Kultūra

Šovasar 7. jūlijā futbola klubs «Jelgava» devās uz Bulgāriju, lai 9. jūlijā aizvadītu UEFA Eiropas līgas kvalifikācijas kārtas atbildes spēli pret Bulgārijas «Litex». Pēc FK «Jelgava» rīcībā esošās informācijas, jelgavniekus atbalstīt devās ap 20 līdzjutēju. Piedāvājam ieskatu kāda Jelgavas futbola fana un viņa drauga piedzīvojumos, no Rīgas cauri Polijai dodoties uz Bulgāriju, lai klātienē vērotu šo spēli.

www.jelgavasvestnesis.lv

Šovasar 7. jūlijā futbola klubs «Jelgava» devās uz
Bulgāriju, lai 9. jūlijā aizvadītu UEFA Eiropas līgas
kvalifikācijas kārtas atbildes spēli pret Bulgārijas «Litex». Pēc
FK «Jelgava» rīcībā esošās informācijas, jelgavniekus atbalstīt
devās ap 20 līdzjutēju. Piedāvājam ieskatu kāda Jelgavas futbola
fana un viņa drauga piedzīvojumos, no Rīgas cauri Polijai dodoties
uz Bulgāriju, lai klātienē vērotu šo spēli.

«Būs Bulgārija,» teica Cipa, kad biju viņam paziņojis mūsu
iespējamo pretinieku loku izlozei Eiropas līgā. «Es vakar ar
pirkstu kartē iebakstīju un trāpīju Bulgārijā». Pēc stundas īsziņā
Cipam paziņoju izlozes rezultātu: «Uz Moldāviju vairs nebraucam… Uz
Baltkrieviju nebraucam… Bulgārija vai Slovēnija…Bulgārija!» Otrajā
raundā – Tallinas «Flora» vai Maķedonijas «Rabotņički», bet šajā
momentā tas vēl nav ļoti aktuāli.

Labi, tātad braucam uz Bulgāriju. Pagaidām nav skaidrs ar ko un
kur tā Loveča atrodas. Karte vēsta, ka 150 kilometrus uz ziemeļiem
no Sofijas. Nedēļu apspriedām dažādus variantus un rezultātā
savācāmies pieci cilvēki. 29. jūnija vakarā mums jau ir divas
lidmašīnas biļetes maršrutā: Rīga – Varšava – Sofija – Varšava –
Rīga no 7. jūlija līdz 11. jūlijam. Vēl divi no mums tur plānoja
nokļūt, izmantojot tālbraucēja palīdzību, kurš gatavojās braukt uz
Plevenu, taču šis variants atkrita īsi pirms pašas izbraukšanas, jo
pazīstamajam tālbraucējam mainījās izbraukšanas datums un Bulgārijā
viņš nokļūtu dienu pēc spēles. Mājas spēles rezultāts 1:1 mums
izbraukumā deva cerības. Lai gan «Litex» komanda izskatījās
pietiekami stipra, viņi bija pārāk pašpārliecināti, un jau redzēja
sevi nākamajā kārtā.

Vispirms uz Poliju,
Varšavu

Ierodoties lidostā, uzzinājām, ka mūsu reiss uz Varšavu kavēsies
apmēram stundu. Taču mums īpaši nav, kur steigties, jo līdz
planierim Varšava – Sofija vēl gandrīz diennakts. Komanda, kas uz
Sofiju lido caur Stambulu, arī atbraukusi uz lidostu, tiekamies ar
spēlētājiem. Viņu lidmašīna gaisā paceļas tad, kad mēs ejam, lai
iekāptu savējā. Stundas lidojums, un mēs jau esam Frederika Šopēna
lidostā.

