Kultūra

«Divi kaili, bez pasēm un tituliem – vīrs un sieva…» šī «Prāta vētras» dziesma vienubrīd bija kļuvusi par kādas ģimenes tādu kā himnu, atsaucot atmiņā Tenerifē piedzīvoto. Kādas divas dienas, vēl esot tur, neviens pat jokojot neuzdrošinājās pieminēt vārdu «pase», taču vēlāk jau tas, ko sākumā uzskatīja traģēdiju, kļuva par neizmirstamu piedzīvojumu. Un arī mācību turpmākajiem ceļojumiem.

Sintija Čepanone

«Divi kaili, bez pasēm un tituliem – vīrs un sieva…»
šī «Prāta vētras» dziesma vienubrīd bija kļuvusi par kādas ģimenes
tādu kā himnu, atsaucot atmiņā Tenerifē piedzīvoto. Kādas divas
dienas, vēl esot tur, neviens pat jokojot neuzdrošinājās pieminēt
vārdu «pase», taču vēlāk jau tas, ko sākumā uzskatīja traģēdiju,
kļuva par neizmirstamu piedzīvojumu. Un arī mācību turpmākajiem
ceļojumiem.

Tā kā Latvijā ziema tā arī nenotika, bet līdz vasarai vēl ilgi
jāgaida, kādas ģimenes trīs paaudzes – seši pieaugušie (vecumā no
30 līdz 62 gadiem) un divi bērni, pusotra un piecus gadus veci,
kāpa lidmašīnā, lai ar «Ryanair» piezemētos Stanstedas lidostā un
pēc tam jau no citas «Ryanair» lidmašīnas izkāptu saulainajā
Tenerifē. Šāda ceļošanas prakse ģimenei ir ierasta, un pat paši
mazākie ceļotāji neprotestē, ka vairākas stundas jānīkst lidostā,
gaidot nākamo lidojumu. Viņi jau zina, ka vēl tikai mazliet
jāpatuntulējas ziemas zābakos un jakās un tad jau varēs skraidīt
apkārt vasaras apģērbā, peldēties, sauļoties. Šoreiz viņiem
apsolīti arī krāsaini papagaiļi, dažāda izmēra mērkaķi, ķirzaciņas,
delfīnu «dejas» Atlantijas okeānā…

Lielākais vilinājums – Teides vulkāns

Tenerife ir lielākā no Kanāriju salām – 2034 kvadrātkilometri.
Salas dienvidu daļā atrodas lielākie un populārākie kūrorti, jo tur
ir vissiltākais klimats, salas rietumu daļā ir nedaudz vēsāks,
toties daba zaļāka. Savukārt visapkārt salai plešas kalnu grēdas,
bet salas centrālajā daļā atrodas pasaulē trešais lielākais vulkāns
– Teide, kura diametrs ir 29 kilometri, bet augstums – 3718
metri.

Teides virsotnes iekarošana līdztekus citiem apmeklējuma vērtiem
objektiem tika iekļauta pašu veidotajā «ceļojuma programmā» – tas
būtu jāpaveic jau pirmajās dienās pēc ierašanās uz salas –, taču
māc bažas, vai to tik drīz izdosies īstenot, jo iepriekšējās dienās
Teidē snidzis un jau kādu laiku drošības nolūkos visas gājēju takas
ir slēgtas. Bet cerība ir, tādēļ deviņas Tenerifes iepazīšanai
atvēlētās dienas tiek pārplānotas, Teides iekarošanu pavirzot par
pāris dienām uz priekšu. Tam, kā, kūstot sniegam, mainās vulkāna
virsotne, itin labi var redzēt pa dzīvošanai izvēlētā bungalo
logu.

Var jau būt, ka tieši negaidīti uzsnigušais sniegs bija sākums
vēl nepieredzētam piedzīvojumam, lai gan par pieredzes trūkumu uz
savu galvu izplānotos ceļojumos ģimene sūdzēties nevar. Tad – vēl
viena sīka nejaušība, un… divi, par laimi, ne kaili, bet bez
pasēm gan…

Kur palika somiņa?

