficiālais “pret”, un viens atturējās, tādējādi “pret” formāli pat netika nobalsots. Deputātu debatēs pirms balsojuma skaidri iezīmējas divi viedokļi – “par” un “pret” balsojumu par neatkarību.
Pirms balsojuma notikušajās debatēs ļauj ieskatīties sēdes stenogrammas. Latvijas Komunistiskās partijas līderis Alfrēds Rubiks par balsojumu izteicies šādi: “Šodien Augstākās padomes izlemšanai tiek piedāvāts dokuments, kam jāapgāž kājām gaisā visa republikas dzīve, tautas liktenis, katras ģimenes un katra cilvēka liktenis. Mums tiek piedāvāts ne vairāk un ne mazāk kā restaurēt buržuāziskās Latvijas sabiedrisko iekārtu, atjaunot 1922. gada Satversmi, patiesībā saraut LPSR valstiskās saites ar Padomju Savienību.” Savukārt neatkarīgas valsts ideju no šodienas Saeimas zāles tribīnes aizstāvēja Ita Kozakēviča: “Es šeit negribu atkārtot triviālo patiesību, ka Latvija PSRS sastāvā tika iekļauta bez referenduma, bez visas tautas nobalsošanas, kas bija pretrunā ar Latvijas Republikas spēkā esošo Satversmi. Šī deklarācija nav tikai parlamentārā vairākuma frakcijas griba, tā nav arī tikai to vēlētāju griba, kas stāv aiz mums. Arī es iestājos par to, lai mēs šo deklarāciju pieņemtu – šodien, šeit, tagad un tādā veidā, kādā tā mums tiek piedāvāta.”
Gan viens, gan otrs deputāts pateica taisnību par to, kas notiks, ja pieņems deklarāciju, tikai atšķīrās motivācija, formulējums un paustās nostājas mērķis. Pēc deklarācijas pieņemšanas LPSR mainīja nosaukumu uz “Latvijas Republika”, saīsināti – “Latvija”. Savukārt LPSR Augstākā padome mainīja nosaukumu uz “Latvijas Republikas Augstākā padome”, un līdz Latvijas 5. Saeimas pirmajai sēdei 1993. gada 6. jūlijā tā bija valsts augstākā likumdošanas institūcija.
1990. gada 4. maijā LPSR Augstākajā padomē pieņemtā deklarācija “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” bija pirmais nopietnais solis pretim valsts pilnīgai neatkarībai un starptautiskai atzīšanai, lai gan iekšpolitiskā situācija bija nestabila un PSRS centrālās varas negatīvā nostāja pret Latvijas tautas neatkarības centieniem – neprognozējama. Arī pēc 4. maija Latvijas Republikā vēl bija PSRS okupācijas karaspēks, padomju rubļi, padomju pārvaldes iestādes, vēl un vēl neskaitāmas lietas, par kurām bija jācīnās, jāmaina, jāveido no jauna, bet viens no lielajiem atmodas laikmeta neskaitāmajiem soļiem ceļā uz valsts neatkarību bija sperts ar drošu skatu nākotnē. Bija noticis pats galvenais – neatkarīgas Latvijas valsts ideja tika aiznesta tautā. Jāņem vērā, ka tolaik vēl nebija interneta un sociālo tīklu, to funkcijas vienlaikus pildīja klasiskais arī mūsdienu ziņu apraides zelta standarts – radio pastāsta, kas noticis, televīzija parāda, kā tas ir noticis, un avīze apraksta, kāpēc tas ir noticis un kādas tam ir sekas. Latvijas neatkarības deklarācijas pieņemšanu maijā noteica Augstākās padomes vēlēšanu laiks un ievēlētās LPSR Augstākās padomes sanākšana uz pirmo sēdi: “Izšķirošais jautājums par Baltijas republiku turpmāko neatkarību nebija “vai”, bet gan “kad”, un 1990. gada pavasarī pieņemtā trīs republiku pragmatiskā un politiskajai situācijai atbilstošā izvēle bija viens no PSRS centrālās varas beigu sākuma lielajiem soļiem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.” Jāpiemin, ka pēc satura līdzīgu deklarāciju 1990. gada 11. martā pieņēma arī Lietuva un 30. martā Igaunija.
