Jelgavā no 1919. gada 2. līdz 6. janvārim uzturējās Latvijas Pagaidu valdība, aizvadīja mūsu pilsētā dažas sēdes un pieņēma vairākus lēmumus. Kas vēl notika šajās dienās?
Ņemot vērā situāciju, ka par varu Latvijā cīnījās vācieši un krievi, bet Latvija gribēja būt brīva, Pagaidu valdības primārais uzdevums bija izveidot savus bruņotos spēkus, lai varētu aizstāvēties1. Tieši Latvijas armijas izveide ir būtiskākais, kas notika Jelgavā laikā, kamēr tā bija Latvijas galvaspilsēta.
Kalpaks uzreiz neiepatikās
Lai izveidotu armiju, tika izdotas vairākas pavēles par mobilizāciju. Pirmā pavēle par visu bijušo Krievijas armijas, flotes un gaisa flotes latviešu tautības virsnieku un apakšvirsnieku mobilizāciju tika izdota 1918. gada 16. decembrī. Mobilizēti tika virsnieki līdz 50 gadu vecumam un apakšvirsnieki līdz 33 gadu vecumam. Atsaucoties uzaicinājumiem, Rīgā no laukiem ieradās arī militārists (kadru virsnieks, apakšpalkavnieks) Oskars Kalpaks. Kapteinis un Apsardzības ministrijas ierēdnis Aleksandrs Plensners O.Kalpaku atceras kā 35 gadus vecu, paprāva auguma, spēcīga izskata vīru, vēju appūstu, pelēki sārtu, veselīgu seju, ģērbušos pelēkas zemnieku drēbes aitādas kažokā. Tā kā viņš jau bija komandējis pulku, zemāku vietu par bataljona komandieri viņš negribēja pieņemt1. Toreiz O.Kalpakam tika atteikts, bet, kad ārkārtas apstākļos vajadzēja atrast pirmo bataljona komandieri, amatpersonas atcerējās tieši viņu.
Ulmanis lobē dzimto pusi
Kā Pagaidu valdība nonāca Jelgavā? Latvijā no Vidzemes puses ienākot padomju spēkiem, valdība sāka apsvērt jautājumu par evakuāciju, jo savas armijas, lai aizstāvētos, tai nebija. Pagaidu valdības 1918. gada 27. decembra sēdē toreizējais ministru prezidents Kārlis Ulmanis izteica priekšlikumu doties uz Jelgavu. «Ministru prezidents aizrāda uz Jelgavu kā vienu no izdevīgākajām vietām, kur pagaidām varētu Pagaidu valdība novietoties. Jautājumu par evakuēšanās vietu atstāj neizšķirtu,» rakstīts sēdes protokolā1. Kā zināms, K.Ulmanis nāk no Jelgavas puses, iespējams, tieši tāpēc viņš izteica šo priekšlikumu. Galīgais lēmums tika pieņemts 1919. gada 1. janvārī. «Pēc garām pārrunām nolemj rīt sākt valdības evakuēšanu uz Jelgavu. Ierēdņu ģimenes izvest uz Liepāju. Latvijas karaspēka nodaļām jāatkāpjas uz Jelgavu. Tāpat uz Jelgavu izvedama kase, ja iespējams, pa dzelzceļu,» rakstīts tās dienas valdības sēdes protokolā1.
Raganu katls
1919. gada 2. janvārī Rīgu atstāja gan vācu karaspēks, gan Latvijas Pagaidu valdība. «Vilciens, kam vajadzēja atiet no Daugavmalas pulksten 7, nekādu steigu nerādīja. Valdības vīri, cik to te bija palicis, ieradās tikai ap pulksten 10 vai 11, bet arī tad vēl nebija lokomotīves. Pēc gaidīšanas radās nemiers un runas, ka dzelzceļnieki sabotē un negrib braukt, jo baidoties, ka viņus aizvedīs līdz uz Vāciju. Lokomotīvi meklēt beidzot devās pats satiksmes ministrs Hermanovskis. Pēc kāda laika izrādījās, ka Hermanovskim nezin kā un ar kādiem solījumiem lokomotīvi sadabūt tomēr bija izdevies. Bija jau pēcpusdiena, kad bēdīgais un garais vilciens varēja doties ceļā. Tad jau par valdības izbraukšanu zināja «visa Rīga». Bija jau iznākuši laikraksti. Ar valdības vilcienu aizbrauca daļa Apsardzības ministrijas personāla, pie tam arī gandrīz visi «saslimušie», kas pēdējās dienās nebija rādījušies. Kaut arī varēja gaidīt, nekāda apdraudējuma valdības vilcienam nemanīja. Lielinieki gan raksta par strādnieku sacelšanos, kas it kā piespiedusi Pagaidu valdību bēgt. Nekur to nemanīja, un valdība, atskaitot lokomotīves gaidīšanu, aizbrauca netraucēta,» savās atmiņās raksta A.Plensners1.
