1.6 °C, 4.2 m/s, 90.2 %

Pilsētā

Sākumlapa Portāla “Jelgavas Vēstnesis” arhīvsPilsētāNelielie apģērbu veikali – ģimenes bizness, kas balstās uz pastāvīgajiem klientiem
Nelielie apģērbu veikali – ģimenes bizness, kas balstās uz pastāvīgajiem klientiem
06/03/2015

Pēc biznesa kataloga «Zaļās lapas» datiem, šobrīd mūsu pilsētā reģistrēti 55 uzņēmumi, kas nodarbojas ar apģērbu tirdzniecību. Ja vidēji katrā no tiem ir nodarbināti vismaz trīs cilvēki, tās ir vairāk nekā 160 darbavietas pilsētā. Uzņēmēji, lai gan atzīst, ka ir grūti strādāt – gan lielās konkurences dēļ, gan tāpēc, ka cilvēku pirktspēja nav tik liela kā varētu vēlēties –, tajā pašā laikā tomēr apgalvo, ka tik slikti, lai domātu par šāda biznesa izbeigšanu, arī neesot. Mazie uzņēmēji spriež: ja pat krīzi «izvilkuši», ir vērts turpināt, jo, līdzīgi kā pārtiku, arī apģērbu cilvēkiem vajadzēs vienmēr.

Ritma Gaidamoviča

Pēc biznesa kataloga «Zaļās lapas» datiem, šobrīd mūsu
pilsētā reģistrēti 55 uzņēmumi, kas nodarbojas ar apģērbu
tirdzniecību. Ja vidēji katrā no tiem ir nodarbināti vismaz trīs
cilvēki, tās ir vairāk nekā 160 darbavietas pilsētā. Uzņēmēji, lai
gan atzīst, ka ir grūti strādāt – gan lielās konkurences dēļ, gan
tāpēc, ka cilvēku pirktspēja nav tik liela kā varētu vēlēties –,
tajā pašā laikā tomēr apgalvo, ka tik slikti, lai domātu par šāda
biznesa izbeigšanu, arī neesot. Mazie uzņēmēji spriež: ja pat krīzi
«izvilkuši», ir vērts turpināt, jo, līdzīgi kā pārtiku, arī apģērbu
cilvēkiem vajadzēs vienmēr.

Lai gan Jelgava ir ceturtā lielākā pilsēta Latvijā, uzrunātie
veikalu īpašnieki, raugoties no sava biznesa pozīcijām, lēš, ka tā
tomēr ir maza un apģērbu veikalu, ņemot vērā pircēju skaitu un
pirktspēju, pilsētā noteikti esot krietni par daudz. Tajā pašā
laikā gan nav jūtams, ka tiktu pamesta šī biznesa niša – ja kāds
veikals tiek likvidēts, drīz tā vietā jau ir cits, un uzņēmēji
atzīst, ka dzīvo tīri labi. Tiesa, neviens neatklāj, cik liela ir
peļņa, vien nosaka, ka gada pirmie trīs mēneši esot tukšais
periods, jo visi pirms Ziemassvētkiem patērējušies. Tāpat arī
pavasara sezonas drēbes vēl nav aktuālas. «Ziedu laiki, kas bija
«trekno gadu» sākumā, kad durvis burtiski nevarējām aizvērt, jo
nepārtraukti nāca pircēji un saimniece katru nedēļu brauca uz
poļiem pēc jaunas preces, ir garām,» saka pārdevēja apģērbu veikalā
Raiņa ielā.

Visi kā viens uzņēmēji atzīst, ka tikai ar klientiem
jelgavniekiem vien nevarētu izdzīvot. Mūsu pilsētu iecienījuši arī
pircēji no Bauskas, Dobeles, protams, Jelgavas un Ozolnieku novada,
Tukuma un pat Rīgas. «Pie mums nereti ierodas rīdzinieces,
atzīstot, ka cenas ir pieņemamākas nekā galvaspilsētā, turklāt
noteikti būs kāda «odziņa», kā arī mazāka iespējamība, ka vēl kādai
kolēģei Rīgas birojā būs tieši tāda pati kleita,» tā SIA «Jūsu
stils» īpašniece Inese Salmiņa. Veikalu saimnieki atzīst, ka
visvairāk viņu veikalos iepērkas pedagogi, banku darbinieki,
ierēdņi – cilvēki, kuriem ikdienā jābūt lietišķi ģērbtiem, par ko
var pārliecināties arī veikalu piedāvājuma klāstā. Tas gan attiecas
uz veikalu ikdienu, jo situācija mainās izlaidumu un kāzu sezonas
laikā. 

