Ceļojumi nav tikai izklaide, dažkārt tas ir dzīvesveids vai pat nozīmīgs lēmums un izvēle uz kādu laiku savu dzīvi mainīt. Tā Spīdolas ģimnāzijas absolvente bijusī jelgavniece Agrita Drēska nolēma pusotru gadu savas dzīves veltīt kristīgajai misijai Bolīvijā, visai maz attīstītā ciematā Rinkonā, kuru savulaik dibināja latvieši. Piemēram, mobilie sakari tur «atklāti» tikai šogad.
Ligita Vaita
Pēc atgriešanās Latvijā viņa nolēma turp doties vēlreiz, bet šoreiz gan kā ciemiņš. Agrita labprāt redzētajā un piedzīvotajā dalās ar portāla www.jelgavasvestnesis.lv lasītājiem.
Nav vērts iegaumēt šoferi, bet gan autobusa numuru!
Lai nokļūtu Bolīvijā, tālais ceļš sākas jau Brazīlijā, jo turp var aizlidot eiropiešiem ierastā veidā ar aviokompānijas piedāvātu reisu. Agritas ceļojums sākās Brazīlijā, Sanpaulu (Sao Paulo) štata pilsētā Kampinaša (Campinas), kas pēc iedzīvotāju skaita ir nedaudz lielāka par Rīgu.
Tālāk ceļš ved ar autobusu 1507 km pāri visai Brazīlijai. «Braucu «Andorinha» (tulkojumā – bezdelīga) firmas autobusā. 24 stundu ilgais ceļojums nav nemaz tik mokošs, kā varētu likties, jo krēsli ir ļoti lieli un mīksti, un tos var nolaist gandrīz horizontāli. Pa ceļam vairākas reizes apstājamies, lai paēstu, nopirktu našķus un suvenīrus,» stāsta Agrita. Smejoties viņa piebilst, ka sava autobusa šofera seju gan iegaumēt nav vērts, jo viņi ceļojuma laikā var mainīties pat vairākas reizes, tāpēc labāk atcerēties sava autobusa numuru. «Es braucu ar autobusu Nr.5599,» joprojām atceras jelgavniece.
Degviela var beigties ne tikai automašīnā, bet arī benzīntankā
Pēc ceļā pavadītas diennakts Agritu sagaidīja Rinkonas kristīgās vidusskolas (Colegio evangelico Rincon del Tigre) direktore Panfila Jansone, kuras baltajā pikapā šķērsots Brazīlijas-Bolīvijas robežkontroles punkts Puerto Quijarro.
Jāpaskaidro, ka Latvijas pilsoņi var iebraukt Bolīvijā bez vīzas un uz robežas saņemt pasē zīmogu, kas ļauj tur palikt 30 dienas. Obligāta ieceļošanas prasība ir vakcīna pret dzelteno drudzi.
Tā kā Agritas ceļojuma galamērķis misijas Rincon del Tigre ciemats atrodas dziļi džungļos 90 km attālumā no tuvākās pilsētas, šosejas, benzīntanka u.tml., tad misijas direktors un arī mācītājs Samuels Jansons regulāri iepērk degvielu vairumā, lai tās pietiktu gan misijas transportlīdzekļu darbināšanai, gan elektrības ražošanai. «Elektrību iegūst ar ģeneratoru,» paskaidro Agrita, «tāpēc agri no rīta jau pirms pulksten 6 Samuels dodas uz benzīntanku ar savu lielo tvertni sarkanā «Ford» bagāžniekā, bet izrādās, ka benzīntanks tukšs, jāgaida vakars, kad būs jauns degvielas pievedums.»