No Rīgas Jelgavā ieradās ne tikai valdība un Studentu rota, kas to apsargāja, bet arī civilie – gan vilcienos, gan automobiļos, gan pajūgos ar mantu saiņiem. Visi 2. janvāra vilcieni, kuri atstāja Rīgu, bija pārpildīti, arī angļu kuģis «Princess Margareth» bija tā pārpildīts ar bēgļiem, ka uz tā vairāk nevienu neuzņēma2. Jelgavā tajās dienās bija bēgļu pieplūdums, ko laikraksts «Dzimtenes Ziņas» raksturo kā drudžainu kustību, savukārt rakstnieks Jānis Akuraters situāciju Jelgavā nodēvējis par «raganu katlu».
Valdība apmetās «Hercoga restorānā»
Vēsturnieks Andris Tomašūns stāsta, ka Pagaidu valdība Jelgavā apmetusies Lindes un Cēra viesnīcā. Viņš skaidro, ka Lindes viesnīca atradās tagadējā Čakstes bulvārī, iebraucot pilsētā, uzreiz aiz Driksas tilta pa kreisi pretī tagadējai viesnīcai «Jelgava». Savukārt Cēra viesnīca atradās tirgus laukuma rietumu pusē, tagad apmēram tajā vietā ir nams Hercoga Jēkaba laukuma malā, kurā atrodas kafejnīca un restorāns «Hercogs». Arī A.Plensners savās atmiņās norāda, ka Jelgavā par centru un izziņu vietu palika kāda tipiska tā laika provinces viesnīciņa – Lindes viesnīca, kurā apmetās arī apsardzības ministrs un ministrijas darbinieki. Tiesa, O.Kalpaka vadītā bataljona komandieris Jānis Balodis norāda, ka 3. janvārī devies uz Lindes viesnīcu, lai satiktu valdības pārstāvjus, bet «no Pagaidu valdības tur nevienu neatrada»1.
Saglabājušies divi protokoli
Valsts kancelejas veidotajā grāmatā «1918 – 1920. Latvijas Republikas pagaidu valdības sēžu protokolos/notikumos/atmiņās» publicēti divi valdības sēžu protokoli, kuriem norises vieta ir norādīta Jelgava. Pirmais protokols datēts ar 1919. gada 2. janvāri. Sēdes gaitā apsardzības ministrs Jānis Zālītis secināja, ka arī Jelgavas stāvoklis ir stipri apdraudēts, jo tai tuvojas 3. latviešu strēlnieku pulks, kurš bija Padomju Latvijas armijas sastāvā. Izskanēja ideja, ka Pagaidu valdībai jāpaliek Jelgavā, kamēr tas iespējams, un tad jādodas uz Liepāju.
Vēl šajā sēdē tika spriests, vai Jelgavā ir iespējams piedzīt kara peļņas nodokli. Kara peļņas nodoklis ir vienreizējs nodoklis, kādu Pirmā pasaules kara laikā sāka ieviest Eiropas valstis, un arī Pagaidu valdība tādā veidā cerēja aizlāpīt budžeta caurumu. Iepriekš jau bija aprēķināts, ka Jelgavas-Dobeles apriņķim ar pilsētām šis nodoklis būs 700 000 rubļu, bet sēdes laikā tika secināts: īsā laika dēļ to piedzīt nebūs iespējams, bez tam tādu cilvēku, kas būtu sevišķi daudz kara laikā pelnījuši, Jelgavā ir maz.
Otrs protokols datēts ar 1919. gada 4. janvāri. Šajā protokolā pieminēta gaidāmā Miera konference Parīzē, uz kuru Latvijas delegācija jau bija nosūtīta. Tās sastāvā bija arī Jelgavas advokāts, toreizējais Tautas padomes priekšsēdētājs, vēlākais Pirmais valsts prezidents Jānis Čakste. Mūsu valsts delegācijas galvenais uzdevums bija iepazīstināt citas valstis ar Latviju un pierādīt, ka mums ir tiesības būt neatkarīgai.