Deklarācija bija pieņemta, bet starptautisko attiecību nepielūdzamā pragmatika noteica, ka Latvijai kopā ar Igauniju un Lietuvu nākotnes valstiskais statuss jākārto divpusējās sarunās ar Padomju Savienību. Taču tā, protams, iekšpolitisku apsvērumu dēļ nevēlējās sarunāties. Vēl vairāk – Padomju Savienība aktīvi kavēja Baltijas valstu likumīgo interešu realizēšanu. Diplomātiskā saspēle – brīžam uz augstām likmēm – turpinājās līdz pat PSRS sabrukumam pēc 1991. gada augusta puča, un kopsaucējs tā arī netika atrasts.
Pieņemtā deklarācija nepalika nepamanīta pasaules starpvalstu diplomātijā, un līdz pat 1991. gada augusta izskaņai notika Latvijas ārpolitikas dienesta pārstāvju iniciēti oficiāli un neoficiāli mēģinājumi tikties ar vadošo pasaules valstu līderiem, ietekmēt sabiedrisko domu un ar savu darbu veidot to informācijas masīvu par Latvijas valsts pagātni un nākotni, uz kura pamata vēlāk, 1991. gada rudenī, norisinājās strauja Latvijas Republikas kā neatkarīgas valsts atzīšana starptautiskajā līmenī. Neilgi pēc deklarācijas pieņemšanas piesardzīgi, bez reālām politiskām iniciatīvām Rietumvalstis pieņēma vairākas deklarācijas, kas atbalstīja Baltijas valstu izvēli, un tikai Dānijas un Islandes ārlietu ministri atklāti runāja par Baltijas valstu tiesībām uz neatkarību.
Latvijas Republikas Augstākās padomes 4. maijā pieņemtā deklarācija tiešām bija diena, kas mainīja Latvijas vēsturi – tā bija uzdrīkstēšanās, vēsturiskā taisnīguma un Latvijas tautas nākotnes goda jautājums. Vēl Latvija piedzīvoja barikāžu laiku un citas PSRS centrālās varas izraisītas politiskās krīzes, bet tai vairs nebija ne spēka, ne iekšpolitiskas pārliecības par valsts nākotnes pārvaldības modeli, un, iekšēju pretrunu plosīta, valsts apvērsuma rezultātā beidza pastāvēt pati PSRS jeb “ļaunuma impērija”, kā reiz to trāpīgi bija nosaucis ASV prezidents Ronalds Reigans.
1991. gada 21. augustā, pieņemot konstitucionālo likumu “Par Latvijas Republikas valstisko statusu”, tika institucionalizētas 4. maijā pieņemtās deklarācijas idejas par Latvijas Republiku kā neatkarīgu un suverēnu valsti. 150 Satversmes sapulces dalībniekiem, kuras simtgadi sagaidām trīs dienas pirms 4. maija, tāpat kā 138 deputātiem, kas 1990. gadā nobalsoja par neatkarīgu Latviju, ir nepārvērtējama nozīme valsts vēsturē. Satversmes sapulces pamatuzdevums bija valsts tiesisko pamatu sagatavošana – radīt valsts iekārtu, izveidot stabilu finanšu sistēmu, izstrādāt un pieņemt valsts konstitūciju, izveidot tiesu sistēmu, pieņemt valsts simbolus – karogu, ģerboni, himnu –, uzsākt agrāro reformu un sagatavot Latvijas pirmās Saeimas ievēlēšanu. Savukārt Augstākās padomes prioritārais mērķis bija panākt suverēnas valsts varas atjaunošanu Latvijas Republikas teritorijā, atdzīvinot 1922. gadā pieņemtās Latvijas Satversmes darbību, un pārtraukt prettiesiskās PSRS valsts varas realizāciju Latvijas valsts teritorijā.
Foto: Pēteris Korsaks; Ārlietu dienesta vēstures un diplomātisko dokumentu nodaļa
Informācija sagatavota
Jelgavas pilsētas pašvaldības
Sabiedrisko attiecību pārvaldē
6.2 °C,
2.9 m/s,
97.4 % 
6.2 °C,
2.9 m/s,
97.4 %