«Jo lielāks tavs sūtījums un tālāks galamērķis, jo mazāk cerību, ka tas jebkad nonāks pie adresāta»
«Tā esmu tikusi pie dienas pilsētā. Aizeju uz pastu, lai nopirktu jaunas markas savai kolekcijai. Var redzēt, ka pasta pakalpojumi Bolīvijā nav īpašā cieņā, jo pasta darbiniece ilgi rakņājās pa atvilktni, kamēr izvilka saņukātu marku saišķīti. Runā, ka, jo lielāks tavs sūtījums un tālāks galamērķis, jo mazāk cerību, ka tas jebkad nonāks pie adresāta,» stāsta Agrita. Savukārt vietējie plaši izmanto autopastu, kas nozīmē, ka viņi savus sūtījumus uzliek uz autobusa.
Pusdienās – kuņģa karbonāde ar bārkstiņām
Šeit iemēģināts arī pusdienu piedāvājums vietējā ēstuvē. «Dienas piedāvājumā trīs ēdieni – mahadito (plova Dienvidamerikas brālēns), liellopa kuņģa karbonāde un cepta liellopa gaļa ar piedevām. «Esmu drosmīga un izvēlos kuņģa karbonādi. Tiem, kas nav ēduši kuņģi – viņš ir tāds drusku staipīgs, drusku sīksts, no vienas puses klāts ar sīkām bārkstiņām, bet gards!» pārsteigta ir Agrita, piebilstot, ka piedevās bijis cepts banāns, cepta manioka, rīsi un kāpostu salāti.
Pusdienotāji pasūta krūzi svaigi spiestas acerolas sulas. «Jā, krūzi! Šeit pieņemts pasūtīt krūzi sulas vai pudeli gāzēta dzēriena, kuru dala visi, kas pie galda.»
Vakarā degvielas tvertne veiksmīgi uzpildīta, un var turpināt ceļu uz latviešu dibināto Rincon del Tigre.
«Ceļš ir garš, bedrains, dubļains, lēns. Ja Brazīlijā bija jūtamas rudens vēsmas un termometra stabiņš rādīja +20, tad Bolīvija mani sagaidīja ar īsti tropisku karstumu. Turam vaļā visus mašīnas logus, lai nav jāmirkst savos sviedros. Ik pa laikam salonā iemaldās kāds sienāzis, vabole vai cits kukainis,» atceras Agrita.
Katra diena sākas ar himnu miera stājā
«Rinkonā esmu otro reizi. Pirmo reizi šeit dzīvoju pusotru gadu un strādāju brīvprātīgi. Šoreiz esmu atbraukusi kā ciemiņš, tāpēc man svarīgi paviesoties pie visiem rinkoniešiem – latviešiem Veltas, Ondinas, Jāņa, Harija, poļa Romana, bolīviešiem Daniela un Noras, Kristinas, brazīliešiem Makša un Neusas un citiem,» stāsta jelgavniece.
Viņas pirmā diena, atgriežoties Rinkonā, sākas ar skolas apmeklējumu un ikrīta svinīgo aktu, kur bērni miera stājā no galvas nodzied četrus pantus un piedziedājumu Bolīvijas himnas. «Es zinu tikai pēdējo rindiņu: «¡Morir antes que esclavos vivir!» (tulkojumā – «Labāk mirt, nevis dzīvot kā vergiem!») Himnas laikā divi skolēni paceļ valsts karogu,» katras skolas dienas sākumu iezīmē jauniete. Tam seko kāda skolotāja pamācoša un izglītojoša uzruna, bet tikai pēc mācītāja lūgšanas visi dodas uz savām klasēm.
«Tagad zobi visiem jāpaspēj salabot pēcpusdienā»
Skolā, kurā var apgūt zinības, sākot no sagatavošanas līdz pat 12. klasei, mācās ap 200 skolēnu no tuvākas un tālākas apkārtnes. Ap 120 skolēnu mīt kādā no trim internātiem, jo viņu mājas ir pārāk tālu, lai katru dienu pa zemes ceļu ar mašīnu, motociklu, divriteni, zirgu vai ēzeli izbraukātu uz skolu.
Senāk mācības skolā notikušas maiņās, proti, no rīta uz skolu gāja sākumskolas skolēni (sagatavošana līdz 5. klasei), bet pēcpusdienā mācījās ģimnāzijas klases (6.-12. klase).