Varšavā mums rezervēts peldošais hostelis, kas atrodas tieši
pretī Nacionālajam stadionam, otrā Vislas krastā. Lidostā sēžamies
elektrovilcienā un braucam vispirms līdz stadionam, bet no turienes
ar tramvaju pāri Poņatovska tiltam uz hosteli. Uzstādām mērķi,
sametam mantas un no jauna ar tramvaju braucam uz centru meklēt
kaut ko ēdamu un slāpes remdējošu. Iepērkamies «Delikatesēs», pēc
tam «Empikā» – pēc garīgās barības «svaigu» «TMK» un «TMK+» veidā.
Tālāk pastaigas solī pa «Novomu Svjatu». Vakariņas sarīkojam uz
soliņa un lēnām dodamies uz «māju» pusi. Ieejam «Bedronkā»,
iepērkamies, vēl viena piestātne krastmalā tieši pie paša hosteļa.
Bet nesēžam ilgi ne krastmalā, ne «mājās», jo nakts maiņa darbā,
brauciens un Varšavā lietotais alus kopā ar to, ka ir gandrīz
pusnakts, mudina tikai uz veselīgu miegu, neraugoties uz «tusētāju»
radīto troksni krastmalā.

Pamostamies ļoti agri, precīzāk, pamostos es, jo Cipa nemaz īsti
negulēja, īsinot nakti pie pudeles ar nosaukumu «Sopļica». Līdz
lidmašīnai vēl sešas stundas, tāpēc ieskatoties kartē, Cipa iesaka
apmeklēt futbola kluba Varšavas «Legia» stadionu, kas atrodas pāris
kilometru attālumā no mūsu atrašanās vietas. Ejam pa krastmalu
paralēli Vislas autostrādei un sākam apzināties, ka nekas labs no
šīs ieceres neiznāks. Tas, kas uz kartes izskatījās ļoti tuvu,
izrādās ne tik tuvu, bet autobusu pieturas šajā ceļa gabalā, kur
mēs atrodamies, nav vispār. Laiks, kas vakar bija mežonīgi karsts,
no rīta izrādījās pavisam citāds – auksts un sāk līt. Es aptuveni
zinu, ka no «Legia» stadiona rajona uz lidostu var aizbraukt ar
autobusu, bet kā tas būs praksē, grūti iedomāties. Nosprieduši, ka
lidmašīna uz Sofiju mums būs svarīgāka nekā stadions, kurā es
turklāt esmu jau bijis, atgriežamies, un no pieturas uz tilta
pabraucam pāris pieturas ar tramvaju līdz dzelzceļa stacijai
«Varšava Pārvisla», lai no turienes uz lidostu dotos ar
elektrovilcienu. Elektrovilciens mazliet kavē, bet tas nav
kritiski, jo divas stundas pirms izlidošanas mēs atkal esam
Varšavas lidostā. Līdz iekāpšanai atlikušo laiku īsinām lasot.

Esam Bulgārijas galvaspilsētā
Sofijā

Lidojuma laikā nekas īpaši pievilcīgs nenotiek, ja nu vienīgi
tas, ka ainavas aiz loga kļūst ļoti «balkāniskas», bet, sākot
nolaišanos, var vērot no vienas puses stadionu «Georgi Asparuhovs»,
bet no otras puses – uzreiz divus stadionus – «Bulgāru armija» un
«Vasils Levski».

Robežkontrole, un mēs esam Balkānos! Turklāt nevis kā vienkārši
tūristi, bet ar SAVU braucienu! Sofija uzreiz sāk iepatikties,
lielisks laiks, bet, lai aizbrauktu uz pilsētu, jāpaiet vien kādi
50 metri līdz metro stacijai «Letišķe Sofija». Brauciens metro
maksā vienu levu, bet vienas dienas biļete visiem pilsētas
transporta veidiem – četras levas, kas pie kursa leva pret eiro
2:1, vienkārši nevar neiepriecināt.

Pats metro ir diezgan savdabīgs: ja pazemē, nekā neparasta, nav,
tad, tur kur metro iznāk virszemē, pārejas un stacijas nav pavisam
atklātas, bet atrodas zem puscaurspīdīga kupola, bet pirms vilciena
atiešanas no stacijas, patīkama sievietes balss paziņo: «Vņimaņije!
Dverišče za tvari!»

