4. vidusskolas skolotāja Ilze Klāva nav vienīgā, kura savā klasē nu jau pāris gadus ir ieviesusi kārtību, kas paredz – ienākot klasē, skolēniem savi mobilie telefoni ir jāatstāj groziņā, lai netraucētu stundu darbu. Portāls www.jelgavasvestnesis.lv novēro, ka skolēni pie šādas kārtības jau pieraduši – katrs, kurš ienāk klasē, klusi savu telefonu ieliek groziņā.
Kristīne Langenfelde
«Nav tas nekas traks! Varbūt sākumā kādam tas šķita grūtāk – veselu mācību stundu iztikt bez sava telefona! –, bet nu jau visi pie tā ir pieraduši,» saka 4. vidusskolas 11. klases jaunieši. Viņi paši atzīst, ka agrāk stundās sūtījuši īsziņas draugiem, sērfojuši internetā. I.Klāva atzīst, ka 11. klase jau ir tas vecums, kad jauniešiem izrādīšanās ar mobilajiem telefoniem vairs nav tik izteikta. «Jaunākām klasēm tas ir izteiktāk, piemēram, agrāk manīju, ka 10. klasēs ir tāds aktīvs moments, kad viņi stundās grib visu nofotografēt – nevis pierakstīt, bet fotografēt: tabulas, tekstus. Bet ar laiku acīmredzot paši apjauta, ka no fotografēšanas vien zināšanas galvā nenonāk, tāpēc, par laimi, šis process dabiski beidzās.»
Skolotājas novērojumi liecina, ka vistrakāk mobilie telefoni iespaido 5. un 6. klašu skolēnus. «Tas ir tas brīdis, kad bērns jau sajūtas liels,» spriež skolotāja.
Šobrīd vienotas sistēmas, kā skolās ierobežot mobilo telefonu lietošanu stundu laikā, nav. Protams, katrai skolai ir savi iekšējās kārtības noteikumi, kuri visai skaidri nosaka, ka mobilo tālruni stundas laikā izmantot nevar, taču noteikumi ne vienmēr strādā. Paši Jelgavas pedagogi atzīst, ka telefonu lietošana stundās ir problēma un tas traucē ne tikai pašam skolēnam, bet visam mācību procesam. Vai mobilajam telefonam ir vieta klasē, portāls www.jelgavasvestnesis.lv jautā gan pedagogiem, gan vecākiem, gan pašiem skolēniem.
Agnese Ķuze, Jelgavas Skolēnu domes vadītāja:
«Nē, nav gan. Mobilais telefons noteikti traucē mācību procesam, ja skolēns ir aizņemts ar savu telefonu, viņš nespēj sekot līdzi stundai. Manā skolā – Jelgavas Amatu vidusskolā – ir stingri aizliegts mobilos telefonus izmanot stundas laikā – to nosaka skolas iekšējās kārtības noteikumi, taču, protams, ne visi tos ievēro. Tas jau ir atkarīgs no katra paša skolēna, vai viņš pārkāpj noteikumus vai nē. Neesam jau mēs vairs mazie bērni, lai par šādu pārkāpumu mūs vestu uz direktora kabinetu, taču skolotājs aizrādīs gan. Ir mums arī stingrāki skolotāji, kuri, piemēram, ieviesuši savu kārtību – stundās, kad tiek rakstīts kontroldarbs, mobilais telefons ir jānoliek uz skolotāja galda. To gan ievērojam.
Manuprāt, nav lielas atšķirības starp profesionālo skolu vai ģimnāzijām – tur noteikumu pārkāpēju varētu būt vairāk, jo jaunieši jau pieauguši, dažiem jau astoņpadsmit un šķiet, ka pats var noteikt savu kārtību. Pieļauju, ka sākumskolās ar to ir vieglāk tikt galā, jo skolēni vienkārši vairāk pakļaujas noteikumiem.
Es uzskatu, ka tai vajadzētu būt normai – mobilais telefons stundās nav jāizmanto. Stunda nav tā vieta, kur rakstīt īsziņas, sērfot internetā, draugos, feisbukā. Lai gan jāatzīst: ja es salīdzinu situāciju pirms pāris gadiem un tagad, tad šķiet, ka telefonu izmantošana stundās kaut nedaudz, bet ir mazinājusies, jo telefons jau kļuvis par tik ikdienišķu lietu, ka tu pēc tā neraujies vairs katru mīļu brīdi.»
Ieva Miniča, Spīdolas ģimnāzijas pedagoģe, bijusī «Iespējamās misijas» skolotāja:
«Ir, bet tikai kā mācību līdzeklim. Skolās jau plaši izmanto dažādas jaunās tehnoloģijas, planšetes, datorus, bet tajos brīžos, kad tie nav pieejami, lieti var noderēt telefons, kaut vai lai aši kaut ko sameklētu google.lv, vai dažkārt mums ir nepieciešamība kaut ko fiksēt dabā, tad telefons var būt kā fotoaparāts. Bet es vēlreiz uzsveru, ka tikai kā mācību līdzeklis. Pilnīgi nepieņemama man ir telefona izmantošana stundās personīgām vajadzībām.