«Jau otro mācību gadu pēc valdības rīkojuma stundas notiek tikai rīta maiņā, un pēcpusdienas visiem ir brīvas. Tas ietekmē arī zobārstes Ondinas kabineta jeb «konsultorija» darbu. Savu karjeru viņa veidojusi Brazīlijā, bet tagad pensijas gadus pavada Rinkonā, kur bez maksas labo visu skolēnu zobus. Ja agrāk viņa varēja no rīta labot vidusskolēnu zobus un pēcpusdienā – sākumskolēnu, tad tagad ir pamatīgi jāiespringst, lai mācību gada laikā visiem bērniem dāvātu skaistus smaidus,» Bolīvijai raksturīgās problēmas atklāj Agrita.
Pasta pakalpojumus dēvē par «gliemežpastu» – protams, ātruma dēļ
«Kad dzīvoju Rinkonā, tad aktīvi izmantoju «gliemežpasta» pakalpojumus, jo ciemā bija pieejama telefona būdiņa, no kuras, lai kā arī censtos, ne reizi nespēju uz Latviju piezvanīt. Savukārt internets bija pieejams tikai no viena ekskluzīva datora Jansonu mājās, kurš darbojās tikai tad, kad bija ieslēgts elektrības ģenerators – no pulksten 4.30 līdz 8.30 un no pulksten 17.30 līdz 20.30,» sakaru pieejamību raksturo bijusī jelgavniece.
Kopš pagājušā gada Rinkonā ar valdības atbalstu ir atvērts telecentrs, kurā visu dienu pieejami divi datori ar interneta pieslēgumu, telefons un televizors, kurā rāda visus bolīviešu kanālus. Maksa par vienu interneta stundu ir 5 boliviāni jeb 0,68 eiro.
Rinkonā mobilie sakari «atklāti» tikai tagad
«Tomēr lielākā sensācija šajā ciematā ir mobilā telefona tornis. To uzcēla 2013. gada decembrī, bet ieslēgt «atcerējās» tikai 2015.gada martā. Tā nu jau otro nedēļu mūža mežu biezoknī bija iespējams piezvanīt uz jebkuru pasaules malu vai sarakstīties ar aplikācijas «WhatsApp» palīdzību,» tā jauniete.
Līdz ar to Rinkonu ir pārņēmis mobilo telefonu pirkšanas un lietošanas apgūšanas drudzis. «Dažs labs jau pirms pulksten 7 sēž pie skolas kancelejas un gaida, kad varēs nopirkt jaunu telefonu vai SIM karti. Pāris skolotāji ieguvuši mobilo telefonu «guru» statusu, jo prot piereģistrēt jauno SIM karti un pašu telefona aparātu. Bet pats aizraujošākais šajā visā bija iespēja redzēt emocijas džungļu ciematiņa iedzīvotāju sejās, kad viņi pirmo reizi sazvanīja tuviniekus vairāku simtu km attālumā vai saņēma pirmo īsziņu,» iespaidus stāsta Agrita.
Katru sestdienu tiek nokauts bullis
Katru nedēļu sestdienā tiek kauta govs vai bullis. Agrita gan piebilst, ka bullim nav lielāka negoda kā pēc nāves tikt nosauktam par govi. «Lielākā daļa no gaļas tiek sagriezta mazākos gabalos, salikta maisiņos, sasaldēta un ēsta nākamās nedēļas laikā, bet vēl daļu pārdod vietējiem iedzīvotājiem.» Dažkārt sievas jau sēžot pie gaļas bodes loga, kamēr govs vēl ganībās.
No govs galvas un kukurūzas graudiem visu dienu un nakti vāra patasku (patasca), kuru skolēni, skolotāji un misionāri ēd svētdienas brokastīs. Ja pieliek īstās garšvielas, tad sanākot pat garšīga zupa.
Kas ir mates rituāls?