Pirmā diena Tenerifē pavadīta, iepazīstot kājām izstaigājamo
apkārtni, sangrijas un vītinātas gaļas – kā nu Spānijā bez tā! –
iepirkšana, pludmaļu iemēģināšana, nākamā – vienā no
iespaidīgākajiem zoodārziem Eiropā Loro parkā, bet trešās dienas
rītā visi sakāpa divās noīrētajās mašīnās, lai brauktu iepazīt
skaisto salu. Pirmajā mašīnā priekšā karte, kuru lasa
blakussēdētājs, šoferim gluži kā navigācijas ierīce norādot, kur
jābrauc, savukārt sakari ar otro mašīnu tiek uzturēti, izmantojot
līdzi paņemtās rācijas. Kaifs par Tenerifes dabu «vienkārši pa
ceļam» ir tik liels, ka pēkšņi kā zibens spēriens nāk apjausma, ka
abas mašīnas angļu mierā brauc pa citu ceļu, nevis to, kas sākumā
plānots. Rācijas sakari starp abām mašīnām tiek atjaunoti, un
kopīgi pieņemts lēmums turpināt iesākto maršrutu, nevis griezties
atpakaļ, Teides Nacionālā parka teritoriju apskatot jau šodien.
Galu galā – nav jau pirmā reize šajā ceļojumā, kad plānus nākas
pakoriģēt!

Ceļš, šaurs un līkumots, pa serpentīniem tik ved kalnā un kalnā,
katrā vietā, kur netraucēti var piestāt ar mašīnu, ģimene kāpj
laukā, lai jūsmotu par skaisto dabu un savulaik vulkāna
izveidotajām Mēness ainavām. Saviļņojums milzīgs, emocijas
nepārspējamas, sajūsma patiesa, apkārt tik daudz tādu pašu
sajūsminātu ceļotāju…

Bet pa ceļam uz nākamo apskates vietu aizmugurē sēdošie pēkšņi
attopas, ka somiņas, kas visu laiku uzticīgi «sēdējusi» blakus un
gaidījusi saimnieci atgriežamies no dabas apjūsmošanas, nav…

Viena no 80 somiņām dienā

Viena mašīna tiek griezta atpakaļ, jo nav šaubu, ka soma
«izkūpējusi» iepriekšējā «pitstopā», aptuveni pirms 10 kilometriem.
Protams, rezultāta nekāda – no somas tur nav ne miņas. Kas somā?
«Tik vien» kā divu ceļotāju pases, autovadītāja apliecība, bankas
kartes, daži citi Latvijas dokumenti, mobilais telefons, daļa –
daži desmiti eiro un pāris paundu – no ceļojumam atvēlētās naudas
divām personām un viss cits «noteikti noderīgs», kas parasti ir
sievietes somiņā.

Īstas skaidrības, kā soma no mašīnas pazudusi, nav – it kā
mašīna bija aizslēgta, it kā paši uzturējušies burtiski dažu metru
attālumā. It kā… Bet sastaptā un uzrunātā «Guarda Civil» ekipāža,
kas patrulē nacionālā parka teritorijā, gādājot par tūristu
drošību, mierina: «Neesat vienīgie! Šajā ceļa posmā no mašīnām
dienā tiek izzagtas vismaz 80 somiņas. Uzdarbojas marokāņi, kas
šobrīd, cik zināms, pārvietojas ar baltu «Hyundai Getz». Iespējams,
pēc dažām dienām saņemsiet zvanu – jums prasīs izpirkuma maksu.
Viņiem neinteresē jūsu pases – tikai nauda un vērtīgas lietas.
Viss, viņuprāt, nevērtīgais kopā ar somu tiks izmests kaut kur
ceļmalā.» Bet «ceļmala» principā ir stāvas nogāzes.

Bez vārdiem skaidrs, ka ceļojums sabojāts. Skaistās ainavas
nozagto pasu īpašniekiem vairs nav ne prātā, domas riņķo ap vienu
vienīgu vārdu – «pases»… Drūmā klusumā ceļš tiek turpināts, šur
tur vēl piestājot (jo pārējiem skaisto ceļa posmu tomēr negribas
laist garām!) un mēģinot saprast, kā rīkoties. Pirmais darbs –
zvans mājās palikušajiem uz Latviju, lai nobloķē telefonu, bankas
kartes un sazinās ar Ārlietu ministriju. Pēc tam sapratīs, kā tālāk
rīkoties.