Trīs gadu laikā, kopš strādāju skolā, man ir bijuši divi gadījumi, kad skolēns uz manu aizrādījumu ir reaģējis salīdzinoši asi – izliekoties nedzirdam manus aizrādījumus un atsakoties nolikt telefonu vai to atdot uz stundas laiku.
Nezinu, vai var tik skaļi teikt, ka atsevišķiem bērniem telefons jau kļuvis par atkarību, bet tāda sociāla atkarība tā noteikti ir, tāpēc pašplūsmā šo situāciju atstāt nevar.»
Saulvedis Šalājevs, Jelgavas 4. vidusskolas Skolas padomes pārstāvis:
«Strikti – nē, nav un, manuprāt, ir lieki aizbildinājumi, ka telefons ir nepieciešams mācību procesam. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka telefons traucē bērnam uztvert mācību vielu, novērš viņa uzmanību. Mani bērni mācās skolas 3. un 9. klasē, un zinu, ka ir stundas, kurās skolotājam uz galda stāv groziņš, kurā katrs savu telefonu pirms stundas ieliek un pēc stundas to paņem. Šāda kārtība ir ļoti veiksmīgs risinājums, pie kā jau ir pieraduši gan skolēni, gan vecāki. Un es kā tētis nebūt nejūtos nedroši par to, ka nevaru stundas laikā savu bērnu sazvanīt. Es zinu kārtību, ja man ir tāda nepieciešamība, es viņam aizsūtu īsziņu un zinu – tiklīdz stunda būs beigusies, viņš man atbildēs. Tajā pašā laikā man šķiet, ka ļoti lielu drošību par savu bērnu vecākiem sniedz skolā strādājošais pašvaldības policists, kurš zina, kas skolā ienāk, kas no tās iziet. Ja man kas būtu nepieciešams, droši vērstos pie pašvaldības policista, un zinu, ka man palīdzētu. Gadās, ka kaut ko bērns aizmirsis paņemt uz skolu, nav obligāti zvanīt un meklēt rokās bērnu – droši var nodot pašvaldības policistam un es zinu, ka mans bērns to saņems.
Bet kā jau jebkurš noteikums, kas kaut ko ierobežo, kādam rada arī pretestību – zinu, ka mēdz būt gadījumi, kad šajā groziņā uz skolotāja galda tiek ielikts vecs, izslēgts telefons, bet bērna kabatā ir otrs telefons…»
Ričards Švītiņš, Spīdolas ģimnāzijas audzēknis:
«Bet, ja nu man ir steidzama lieta? Nu, nezinu, nezinu… Man jau šķiet, ka nav nekas traks, ja es stundas laikā atbildu uz svarīgu īsziņu. Pats to noteikti nedaru biežāk kā reizi dienā, un arī tikai tad, ja tas ir kas svarīgs. Nē, īsziņa draudzenei noteikti nav šāds neatliekams gadījums. Man jau šķiet, ka tā pilnīgi ierobežot nevajadzētu, bet principā es piekrītu, ka telefonam stundas laikā uzmanību pievērst nevajadzētu. Vismaz ģimnāzijas posmā jāļauj pašam lemt – vidējā izglītība jau nav obligāta, tātad mēs šeit esam tāpēc, ka gribam mācīties, nevis telefonā sēdēt. Citādāk tas ir pamatskolā, tur gan es piekristu, ka telefonu stundās aizliedz. Pats atceros, kā pamatskolā varēju stundas laikā ne tikai īsziņas sūtīt, bet arī spēlītes uzspēlēt – nu tad, kad kļuva garlaicīgi, piemēram, sociālajās zinībās vai vēsturē. Saprotu, ka tad vēl nebiju tik nobriedis, lai saprastu, kas tajā brīdī ir svarīgāk.»
Ilga Ziemele, Jelgavas Pensionēto skolotāju klubiņa vadītāja:
«Bērniem jau ziņkārība ir liela, un pat tad, ja tu pats stundā to telefonu neizmanto, tad paskatīties, ko ar to dara blakussēdētājs, gan gribas, un tas tikai novērš uzmanību. Tātad tu pats neuztver vielu un vēl traucē citiem. Tāpēc es esmu pārliecināta, ka telefonam stundā nav vietas.
Kad es beidzu savu darbu skolā un devos pensijā – tālajā 1988. gadā – mobilo telefonu mēs vēl nepazinām. Jā, bija špikeri, bija zīmītes, ko kāds kādam nodeva, bet man jāteic, ka manā praksē arī tā bija ārkārtīgi reta parādība, jo strādāju Vakara skolā, kur tolaik mācījās galvenokārt pieauguši cilvēki, kuriem bija mērķis – viņi šurp nenāca zīmītes mētāt, bet gan iegūt izglītību. Tagad daudzi no tā laika absolventiem jau ir zināmi arhitekti, žurnālisti, zinātnieki…
Skolā ir jābūt saviem noteikumiem un kārtībai, bez tā nevar. Arī pati, šodien izmantojot mobilo telefonu, apzinos, ka ne visur tam ir īstā vieta. Sabiedriskos pasākumos jau nu noteikti. Un tomēr, lai cik bieži mēs dzirdētu aicinājumu pirms teātra izrādes izslēgt mobilo telefonu, vienalga kāds pamanās no neizdarīt. Es uzskatu, ka mobilais telefons – tā tomēr ir tāda intīma lieta, personiska, ko mēs citam rokās nedodam, tad kāpēc mēs to savu intīmo pusi tik ļoti gribam parādīt publiski?»