Ar vienu pārsēšanos tiekam līdz stacijai «Ž.P. Gara», kurai
blakus atrodas vēl divas – «Centrālā» un «Serdika». Mums vajag
«Centrālo», jo no turienes atiet rīta autobuss uz Loveču, uz kuru
mēs nopērkam biļetes. Vieglas uzkodas, kur Cipa ļaujas
gastronomiskiem eksperimentiem un nolemj pamēģināt «Tartaku», kas
ir skābpiena produkts, kurā peld dažādas zālītes. Bet, ja «Sopļica»
Polijā bija tāda tikai pēc nosaukuma, tad «Tartaks», lai izbēgtu no
tālākām kuņģa – zarnu trakta problēmām, paliek neizdzerts uz
galdiņa.

Tagad par dzīvošanu. Jau pirms tam bija rezervētas divas
gultasvietas hostelī, desmitvietīgā numuriņā par 8 eiro «no
deguna», bet, izpētījuši reklāmas autoostā, nospriežam, ka pie
vietējiem mēs varētu pārnakšņot ar ievērojami lielāku komfortu.
Pagājuši 100 metrus no autoostas, ielas pretējā pusē ieraugām
milzīgu sludinājumu, ka izīrē istabas un ejam tur. Jautājam: «Vai
jums ir divvietīgas istabas?» Saņemam atbildi: «Jā, ir». Jautājam:
«Cik maksā?» Atbilde skan: «40» Pārjautājam: «No katra?»
 Mums paskaidro: «Nē, par abiem.» Jautājam
vēlreiz: «40 eiro?» Atbilde mūs iepriecina: «Nē, protams, levas.»
Domāju, ka nevajag teikt, ka tālāk mēs nemeklējām. Saruna (tāpat kā
visa mūsu komunikācija ar bulgāriem) notiek krievu – bulgāru valodu
sajaukumā, procentuāli vairāk lietojot krievu un ļoti reti
iestarpinot angļu valodu.

Pārsteidz vietējo iedzīvotāju
labvēlība

Pusstundu pēc iekārtošanās atkal esam metro, stacijā «Stadions
Vasils Levski». Bailīgi atskatoties, fotografējam, ieejam telpās
zem tribīnēm, kur sporta zālē bērni spēlē basketbolu. Tribīnēs
iekšā tikt nav iespējams, tā kā visas ieejas «ir režģos.» Varbūt
arī kaut kur bija kāda sprauga, bet to nemeklējām. Pie apsarga
noskaidrojam, kur ir stadions «Bulgārijas armija» un ejam uz to.
Tas ir pavisam tuvu – abi stadioni atrodas vienā parkā. Pie fanu
veikaliņa «tusē» cilvēki, kuru košā āriene liecina par to, ka viņi
ir fani. Pārdevējs, izdzirdējis mūsu krievu valodu, jautā: «No
kurienes jūs esat?» Atbildam: «No Jelgavas, Latvijas». Viņš prasa:
«Futbola fani?» Atbildam: «Jā». Pārdevējs prasa: «Ā! Braucat uz
Loveču?», kam seko: «Mainīsimies ar uzlīmēm?» Tur nu mums nākas
paziņot, ka uzlīmju nav. Tā kā mums tiešām to nav, tikai ļoti
sliktas palikušas no iepriekšējās partijas, bet jaunas uztaisīt
nepaspējām, nopērkam nedaudz suvenīru, tai skaitā arī uzlīmes.
Pārdevējs pasauc meiteni, kura ļoti labi runā krieviski, lai kaut
ko izskaidrotu Cipam, kurš interesējās par CSKA aizvadīto spēļu
programmiņām. Iekārtojamies pie galdiņa āra kafejnīcā, kur dzerot
alu un vīnu, fotografējamies un atpūšamies.