Pavēste par zādzības faktu

Kad kopš somas nozagšanas pagājušas dažas stundas, kārtējā
«pitstopā» ceļotājus noķer tā pati «Guarda Cilvil» ekipāža –
iespējams, vainīgie aizturēti. Pie viņiem nav bijusi soma, toties
atrasti paundi, eiro, balts rokas pulkstenis… Pa telefonu
ekipāžai kolēģi atsūta atrastā pulksteņa bildi – jā, īstais!
Parādās cerība. Taču, cik ātri tā parādās, tik ātri arī izgaist.
Pasu nav. Policisti iesaka rakstīt iesniegumu «Guarda civil», nevis
«tai otrai policijai, kura parasti nodarbojas ar zādzībām», taču
skaidrāks nekas nekļūst, jo saruna notiek angliski, spāniski un
zīmju valodā. Vietējo policistu angļu valodas zināšanas ir visnotaļ
pieticīgas, un par to nācās pārliecināties arī vēlāk, skaidrojoties
ar likumsargiem pilsētiņas vietējā «Guarda Civil» iecirknī.

Izrādās, Tenerifē pa dienu darbojas tālrunis, uz kuru var
zvanīt, ja tūrists apzagts. Tad pa telefonu angliski visu var
izstāstīt detaļās un pēc pāris dienām vienkārši ierasties policijā,
lai saņemtu oficiālu pavēsti par zādzības faktu. Tas vajadzīgs gan
izceļošanas atļaujas saņemšanai, gan vēlāk noder Latvijā, kad
jāatjauno dokumenti un jāpierāda zādzības fakts. Taču šis tālrunis
var palīdzēt tikai tādos gadījumos, ja zaglis nav notverts (kā
lielākoties arī parasti ir), taču šajā gadījumā zaglis jau bija
aizturēts, līdz ar to iet uz «Guarda Civil» iecirkni un aizpildīt
iesniegumu vajadzēja pašiem. To «divi bez pasēm» izdarīja jau
nākamajā dienā – policijas darba laikā.

Atgriešanās pases

Neatsverams palīgs situācijas atrisināšanā bija Latvijas
vēstniecība Spānijā (Madridē), ar kuru ceļotāji pēc Latvijas
Ārlietu ministrijas ieteikuma sazinājās jau tās pašas liktenīgās
dienas vakarā. Atsaucība un pretimnākšana – tiešām uzteicama, un
jau nākamajā rītā e-pastā tika atsūtīti visi nepieciešamie
dokumenti, kas jāaizpilda. Nu visi ceļotāji sāka drošāk elpot, un
piedzīvotais incidents jau bija tēma, par kuru «tie bez pasēm» tika
vilkti uz zoba. Tiesa, visa nākamā diena tika veltīta izceļošanas
atļauju noformēšanai – sākot ar nepieciešamo dokumentu izdrukāšanu
un aizpildīšanu, abu «nelaimīgo» fotografēšanu uz balta palaga fona
(faktiski nofotografēt varot pat ar mobilo telefonu, galvenais, lai
ir balts fons un foto apmēram izskatās pēc pases bildes) un beidzot
ar vietējās bankas apmeklējumu, kur tika apmaksāta atgriešanās
apliecības nodevas un kurjerpasta izdevumi (viss kopā – ap 50
eiro). Visi dokumenti, tostarp bankas kvītis, ierakstītā vēstulē
tika nosūtīti uz vēstniecību, bet fotogrāfijas uz Madridi aizceļoja
pa e-pastu. Aizpildot dokumentus, ieteicams piezīmēs norādīt, caur
kurām valstīm plānots atgriezties Latvijā – šajā gadījumā tas bija
lidojums uz Latviju caur Stanstedas lidostu.

Pēc divām dienām ar kurjerpastu visi dokumenti ar skaisti
ielīmētām bildēm atgriešanās atļaujās bija klāt, un bažas par to,
vai būs iespējams tikt mājās, pagaisa.

Gan jāuzsver, ka ģimene pirms katra šāda ceļojuma, nodrošinās ar
pasu kopijām – tas šajā gadījumā bija nozīmīgs atspaids un,
iespējams, atviegloja ne vienu vien birokrātisku procedūru, jo
kopijas ļāva norakstīt abu pasu numurus, tāpat pases kopiju varēja
uzrādīt kopā ar atgriešanās apliecību lidostās.