Sandra Blūmane, Jelgavas 4. sākumskolas un Jelgavas Valsts ģimnāzijas Skolas padomes pārstāve:
«Kad mēs augām, mūs vecāki taču kaut kā iztika, nespējot mūs sazvanīt katru mīļu brīdi. Protams, mūsu paaudze, kas jau ir pieradusi pie mobilajiem telefoniem, dažreiz apjūk – kā, es nevaru savu bērnu sazvanīt? Bet, ja es nopietni pieeju savam darbam, es taču arī, darot atbildīgu darbu, necelšu telefonu. Ar skolēnu ir tas pats – mācīties ir viņa atbildīgais darbs, un tieši tāpēc telefonam klasē nav vietas. Mani bērni mācās 10. un 5. klasē, par laimi, ne viens, ne otrs nav telefonā vai datorā sēdētāji, jo viņu laiks ir pietiekami noslogots, taču zinu, ka jauniešiem telefons mēdz būt atkarība. Abu skolu vecāku padomēs esam daudz diskutējuši par mobilo telefonu stundās. Ģimnāzijā tas noteikti ir aktuālāk nekā sākumskolā, kur jauniešiem jau pašiem sava galva uz pleciem. Varu teikt tā, ka tie vecāki, kuri darbojas Skolas padomē, noteikti atbalstītu ideju par telefona izmantošanas aizliegumu stundu laikā, taču ir citi vecāki, kas tā neuzskata – viņu arguments: atņemot telefonu stundā, tiek ierobežotas viņu bērnu tiesības. Tieši tāpēc skolā pie kopsaucēja vēl neesam nonākuši, lai gan skolotāji ļoti bieži norāda uz grūtībām strādāt stundās, kur bērni aizraujas ar mobilajiem telefoniem – viņu ausis un galvas tajā brīdī klasē neatrodas. Un kurš atbildīgs vecāks gan piekristu tam, ka tā vietā, lai mācītos, bērns iet uz skolu spēlītes spēlēt vai sēdēt internetā?»
Agnese Freiberga, Jelgavas Valsts ģimnāzijas ķīmijas skolotāja, 10. klases audzinātāja:
«Tie ir tikai atsevišķi gadījumi, kad es pieļautu mobilā tālruņa izmantošanu stundā – tikai tad, kad skolotājs pats to atļauj, piemēram, strādājot patstāvīgi, kur ir iespēja informāciju meklēt internetā. Personīgām vajadzībām telefonu klasē izmantot nedrīkst. Nu var taču to vienu mācību stundu jeb 40 minūtes iztikt bez telefona! Man pat ir tāds triks, kad telefona lietotājam stundā es saku, ka varu viņa telefonu izmest miskastē un man par to nekas nebūs, jo skolas iekšējās kārtības noteikumi nosaka: telefonu stundā izmantot nedrīkst, tātad kā es varu izņemt no tavām rokām kaut ko tādu, kas tajās nemaz nedrīkst būt?! Lai gan, tā godīgi sakot, es nevaru būt no tiem skolotājiem, kas visvairāk sūdzas, jo visbiežāk skolēni manu aizrādījumu respektē uzreiz un šādi gadījumi atkārtojas ārkārtīgi reti. Man jau šķiet, ka skolēns arī jūt, kura skolotāja stundās telefonu drīkst vilkt ārā un tās sekas būs mazākas, un kurās labāk to nedarīt.
Jā, esmu arī klases audzinātāja 10. klasē, un ar saviem audzināmajiem mums jau ir bijušas ne tikai sarunas par šo tēmu. Pirms kāda laika kolēģi sāka pastiprināti sūdzēties, ka manējie stundu laikā sēž telefonos. Tad nu neatlika nekas cits, kā rīkoties – nākamajā rītā paņēmu kasti, aizgāju pie savējiem un teicu: šī būs diena bez telefoniem. Viņi visi godīgi telefonus salika manā kastē un veselu dienu iztika bez telefoniem. Protams, starpbrīžos viņiem bija iespēja tos paņemt, bet neteiktu, ka daudzi to izmantoja. Bija pat skolēni, kuri nākamajā rītā nāca un prasīja: «Skolotāj, jūs šodien arī varētu savākt tos telefonus!»
Tā ka es esmu diezgan kategoriska – personīgām vajadzībām telefons stundās nav jāizmanto.»
Foto: Raitis Supe
0.8 °C,
3.7 m/s,
93.7 % 
0.8 °C,
3.7 m/s,
93.7 %