«Ceļošana ar laivām ir viegli pieejams ceļošanas un laika pavadīšanas veids, kas der jebkuram, sākot no maza bērna līdz sirmgalvim,» ir pārliecināts Roberts Rubenis, aizrautīgs ceļotājs, bijušais jelgavnieks, kurš ar laivošanu aizrāvies 12 gadu vecumā un ar laivām brauc jau 17 gadus – vairāk nekā pusi no sava nepilnus 30 gadus garā mūža.
Andra Ozola
Pamatā laivu braucieniem izmanto divu veidu laivas – kanoe un kajakus. Kanoe ir Ziemeļamerikas indiāņu radīta laiva, kas savos pirmsākumos gatavota no bērza tāss un ir ļoti viegla. Tagad kanoe izgatavo no dažādiem sintētiskiem materiāliem. Savukārt kajaks (padomju laikā saukts arī par smailīti) ir Ziemeļu puslodes iedzīvotāju pārvietošanās līdzeklis. Tam pirmsākumos bija koka rāmis, apjozts ar roņa ādām, un ar šādu laivu devās medībās. Mūsdienās kajakus izmanto sportam, braukšanai pa jūru un straujām upēm. Dažkārt rodas jautājums, kā atšķirt abas laivas. Roberts skaidro, ka tas ir vienkārši – pēc airiem. Ja ir airis ar vienu lāpstiņu, tā ir kanoe, bet, ja airis ir ar divām lāpstiņām – tā ir smailīte jeb kajaks. Tātad – jāskatās, kas laivotājam rokās.
Trakākie lec ūdenī no ledus gabaliem
R.Rubenis, braucot ar laivām, ir apceļojis Latviju, Igauniju un Somiju, bet nācies pabūt arī tālākos braucienos. 2012. gadā viņš devies uz Korsikas salu, kas pieder Francijai. Tā tiek saukta par Eiropas Meku straujūdens braukšanā, ko raksturo lielas pārgāzes un straujš ūdens. Pa ceļam uz Korsiku piestāts arī Austrijas Alpos. Pa straujiem ūdeņiem brauc ar straujūdens kajaku, kas gatavots no polietilēna un ir ļoti izturīgs.
Savukārt par Latvijas laivotāju «popkultūras» upi tiek dēvēta Amata. «Labais līmenis» skaitās braukt pa Amatu pavasarī, kad gar upes malām vēl ir ledus šķēpeles, braucienu iesākot ar lēcienu no ledus gabala. «Tas, protams, ir atkarīgs no katra braucēja trakuma un dzīvotgribas pakāpes,» piebilst R.Rubenis. Jāpiebilst, ka laivojot pavasarī, salst rokas. «Rokas atsalst, un pēc 10 – 15 minūtēm tās vairs nejūt. Daži brauc ar cimdiem, bet man labāk patīk ar plikām rokām,» turpina Roberts.
«Ja kādam liekas, ka Latvijā laivot nav interesanti, tad es teikšu – ir interesanti,» saka R.Rubenis, kā piemēru minot Brāžu krāces Ogres upē, kas palu laikā ir sarežģītākais Latvijas upju pavasara posms, tāpēc tajā var doties tikai pieredzējuši un tehniski nodrošināti laivotāji, šīs krāces izbraucot ar specifisku kajaku. Aiviekste, Pededze, Gauja, Salaca, Daugavas loki – tā jau ir Latvijas «klasika».
Kā patiesi azartisku ceļotāju peldlīdzekli viņš min katamarānu. Aptuveni nedēļu cilvēki ar lielām somām iet pārgājienā, tad apstājas un būvē laivu. Tā ir īsta ekspedīcija, un ar katamarānu var izbraukt mežonīgas upes.
Tomēr Latvijā straujūdenī pamatā brauc ar piepūšamajām laivām (pūšļiem). Roberts stāsta, ka tas izskatās apmēram šādi – desmit spiedzoši cilvēki sēž pūslī, bet tā aizmugurē atrodas gids. Pūsli viņš raksturo kā samērā drošu un viegli vadāmu peldlīdzekli.
Mācās izlīst no laivas apakšas
Laivošanas entuziasts uzsver, ka sākumā jāiemācās laivu vadīt tā, lai tā ietu tur, kur tev vajag, nevis kur tā pati grib. Ja laiva apgāžas, jāspēj no tās tikt ārā. Savas prasmes laivotāji «audzē» gadiem ilgi. Turklāt laivotāju vidū pastāv arī tāds termins kā upes lasīšana, kas nozīmē pamanīt, kur ūdens ir mierīgs, kur ir straume, kur galvenā straume, bet gar malām – atstraume.
Roberts uzsver, ka ikvienam laivotājam svarīgi ir izmantot laiku, lai mierīgā ūdenī trenētos glābšanā – mācītos izlīst no apgāzušās laivas apakšas, otrai ekipāžai piebraucot klāt un glābjot. Tā trenējas arī pieredzējuši laivotāji.
«Diemžēl laivotāju kultūrai līdzi nāk alkohols. Es gan ātri sapratu, ka alkohols un braukšana ar laivu – tās ir divas nesavienojamas lietas –, un es ar milzīgu neizpratni skatos uz jauniešiem, kuri laivu braucienā dodas, līdzi ņemot kasti alus,» par novērotajām negatīvajām tendencēm stāsta R.Rubenis.
Lai brauktu jūrā, jāpazīst kompass
No citiem laivošanas veidiem atšķiras braukšana pa jūru. «Savādāks ir viss. Turklāt liels plašums, nav krasta…» viņš ieskicē pirmās sajūtas. 2009. gadā Roberts bija viens no piecu avantūristu komandas, kas laivā pārbrauca Irbes jūras šaurumu no Mazirbes līdz Igaunijai. «Tie bija 30 kilometri, pa vidu kuģu ceļš un deviņarpus stundu airēšana bez iespējas izkāpt,» viņš atceras ceļojumu. Tāpat R.Rubenis Igaunijā aicina aizceļot līdz Hījumā salas galam – vietai, kur varot dabūt garus viļņus.
Jāatgādina, ka arī laiva – jūras kajaks –, ir tieva un gara un atšķiras no citiem kajakiem. Ir arī divvietīgi jūras kajaki. Savukārt straujūdens kajaks ir īss. Roberts piebilst, ka ar jūras kajaku var braukt pa ezeru, bet daži laivotāji pamanoties ar to braukt arī straujūdenī.
Pieredzējušais laivotājs citiem braucējiem iesaka jūrā braukt kopā ar kādu, kas to jau ir darījis, kuram ir pieredze, un mācīties no viņa. Turklāt jāņem vērā, ka laikapstākļi jūrā mainās ļoti strauji – 20 minūšu laikā saulaina diena var pārvērsties par lietainu. Vēl esot grūti nolasīt, cik ātri tuvojas kuģis. «Ja redzi kuģa labo pusi, tad esi ticis garām,» secina jūrasbraucējs.
Vēl R.Rubenis citiem laivotājiem dod padomus. «Lai cik labas ir mūsdienu tehnoloģijas, ir jāpazīst kompass un karte. Arī šodienas jūrskolā to joprojām māca,» tā viņš. Savukārt, jo garāks ceļojums, jo vairāk jāplāno, ko vilkt mugurā un ņemt līdzi, atceroties, ka laivā būs jāsēž un jāairē vienās drēbēs, bet ārpus tās jāstaigā citās. Un visu lieko labāk atstāt mājās.
Foto: Raitis Supe
21.3 °C,
2 m/s,
86.3 % 
21.3 °C,
2 m/s,
86.3 %