Madeira ir Portugāles sala, kurā viss labākais ko redzēt, ir saistīts ar dabu. Jelgavniece Linda pēc salas apceļošanas secina, ka tā ir vieta, kur smelties dabas skaistumu un enerģiju, bet meklēt cilvēku pūļus, ievērojamas vēsturiskas celtnes vai nerimstošu naktsdzīvi labāk citur. Madeirā viņai izdevies apskatīt arī nesen atklāto slavenā futbolista Ranaldu skulptūru, kas raisījusi spraigas diskusijas tās brīvās koncepcijas dēļ.
Ligita Vaita
Linda piecus mēnešus dzīvoja un studēja Portugāles galvaspilsētā Lisabonā, bet Madeira bija interesants piedzīvojums, ko viņa kopā ar nelielu draugu kompāniju nedomājot pieņēma. No Lisabonas uz Madeiru var nokļūt pusotru stundu ilgā lidojumā pāri Atlantijas okeānam, kura laikā, kā atceras Linda, apkārt redzams tikai viens vienīgs ūdens.
Siltās jakas nevajadzēs pat janvārī
Madeira ir Portugāles sala, tā ir Portugālei piederoša autonoma teritorija, tāpēc savā sadzīvē stipri līdzīga pārējai Portugālei. «Norēķinu valūta ir eiro, bet valoda – portugāļu. Tāpat kā pašā Portugālē, īpaši Lisabonā, saziņai mierīgi pietiek, izmantojot angļu valodu, arī Madeirā ar valodas barjeru nesaskārāmies,» stāsta Linda, kura gan piebilst, ka saziņas ar vietējiem viņiem bijis diezgan maz, vien tik, cik īrējot automašīnu, ierodoties nakšņošanas vietā hostelī un dažos veikaliņos.
Linda salu apceļoja šī gada janvārī, tāpēc norāda, ka arī ziemā uz salas ir pietiekami silts, lai siltās jakas noderētu, vien slēpjoties no vēja, bet ne aukstuma. «Pirmās sajūtas – nedaudz vējains, bet silts, tā ap grādiem 20, un neaptverama sajūta – mēs atrodamies uz salas, ko ieskauj Atlantijas okeāns,» atceras Linda, piebilstot, ka tālāk jauniešus gaidījis 20 minūšu brauciens ar autobusu līdz salas galvaspilsētai Funšalai.
Vēl ieskicējot praktiskās lietas, Linda stāsta, ka salā ir pieejams arī sabiedriskais transports, taču tas ceļotājus ierobežo, jo neļauj nokļūt daudzās brīnišķīgās vietās. Tāpēc jaunieši izvēlējušies automašīnu īrēt.
«Tā nav migla! Tie ir mākoņi, kas zemāki par kalnu virsotnēm!»
«Pirmo dienu izmantojām, lai izstaigātu nelielo, tomēr salas lielāko pilsētu. Šķiet, pilsēta čum un mudž no tūristiem, āra kafejnīcas, suvenīru veikaliņi, ielu muzikanti, burvīgi laikapstākļi, un nevaru beigt priecāties par krāšņajiem ziediem visapkārt. Bet, paveroties augšup, saprotam, ka esam kalnu pakājē un, cik vien tālu redzam, viss noklāts mazām mājiņām,» stāsta Linda, piebilstot, ka šajā pašā vietā stāvot naktī, kad mājās iedegta gaisma, šķiet, ka kalns ir klāts ar daudzām sīkām Ziemassvētku gaismiņām.
Taču pārsteigums jauniešiem bija atklāsme, ka migla, kas dienas laikā klāj paugurus, nemaz nav migla. «Tikai vēlāk sapratām, ka tā taču nav migla! Tie ir mākoņi, kas ir zemāki par kalnu virsotnēm,» stāsta Linda. Viņa par sevi smejas, ka Madeira ir tik skaista, ka meitene visu piecu dienu garumā nebeidza sajūsmināties par redzēto un nepārtraukti murminājusi: «Neko skaistāku es vēl nekad neesmu redzējusi…»
Mazie kalnu tunelīši – kā īpaša spēle
Tā kā salu klāj neskaitāmas kalnu grēdas, protams, arī jaunieši devušies iepazīt kalnus. «Sagaidām rītu, un pašā agrumā ar termokrūzēm rokās dodamies ceļā,» stāsta studente. Viņa piebilst, ka kājām gan tālu netiksi, tāpēc, lai redzētu pašas iespaidīgākās kalnu virsotnes, nepieciešams īrēt auto. Šis pakalpojums salā nemaz neesot īpaši dārgs.
