Jelgavā ir senas rūpnieciskās ražošanas tradīcijas – jau hercoga Jēkaba laikā darbojās Jelgavas dzelzs manufaktūra, kurā izgatavoja dažādus ikdienas dzīvē nepieciešamus priekšmetus no dzelzs.
www.jelgavasvestnesis.lv
Rūpniecības apvērsuma sākums Latvijā tiek datēts ar 19. gadsimta 30. – 40. gadiem pēc brīvā darbaspēka pieplūduma no laukiem uz pilsētām apstākļos, kad norisinājās zemnieku brīvlaišana no dzimtbūšanas. Visas Latvijas mērogā tieši dzelzceļa izbūves «bums» 19. gadsimta 60. – 70. gados sekmēja industrializāciju paātrinātā tempā, un izņēmums nebija arī Jelgava, kur industrializāciju sekmēja dzelzceļa līnijas Rīga–Jelgava atvēršana 1868. gadā. Jelgava 19. gadsimta 2. pusē izveidojās par industriālās ražošanas centru Zemgales reģionā, un tāda bija līdz pat Otrā pasaules kara postījumiem, kad Jelgavā palika tikai tukši rūpnīcu korpusi. Tomēr industriālās ražošanas tradīcijas, dzelzceļa mezgls, ģeogrāfiskais novietojums veicināja vissavienības ministriju pakļautībā esošo rūpnīcu celtniecību un ekonomisko migrāciju. Varam tikai pieņemt, ka zināmā mērā padomju vara vienlaicīgi mēģināja iznīcināt Jelgavas «vēsturisko atmiņu»: pilsēta, kura savulaik bija nozīmīgs vācu kultūras centrs Latvijā 19. gadsimtā, bet 20. gadsimta 30. gados Latvijas prezidenta K.Ulmaņa mīlētā pilsēta – metropole kā Zemgales estētisko un ētikas vērtību etalons visai Latvijai.
Pēc pirmo pēckara grūtību novēršanas rūpniecībā un pilsētas sociālās un satiksmes infrastruktūras atjaunošanas Jelgava pamazām sāka veidoties par pilsētu ar attīstītas rūpniecības iespējām. 20. gadsimta 50. – 60. gados uzsāka esošo rūpniecisko uzņēmumu paplašināšanu, modernizēšanu un pārprofilēšanu. Pilsētā uzcēla jaunus rūpnīcu korpusus, noliktavas, pie rūpnīcām nodrošināja sociālā atbalsta infrastruktūru strādājošajiem – atvēra veikalus, ēdnīcas, bērnudārzus un citas sociālo pakalpojumu iestādes. Padomju ekonomikas galvenā atšķirība no mūsdienu Latvijas bija sadales ekonomikas pastāvēšana, kuras pamatā parasti bija visaptverošs saimnieciskais plāns, un jebkura kļūda pieprasījuma prognozēs veicināja konkrētā produkta krājuma izbeigšanos, kas tika apzīmēts ar padomju ikdienā tik pazīstamo vārdu «deficīts». 1975. gadā Jelgavā atvēra visā PSRS slaveno vieglo mikroautobusu rūpnīcu RAF. 1966. gadā Jelgavai pieslēdza Dašavas gāzesvadu.
Jelgavas iedzīvotāju skaits 20. gadsimta 70. – 80. gados sasniedza 70 000. Savukārt jelgavnieku etniskais sastāvs izteikti kļuva daudznacionāls. Mācību praksē vai pastāvīgā darbā Jelgavas uzņēmumos ieradās strādāt speciālisti no visas plašās Padomju Savienības. Jāņem vērā, ka dati par atsevišķām statistikas nozarēm PSRS bija slepeni, un, zinot Jelgavas kā «slēgtās pilsētas» statusu ar lielu padomju militārpersonu klātbūtni, jābūt piesardzīgiem par patieso iedzīvotāju skaitu pilsētā un latviešu procentuālo īpatsvaru, kurš minēts aptuveni 50 procentu robežās no kopējā Jelgavas iedzīvotāju skaita.
Avots un foto: Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs
21.3 °C,
2 m/s,
86.3 % 
21.3 °C,
2 m/s,
86.3 %