Tālāk par pašu stadionu. Tur arī notiek dažāda rosība: vairāki
futbola laukumi, kuros spēlē gan bērni no sporta skolas, gan fani.
Šūpuļdīvānā pie CSKA sporta slavas muzeja, kurš tajā brīdī ir
slēgts, puiši gatavojas spēlēm, kas visai aptuveni saistītas ar
futbolu. Pie vēl vienas firmīgas kafejnīcas notiek «tusiņš», kaut
kas tiek dzīvi apspriests. Pie šīs kafejnīcas atrodas savdabīgs
koks, kuram lapu vietā karājas saplēstas un apdegušas šalles un
cita «Levski» atribūtika. Būtu lieki piebilst, ka visapkārt viss ir
noķēpāts ar sarkani baltiem grafiti uzrakstiem un nolīmēts ar
uzlīmēm, kuru starpā var ieraudzīt arī Maskavas «armijnieku»
uzlīmes.

Vēl kāds iedzer pa alum, kāds pa rakijai, un ejam pie tribīnēm,
ļoti bailīgi skatāmies, vai kaut kā nevar tur ielīst, neatrodam
nevienu caurumu (kaut arī īpaši necenšamies, jo iespaidu mums tāpat
ir vairāk nekā pietiekami) un gar stadiona «Vasils Levski» otru
pusi iznākam pie metro. Bet, lai tiktu līdz pilsētas centram,
nolemjam braukt ar tramvaju, ar ko tiekam līdz Serdikiem. Pirotskas
ielā iepērkamies lielveikalā. Secinām, ka šis pilsētas rajons ir
totāli pret «Levski». Pastaigājamies pa Pirotskas ielu, pa ceļam
domājot, ko darīt tālāk. Nonākam pie secinājuma, ka jākustas uz
«māju» pusi, vēlams ar metro, tā kā tas, atšķirībā no virszemes
transporta, patiešām aizvedīs tur, kur vajag. Meklējam metro,
jautājam kādam puisim, kurš sēž automašīnā, kā līdz tam tikt (ne
līdz puisim, protams, bet līdz metro). «Uz kurieni gribat braukt?»
viņš jautā. Atbildam: «Uz Ž.P. Garu.» Viņš atbild: «Nebrauciet uz«
Ž.P. Garu» ar metro. Sēdieties, braucam!» Braucam, izkāpjam pie
kino «Marija Luīze» pretī dzelzceļa stacijai. Jautājam: «Cik
jāmaksā?» Puisis atbild: «Negribu naudu. Gribēju, lai jums būtu
ērti». Mēs esam pārsteigti.

Nakts pagāja līdzīgi kā Varšavā, izņemot vienīgi to, ka Sofijā
bija televizors. Cipa īsti neguļ, pūloties rakijas ietekmē šajā
televizorā atrast kaut ko interesantu. Es mēģinu gulēt, periodiski
piespiežoties kādam pārtikas produktam.

Autobuss 10.30. Bet mēs nezinu kāpēc, esam izgājuši uz ielas
nezinot cikos un kādēļ, turklāt aizverot durvis ar čipu, bet
magnētisko karti atstājot istabā. Devīze: «Mēs neesam īsti gudri un
mums tas patīk» pilnā izpildījumā!

Gaidot autobusu uz Loveču, dodamies ekskursijā uz dzelzceļa
staciju un autoostu «Serdika», kura atšķirībā no «Centrālās», ir
starptautiska. Par vispievilcīgāko, kas tur notika, atzīstams
dialogs ar avīžu pārdevēju. Avīzēs līdz ar citiem sporta
notikumiem, tika atspoguļoti Eiropas kausa mači, tostarp arī mūsu
(ar fotogrāfijām no mājas spēles, iespējamajiem spēlētāju sastāviem
u. c.)

Avīžu pārdevējs: «Futbola fani?» Atbildam: «Jā» Viņš jautā:
«Sparta», Prāga?» (laikam mūsu krāsu dēļ) Mēs atbildam: «Nē,
Jelgava» Pārdevējs: «Āaaa, Jelgava, braucat uz Loveču?» Atbildam:
«Jā» Pārdevējs: «Sirsnīgi novēlu jums uzvaru! Esmu Sofijas
«Lokomotīve» līdzjutējs». Piebildīšu, ka «Litex» Eiropas kausā
ieņēma tieši Sofijas «Lokomotīves» vietu, jo tā neizturēja
licencēšanu un netika pielaista dalībai Eiropas līgas spēlēm.

