«Klausoties skolēnu dzejoļus, man brīžiem šķiet, ka mēs nenovērtējam mūsdienu jaunatni. Viņi ir nopietni, un nopietna, ar dziļu domu ir viņu dzeja,» vērtē Maijas kundze, kura ceturtdienas pievakarē Driksas ielas gājēju posmā apstājās, lai ieklausītos Jelgavas skolu audzēkņu radītajos dzejoļos vienā no Dzejas dienu pasākumiem mūsu pilsētā «Tavas un manas bērnības atspulgi». Bet līdz ar krēslas iestāšanos pie «Kanclera nama» dzejas mīļotājus gaidīja muzikālas noskaņas ugunskura un saulrieta krāsās.
Sintija Čepanone
Maijas kundzei īpaši atmiņā palikusi kāda puiša deklamētais dzejolis, kurā viņš pieskaras politiskajiem jautājumiem. «Zēniem jau tomēr tā dzejas rakstīšana nav tik raksturīga, bet šis bija tāds ļoti dziļš dzejolis. Patiesībā jau visi jauniešu dzejoļi bija skaisti,» tā viņa, atklājot, ka pašai savulaik ļoti tuva bija Ārijas Elksnes dzeja. «Pati gan nekad neesmu mēģinājusi rakstīt – es agrāk mēdzu izrakstīt citātus, kas šķita tuvi. Bet tagad, gadiem ejot, lasīšanai neatliek vairs laika – visi darbi lēnāk sokas: gribas izdarīt vairāk, bet sanāk mazāk,» spiež viņa.
Savukārt Jelgavas 1. internātpamatskolas 9. klases audzēkņi Dzejas dienas pasākumu apmeklējuši, klases audzinātājas Sandras Rubenes mudināti. Klasesbiedri Reinis un Kalvis atklāj, ka tieši šajā laikā skolā apgūst Raiņa dzeju un katram vajadzēja iemācīties kādu Raiņa dzejoli. Viens izvēlējies dzejoli «Saplēsti gabali», analizējot, ka tas ir tāds filozofisks dzejolis, kurā Rainis dvēseli attēlojis kā mākoņus, kas klīst. Otrs – mīlestības dzejoli «Sabirzis ziediņš». Taču puiši ir vienisprātis, ka Raiņa dzeja nav no tām vienkāršākajām. «Daži dzejoļi pat ir nesaprotami, un iemesls tam bieži vien ir vecie vārdi, kādus mūsdienās vairs neizmanto,» tā jaunieši. Taujāti, ar ko, viņuprāt, Raiņa dzeja atšķiras no mūsdienās rakstītās, viņi spriež: ar saturu, ar domāšanas veidu, ar vārdiem, ar izjūtām. Klases audzinātāja S.Rubene, kura citām klasēm pasniedz latviešu valodu un literatūru, atzīst, ka mūsdienu jaunatnei izprast Raiņa dzeju nav vienkārši. «No Raiņa bērnu dzejoļiem 9. klases skolēni jau sen kā izauguši, bet viņa nopietnā dzeja, šķiet, labāk būtu izprotama vidusskolas klasēs,» tā skolotāja. Klasesbiedri gan spriež, ka Dzejas dienas šādā formātā – ar dzejas lasījumiem pilsētvidē – ir labs veids, kā popularizēt dzeju. Tiesa, viņus pašus dzeja vismaz pagaidām vēl nespējot aizraut.
Dzejas dienu apmeklēja arī Valsts ģimnāzijas 7.c klases skolniece Sandra, kurai pēc tam literatūras stundā būs jāuzraksta savas pārdomas par visu, kas redzēts, dzirdēts, lasīts saistībā ar Dzejas dienām. «Ja godīgi, tad dzeja man tā… ne visai. Arī pati neesmu rakstījusi, ja nu vienīgi tad, kad skolā literatūras skolotāja to visiem lika darīt. Nav iedvesmas, un vārdi arī nevirknējas kopā,» atklāj Sandra, gan neslēpjot, ka grāmatas gan viņa lasa daudz, un šobrīd mīļākā ir «Harijs Poters».
Taču Driksas ielas gājēju posmā savu dzeju skaitīja ne tikai jaunieši, bet arī dzejas kluba «Pieskāriens» dalībnieki. Atbalstīt kolēģus bija ieradusies Vija Cimermane, kas, kā pati atzīst, jau divus gadus nav uzrakstījusi nevienu dzejoli. «Es to nespēju izskaidrot – pirms diviem gadiem man tapa ap 20 dzejoļu, tostarp par mums, par latvietību, par sievišķību, bet šobrīd dzejoļi kaut kā nerodas, un mākslīgi radīt es necenšos. Ar dzejas rakstīšanu ir tā – dzeja atnāk, un tu nevari nerakstīt!» tā viņa, neslēpjot, ka pirms gadiem 30 vārdi dzejā savirknējušies nelaimīgas mīlestības dēļ, bet «tos dzejoļus es iznīcināju». Taču šobrīd viņa turpina rakstīt dienasgrāmatu, savas spilgtākās emocijas atspoguļot prozā. «Emocijām piesātināts bija laiks, kad gaidīju piedzimstam mazbērniņu. Taču pašai par lielu pārsteigumu, lai gan izjūtas bija ļoti spilgtas, dzeja neradās…» tā Vijas kundze. Taujāta, vai jaunākajā «Zemgales vācelītē» apkopotie dzejoļi, viņasprāt, tematiski atšķiras no iepriekšējos krājumos lasāmajiem, V.Cimermane nosaka: «Tematikas ziņā būtiski jau nekas nemainās – mainās izteiksmes veids.»
Jāpiebilst, ka Dzejas dienu noslēgums aizvadīts skvērā pie «Kanclera nama», kur norisinājās laikmetīgās dejas un ēnu teātra principu sintēze izrādē «Ēnas» ar dzejnieku Eduarda Aivara un Ginta Dreimaņa dzejas lasījumiem.
«Dzeja ir kustība, kas sašķeļ telpu un paspilgtina nepamanītas lietas. Piepeši tu esi nokļuvis citur – citā savas dzīves nogrieznī – un skaties uz to no citas puses. Varbūt tā ir aizspogulija, kā Alisei mūsu bērnības grāmatā, vai mazajai Elzai, tur Zelta mākoņos. Dzeja ir kāda īpaša telpa, kur atbalso, atspīd kādas tev līdzās esošas esības ritms. Vai dzeja ēno dzīvi, vai dzīve ir dzejas ēna? Ienāc un ļaujies Latvijas rudens dzejas nospiedumiem,» teikts Dzejas dienu Jelgavā «Ēnas, atspulgi, nospiedumi» pieteikumā.
Foto: Raitis Supe
16.1 °C,
0.7 m/s,
93.7 % 
16.1 °C,
0.7 m/s,
93.7 %