Pavēle Nr.1
Pulkveža Kalpaka rota Rīgu atstāja 3. janvāra rītā. Lai gan Rīgā rotā bija 264 virsnieki, pilsētu pameta 132 vīru pulks. Vēl daļa kareivju noklīda pa ceļam un Jelgavā neieradās1. Karavīri atšķirībā no Pagaidu valdības uz Jelgavu devās kājām. Tā laika laikraksti ziņo, ka tajās dienās bija ļoti mazs sals, kurš dažreiz pārgāja atkusnī, sniega maz, kas palaikam uzsniga un atkal nokusa3. «Jelgavā iesoļojām tai pašā dienā, 3. janvārī, pulksten 18 izmirkuši un noguruši,» atceras rotas komandieris J.Balodis. Tajā pašā dienā Rīgu ieņēma lielinieku karaspēks. Rīga bija kritusi.
Kā stāsta vēsturnieks A.Tomašūns, Kalpaka rota Jelgavā apmetās bijušajā krievu biedrības «Kružoka» namā Pasta ielā, apmēram tur, kur tagad atrodas bērnu un jauniešu centrs «Junda» Raiņa parkā. Tieši šajā ēkā 1919. gada 5. janvārī pulkvedis parakstīja pavēli Nr.1 par pirmā atsevišķā bataljona nodibināšanos divu rotu sastāvā, kas uzskatāma par Latvijas armijas rašanos. Bataljons sastāvēja no divām rotām, kopumā 220 karavīriem, un to jau drīz iesauca par Kalpaka bataljonu4.
Kad Pagaidu valdība pieņēma lēmumu doties tālāk uz Liepāju, arī O.Kalpaks saņēma pavēli ar saviem vīriem atkāpties Liepājas virzienā un ar kaujas darbību kavēt pretiniekus, lai iegūtu pēc iespējas vairāk laika. Pilnībā Kalpaka bataljons Jelgavu atstāja 8. janvāra rītā, līdzi paņemot gana daudz pārtikas (Rīgā tolaik pārtikas trūka), lauku virtuvi un vāciešu atstātos ieročus un kara aprīkojumu4.
1919. gada 8. janvārī Jelgavā ienāca sarkanarmieši.
Par notikumiem atgādina iela un plāksne
Par tā laika notikumiem jelgavniekiem atgādina pulkveža O.Kalpaka vārdā nosaukta iela. Šī ielas radās 17. gadsimtā un agrāk tās nosaukums bija Pāvila iela (Paula iela, Paulstraße, Павловская улица). 1924. gada augustā to nodēvēja par Pulkveža O.Kalpaka, bet 1940. gada augustā pārdēvēja par Slimnīcas ielu. Šie divi nosaukumi ilgāku laiku mijās viens ar otru, bet no 1998. gada marta tā atkal ir nosaukta Latvijas armijas dibinātāja vārdā5. Kā norāda Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzeja galvenais krājuma glabātājs Aldis Barševskis, tiešas saistības O.Kalpakam ar šo ielu nav, tāpēc nav īsti zināms, kāpēc tieši šī iela tika nosaukta viņa vārdā.
Vēl par to, ka Jelgavā radās Latvijas armija, atgādina plāksne pie tagadējā 52. Zemessardzes bataljona ēkas Dambja ielā 22. Agrāk tā atradās pie armijas šūpuļa – biedrības «Kružok» ēkas.
Avoti:
1 – «1918 – 1920. Latvijas Republikas pagaidu valdības sēžu protokolos/notikumos/atmiņās», 2013
2 – «Baltijas Ziņas» (03.01.1919.)/periodika.lv
3 – «Dzimtenes Ziņas» (07.01.1919.)/periodika.lv
4 – A.Krīpens «Kalpaka bataljons un Baloža brigāde»
5 – www.zudusilatvija.lv
Daži fakti
Foto: no A.Tomašūna arhīva, grāmatas «1918 – 1920. Latvijas Republikas pagaidu valdības sēžu protokolos/notikumos/atmiņās».
2.5 °C,
3.3 m/s,
86.6 % 
2.5 °C,
3.3 m/s,
86.6 %