Vieglas brokastis ar kafiju, saldējumu un picu, un ejam uz
31.platformu, no kuras jāatiet autobusam Sofija – Loveča. Izbraucot
no Sofijas, nelieli «korķi», satiksme ir dienvidnieciski agresīva,
mūsu šoferis lamājoties un signalizējot, apdzen kādu, kurš paguvis
iespraukties pirms mums, un mēs izstūrējam uz trases. Kalni,
tuneļi, viss ļoti krāšņi, īsa pietura kādā mazā pilsētiņā, lai
uzsmēķētu un aizietu uz tualeti, un ap pusdienas laiku mūsu
autobuss apstājas Lovečas autoostā.

Loveča ir klāt! Tuvojas X
stunda

Īsa ekskursija uz staciju. Mēģinām noorientēties. No kādas
vecmāmiņas nopērkam augļus un pajautājam, kā nokļūt līdz Feliksa
Kaņicas ielai, kur mums ir rezervēts numurs viesu mājā. No
vecmāmiņas atbildes saprotam virzienu, un to, ka tas ir ne pārāk
tuvu. Mazliet iepērkamies lielveikalā un nolemjam izmantot vēl
vienu bulgāru transporta veidu – taksi, kas kā reiz, stāv pie
lielveikala ieejas. «Līdz F. Kaņicas ielai?» taksists jautā. «Kur,
uz kādu ielu?», viņš vēlreiz pārjautā. Taksists pa rāciju izsauc
dispečeru un vairāku minūšu laikā cenšas noskaidrot, kur Lovečā ir
tāda iela, paralēli turpinot jautāt mums, kas uz tās atrodas.
«Sēdieties, braucam,» viņš saka. Jautājam: «Cik jāmaksā?» Taksists
atbild: «Divas levas». Atbilde mūs, protams, vairāk nekā
apmierina.

No viesu mājas «Vecā Loveča» paveras brīnišķīgs skats uz Vasila
Levski pieminekli un cietoksni, kas atrodas vēl augstāk.
Pierakstāmies. Sametam mantas, mazliet atpūšamies no ceļa un ejam
iepazīt Lovečas centra skaistākās vietas, no kurām galvenā ir
pārsegtais koka tilts. Pirms tam vēl ieejam veikalā un bankā. Pēc
tilta – tūlīt uz aiz tā esošo kafejnīcu, kur ēdam «šinsku –
svinsku», uzdzerot aukstu alu.

Tagad uz stadionu, pa ceļam no retajiem garāmgājējiem
noskaidrojot vajadzīgo virzienu. Karstums pieņemas spēkā. Jāiet
diezgan ilgi, bet steigties īpaši nav kur, tā kā līdz spēles
sākumam laika vēl diezgan. Pie stadiona satiekam futbola kluba
direktoru, saņemam biļetes un ejam uz tuvējo parku ar pusnojauktām
ēkām, kur īpaši neaizraujoties, dzeram vīnu no trīslitrīgas
bundžas. Apmaināmies ar pāris frāzēm ar «Litex» faniem, kuri uz
stadionu iet cauri «mūsu» parkam.

Tuvojas «X stunda». Pie stadiona piebrauc autobusi ar komandām.
Arī dodamies uz arēnu. Pie ieejas pārbaude, bet to nevar salīdzināt
ar pērno norvēģisko: pārbauda tikai bannerus un karogus, vai nav
fašistiski nacistiskas – simbolikas. Tā manas mugursomas kabatā
tribīnēs nonāca neatkorķēta puslitra pudele ar limonādi.
Ieskatījāmies vagoniņā, kur bija atribūtika, un gājām uz
sektoru.