Braucot pa kalnu grēdām, jaunieši smējušies, ka piedalās īpašā spēlē – ceļš ik pa laikam ieved kādā no kalnu tuneļiem, un tu nekad nevari zināt, kurp tas tevi izvedīs un kāds dabas skaistums tavā priekšā pavērsies.
Ceļojot pa kalniem, var aizmirsties, ka diena nav bezgalīgi ilga. Arī Linda ar draugiem priecājusies par kalnu skatiem tik ilgi, kamēr jau sācis krēslot. «No vienas puses, šķiet, esam nedaudz par vēlu, jo atpakaļceļš būs jāmēro tumsā, braucot pa neapgaismotajiem kalnu ceļiem, bet drīz par to aizmirstam, jo redzam, ka no mūsu sasniegtās virsotnes redzams okeāns. Cik vien tālu redzi – tikai okeāns un, gluži kā gleznā, līdz ar horizonta līniju burvīgs saulriets,» iespaidiem dalās jauniete, piebilstot, ka arī horizonta līnija iezīmējusies īpaši spilgti – kā precīzi novilkta dzelteni oranža līnija.
Nofotogrāfēties ar pasaules labāko futbolistu Krištianu Ronaldu
Linda ne reizi vien uzsver, ka visiespaidīgākais Madeirā ir sajūta, ka esi vienā līmenī vai pat augstāk par mākoņiem. Gandrīz visi iespaidi, ko atceras jelgavniece, ir saistīti ar dabu, savukārt pilsētu dzīve stāstā tiek pieminēta maz. Un vēlāk kļūst skaidrs, kāpēc. «Izņemot Funšalu, pārējās pilsētas drīzāk ir ciematiņi, tādēļ tūristi, manuprāt, tajās laiku ilgi nepavada,» spriež Linda. Viņa salīdzina, ka visa sala kopumā ir nedaudz lielāka kā divas Rīgas, taču izmērs varētu būt vienīgais, kas līdzinās Rīgai. «Pilsētās ir maz ko darīt,» secina Linda.
Vienīgais populārais apskates objekts, ko medijos aprunā daudzviet pasaulē, tostarp Latvijā, ir pasaulslavenā futbolista Krištianu Ronaldu skulptūra. «Statuja ir raisījusi dažādas atsauksmes tās visnotaļ brīvās koncepcijas dēļ. Daudzi uzskata, ka skulptūrai ir pārāk izteiktas ķermeņa aprises, un tā būtībā ir pat šokējusi konservatīvākos portugāļus,» stāsta Linda. Madeira ir pazīstamā futbolista dzimtā sala, un nu šī skulptūra kļuvusi par vienu no jaunākajiem apskates objektiem Madeirā.
«Taču kopumā sala ir kā bilžu grāmata,» secina Linda, paskaidrojot, ka ik skats Madeirā šķiet piesātināts un pilnīgs. «Jau dodoties uz lidostu, bija skaidrs, ka ceļojums bija tā vērts, lai ieraudzīto visu skaisto, ko okeāna ieskautā sala dod, taču arī nebija šaubu – mums tur ir jāatgriežas vēlreiz,» tā Linda. Viņa uzsver, ka tieši ilgas, tālas un lēnas pastaigas ir īstais veids, kā iepazīt 800 kvadrātkilometru nelielo salu, kurā sastopama pasakaina dabas daudzveidība.
Foto: no L.Trapānes personīgā arhīva
1.4 °C,
2.6 m/s,
90.1 % 
1.4 °C,
2.6 m/s,
90.1 %