Bolīvieša diena nav iedomājama bez mates rituāla. «Kad rīta vai pēcpusdienas darbi apdarīti, tad ļaudis sasēžas aplītī, krūze tiek piebērta pilna ar mates biezumiem, tajos iesprauž īpašu salmiņu, uzlej ledusaukstu (vai verdošu, bet tikai ne remdenu) ūdeni un sūc. Kad viens ir krūzi izsūcis sausu, tad tie paši biezumi tiek no jauna aplieti ar ūdeni un krūze pulksteņa rādītāja virzienā iedota nākamajam. Šādi, pa riņķi dzerot mati, tiek aprunāti visi ciema jaunumi, apspriesti laika apstākļi un atmiņā atsaukti pagātnes notikumi,» stāsta Agrita. Viņa piebilst, ka nekad nedrīkst teikt «paldies» pēc pirmās mates krūzes, jo tad nākamo vairs nedos. «Paldies jāsaka tikai tad, kad vairs negribi dzert.»
Tūristi uz Rinkonu nebrauc
Rinkona atrodas tūristu neskartā apvidū. Bolīvijas apceļotāji parasti dodas uz Kočabambu (Cochabamba), Lapasu (La Paz), Sukri (Sucre), Tarihu (Tarija) un citām Bolīvijas centrālās un rietumu daļas pilsētām. Tomēr arī Rinkonas apkārtnē ir daudz gana skaistu vietu, kur vietējiem patīk atpūsties. Viena no tām ir El Naciente – mazs, dzidri zils, palmu, liānu un citu tropu augu ieskauts ezeriņš, no kura iztek upīte.
«No malas izskatās, ka ūdens vārās, jo nemitīgi tajā virmo burbulīši. Un tas nav tālu no patiesības, jo otrs ezera nosaukums ir Aguas calientes jeb karstie ūdeņi,» stāsta Agrita. Svētdienas pēcpusdienā rinkonieši tur mēdz spēlēt volejbolu, dzert mati, ēst cepumus, taisīt peldēšanas un elpas aizturēšanas zem ūdens sacensības. Vienkārši labi pavadīt laiku.
«Brauksim nevis ar auto, bet lidosim»
Laiks Rinkonā paskrien nemanot, un pienāk mirklis, kad Agritas ceļojuma soma tiek iesviesta pikapa bagažniekā. «Ja to piesietu ar pieciem striķiem, tad mēs brauktu uz pilsētu pa ceļu, bet, tā kā noticis pretējais, tad zinu, ka šoreiz ar mašīnu dosimies tikai līdz lielajam šķūnim, no tā izripinās sešvietīgo misijas lidmašīnu un mēs lidosim,» atceras Agrita.
«Esmu jau iekārtojusies un piesprādzējusies savā sēdvietā, kad Samuels pasaka nervus kutinošu komentāru: «Jāpaskatās, vai degviela pietiks!» Man par lielu atvieglojumu – ir. Pietiekami. Un mēs ieskrienamies pa zālēm apaugušo lidlauku, kur dažu metru attālumā ganās lopi, un gaisā esam. Ir savilkušies pēcpusdienas negaisa mākonīši, tāpēc lavierējam starp tiem, lai pēc iespējas izvairītos no turbulences. Kādas 20 minūtes zem mums ir tikai mežs, mežs un mežs, tad pēdējās 10 minūtes vērojam Pantanāla purvaino līdzenumu, aizaugušas upju gultnes un ezeriņus,» lidojumu atceras jauniete.
Pirmais darbs pēc nolaišanās Puerto Suarez lidostā ir degvielas uzpildīšana lidmašīnas spārnos. «Panfilai un Samuelam pirms tumsas iestāšanās jāpaspēj nokļūt atpakaļ Rinkonā, tāpēc mani atstāj pie taksometra, un es ceļu turpinu viena,» par pēdējiem mirkļiem Bolīvijā runā bijusī jelgavniece.
Foto: no A.Drēskas personīgā arhīva