Divatā iekārtojamies pašā malējā sektorā, bet «oficiālā»,
teiksim tā, atbalsta grupa – mazliet, mazliet tuvāk centram. Žogs,
kas atdala sektoru no spēles laukuma, – ir ideāla vieta, lai
izkārtu atribūtiku plus – rada atmosfēru. Tas ir īsts futbola
stadions. Mums tuvākās tribīnes aiz vārtiem – bez soliem, bet
izskatās, ka tos vēl nav paspēts uzstādīt pēc nesen notikušā
stadiona remonta.

Starta svilpe. Aiziet! Spēle sākās pulksten 20.45, bet karstums
nemaz nav krities. Mums periodiski «pieslēdzas» «oficiālais»
izbraukumu sektors, dažreiz nomainām viens otru, vispār iznāk
savdabīgi, bet praktiski bez pauzēm, un šis atbalsta variants ir
labāks par pērno norvēģisko «masu» skatu. Tas, kas notiek uz
laukuma, arī aizrauj vairāk nekā Tronheimā notikušais, jo jau 1.
minūtē mēs esam vadībā ar 1:0! Pārtraukumā, tiesa gan, ejam jau ar
rezultātu 1:1.

Vietējie futbola mīļotāji. Stadions aizpildīts mazāk par pusi.
Mājinieku fanu vietās aiz tālākajiem no mums vārtiem, kaut kādi
cilvēki ar pāris banneriem ir, bet tas skaidri nav pat Balkānu
vidējais līmenis. Skaņa (īpaši dziedāšanas plānā), ir laba, kas
drīzāk gan liecina par to, ka Balkānos tas jau ir asinīs. No
repertuāra sadzirdēju tikai vienu tēmu: «Samo Litex olē». Varbūt
bija vēl kaut kas, bet mēs turp nebraucām, lai klausītos
«Litex».

Sākas otrais puslaiks un gandrīz jau no paša sākuma mēs esam
atpalicēju lomā ar 1:2. Bet burtiski pēc dažām minūtēm bumba ielido
mums tuvējos vārtos, kas nozīmē 2:2, un tas mūs jau apmierina!
Nervu sasprindzinājums sasniedz savu virsotni, adrenalīns liek
lēkāt no augšējās rindas uz apakšējo un atpakaļ. Tikai neskatīties
pulkstenī telefonā, tikai neskatīties ….Tas bija tablo ar
kompensēto laiku vai tikai kārtējā nomaiņa? Piecas minūtes – to
izdodas saprast cauri stadiona rēkoņai… Jā, jā jau kompensējamais
laiks… bet, kāpēc tik daudz?

Beidzot atskan garš trellis, tiesneša rokas rāda uz laukuma
centru, un «Jelgava» pirmo reizi vēsturē iekļūst Eiropas līgas
kvalifikācijas 2. kārtā! Mēs no savas puses, spēlētāji – no savas,
pieskrienam pie žoga, apsveicam viens otru. Izejam no tribībēm un
burziņš turpinās pie centrālās ieejas. Pa ceļam uzzinām, ka «Flora»
zaudējusi «Rabotņičkiem» ar 0:2, kas nozīmē, ka mums atkal nāksies
braukt uz Balkāniem!

Izdzeram vīnu, izsaucam taksi, pa ceļam nedaudz iepērkamies
diennakts veikalā. Atkal, bet īpaši neaizraujoties, «mājās»
atzīmējam uzvaru, un tad ejam gulēt, lai ļoti agri no rīta dotos uz
autoostu un brauktu uz Sofiju.

No Sofijas kā pievilcīgākais atmiņā palicis dialogs šim
braucienam raksturīgajā, jau par tradicionālu kļuvušajā stilā.
Ieejam fanu veikaliņā «Levski». «Krievi? Maskava?», mums jautā.
Atbildam: «Nē, Latvija.» «Futbola fani?», mums prasa. «Jā,
Jelgava», atbildam. «Aaa, Jelgava. Atgriežaties no Lovečas? Ha, ha,
ha. «Litex»!

Foto: no fanu arhīva