Atgriešanās

Kaut arī atgriešanās apliecības šādos gadījumos ir drošs
dokuments, lai atgrieztos, bažas radīja tas, ka arī lidojums mājup
plānots ar pārsēšanos – varot gadīties, ka «Ryanair» iečekojoties
šķībi skatās uz šīm apliecībām un var apgalvot, ka lidmašīnā
nelaidīs. Tādā gadījumā ļoti svarīgi ir pastāvēt uz to, ka
atgriešanās atļauja ir oficiāls vēstniecības izdots dokuments
(ieskaitot izziņu no policijas par zādzību un nozagto pasu
kopijas). Kā nācās pārliecināties, ir vietas (piemēram, Londona),
kur «Ryanair» darbinieki to labi saprot, taču Tenerifē ceļotājiem
nācās vērsties «Ryanair» klientu servisā, kur, detalizēti
izskaidrojot situāciju, uz izlidošanas pases tika uzlikts zīmogs,
ka iekāpšana atļauta. Savukārt Lielbritānijas robežkontrolē
problēmu nebija – dokumentus gan rūpīgāk apskatīja, taču
iereģistrēja un smaidot noteica, ka tiem, kas atgriežas no
Tenerifes, tā gadoties bieži. Latvijā bija tāpat, tikai bez smaida
un piezīmēm.

Jau nākamajā dienā pēc atgriešanās mājās sākās visu nobloķēto
karšu un dokumentu atjaunošana, un šajā procesā bez atgriešanās
atļaujas un dokumenta par zādzības faktu neiztikt…

Galvenās atziņas: pirms ceļojuma noteikti jānodrošinās ar
vairākām pases kopijām; dodoties izbraucienā, makā līdzi jāņem
tikai minimāli nepieciešamā nauda, bet dokumenti, kas ceļojuma
laikā nebūs nepieciešami, jāatstāj mājās; somu izlaist no acīm
nedrīkst pat tad, ja redzētais ar savu iespaidīgumu apžilbina. Un
drošības nolūkos pirms brauciena tomēr vajadzētu apdrošināt ne
tikai veselību un dzīvību, bet arī pasi. 

Šajā gadījumā būtisks atbalsts bija arī
Ārlietu ministrijas diennakts tālrunis ārkārtas situācijām
(+371)
26337711 – tas esot speciāli sastādīts tā, lai būtu viegli
atcerēties, jo tas ir asociatīvs ar Latvijas kodu 371.

Marokāņiem – «dāvana» no dzimtās zemes

Kā viss beidzās? Mājās, pārlūkojot fotogrāfijās fiksētos
iespaidus, uzmanību piesaistīja kāda bilde, kurā viens no šīs
ģimenes ceļotājiem, milzīgiem čiekuriem klēpī, smaidīgi pozē tajā
vietā, kur, kā izrādījās pēc tam, «izkūpēja» somiņa, bet fonā –
prom braucošs balts «Hyndai Getz» – ja tic «Guarda Civil»
sacītajam, tad ļoti iespējams, ka tieši tajā brīdī, kad tapa šī
fotogrāfija, ar nozagto somu prom traucās marokāņi, kuri Tenerifē
apzog tūristus. 

Bet šobrīd nozagtā soma ar lietām, kuras zagļi atzina par
nevērtīgām, tostarp divām Latvijas pasēm, visticamāk, vēl aizvien
izbauda sauli ceļmalā Teides Nacionālā parka teritorijā. Par
vērtīgām atzītās un zagļiem konfiscētās lietas arī vēl aizvien ir
Tenerifē, jo īpašniekiem netika atdota ne nauda, ne arī baltais
rokas pulkstenis.

Starp citu – zagļi, par vērtīgu atzīstot pulksteni, pēc kura
tika identificēts viņu nodarījums ceļotājiem no Latvijas, pamatīgi
«iekrita». Proti, kaut arī ciparnīcu rotāja uzraksts «Versace», tas
nebija pat desmit eiro vērts – to vīrs, vienas nozagtās pases
īpašnieks, savai sievai, otras nozagtās pases īpašniecei, prieka
pēc bija nopircis ģimenes kopīgajā ceļojumā uz Maroku no vietējiem
par nepilniem desmit eiro. Tad nu marokāņi, kuri siroja Tenerifē,
dabūja «dāvaniņu» no pašu dzimtās zemes. 

Ģimene spriež, ka Tenerife, lai gan katra diena tika veltīta tās
apjūsmošanai un apskatīts tika teju viss iecerētais un pat
neplānotais, noteikti ir vieta, kur būtu vērts atgriezties. «Varbūt
mūs izsauks uz tiesu Tenerifē liecību sniegšanai?!» nu jau par
notikušo var pajokot tie divi – nu jau ar jaunām pasēm.

Foto: no ģimenes arhīva