«Cenas apģērbam Jelgavā adekvātas»

Ja vēl pirms pāris gadiem pircēju viens no galvenajiem
kritērijiem, pirms iegādāties apģērbu, bijis «patīk vai nepatīk»,
tad šobrīd situācija esot mainījusies. Katrs pirkums tiek veikts
pārdomāti, pētot cenas, vērtējot, cik tas nepieciešams, tāpat ļoti
būtiska esot apkalpošanas kultūra. «Vispirms, protams, skatās cenu
– vai var to atļauties –, tad kvalitāti un tikai tad to, cik ļoti
patīk,» saka veikala «Liene» saimniece Pasta ielā Regīna
Fabiševska. Veikalu vadītāji neslēpj – katru dienu ienāk kāds, kurš
izsaka piezīmes, ka ir par dārgu, taču paši uzņēmēji pārliecināti,
ka apģērbu cenas Jelgavā ir adekvātas. Lētāk laist nevar, citādi
nebūšot vērts strādāt. Cenas jau līdz ar pāreju uz eiro esot
kļuvušas zemākas. «Mani novērojumi liecina, ka iepriekš bikses
maksāja 30 vai 40 latus, šobrīd – gandrīz tikpat eiro. Cilvēki
psiholoģiski nevar pieņemt cenu eiro, kas, salīdzinot ar cenu
latos, izskatās augstāka, tāpēc tās ir kritušās. Uzņēmēji ir
spiesti samazināt savu uzcenojumu,» atzīst apģērbu veikala Lielajā
ielā saimniece. Neviens, protams, nevēlas atklāt, cik liels ir
uzcenojums, apgalvojot, ka tas ir biznesa noslēpums, vien nosaka:
ja tie būtu vien desmit divdesmit procenti, tad «labāk sēdi mājās
un nemaz nesāc tirgoties». Esot jāsaprot, ka cenai jābūt tādai, lai
spētu nomaksāt īri par veikala telpām, komunālos maksājumus,
nodokļus, iegādāties jaunu preci, kā arī samaksāt algu pārdevējām
un gūt peļņu. Atliek vien pašiem rēķināt, cik liels varētu būt
uzcenojums. Piemēram, veikalā Pasta ielā kleita, ievesta no
Polijas, iepriekš tika pārdota par 55 eiro, bet šobrīd tai ir 30
procentu atlaide un to var nopirkt par 35 eiro. Saimniece uzsver,
ka arī atlaides tiek dotas, pamatojoties uz aprēķiniem, lai
uzņēmējs tomēr būtu vinnētājs – tātad, arī pārdodot šo preci par 35
eiro, tirgotājs nopelna.

Mazais ģimenes bizness

Galvenokārt mazie apģērbu veikali ir ģimenes bizness, kurā
sievai ir galvenā loma, bet tieši vai netieši paralēli saviem
darbiem iesaistīti arī citi ģimenes locekļi, piemēram, preču
sagādē, reklamēšanā. Tirgotāji uzsver, ka ar šo biznesu jānopelna
nauda dzīvošanai, bērnu skološanai, mājokļa uzturēšanai, un
neslēpj, ka par nopelnīto ģimenei izdodas arī aizbraukt kādā
ceļojumā. Liela daļa veikalu ir ar pamatīgu pieredzi – mūsu pilsētā
strādā jau 11 un vairāk gadu, jo tā ir saimnieču sirdslieta. Daļa
sākušas kā pārdevējas, vēlāk pašas nolēmušas veidot savu veikalu.
Viņas dara to, kas patīk, ļaujot nopelnīt vēl kādam. Katrā veikalā
līdztekus saimniecei strādā vēl no vienas līdz trim pārdevējām, kas
esot ļoti uzticīgas un pat kļuvušas kā ģimenes locekļi, kopā
strādājot pat gadus piecpadsmit, tāpat tiek algots grāmatvedis.
Saimnieces uzsver, ka lielumu cenšas «izvilkt» uz saviem pleciem,
lai pašu maciņā paliktu vairāk, tāpēc arī pārdevējām nav lielas
algas. Tiesa, neviena algotā pārdevēja negrib nosaukt savu algu,
vien nosaka, ka vidēji algas esot ap 300 – 400 eiro mēnesī «uz
papīra».

Katram sava preces sagādes sistēma

Lielākoties prece Jelgavas veikalos nonāk no Polijas, Turcijas
un Itālijas, bet ved arī no Dānijas, Somijas un Holandes. Katram
mazajam apģērbu veikalam ir sava preču sagādes sistēma. Bieži
tiekot braukts uz speciālām apģērbu ražotāju izstādēm, kur var
satikt vietējos ražotājus, meklēt sadarbības ceļus. Tad vēlāk
atliek tikai uzņēmuma interneta veikalā no noliktavas pasūtīt, un
prece tiek piegādāta. Citi veikalu īpašnieki vismaz reizi mēnesī
paši brauc uz Poliju, Lietuvu un vairumtirdzniecības centros meklē
apģērbu, ko vēlas piedāvāt savā veikalā.

«Tu nevari to pirkt – tikko tava kolēģe tādu
nopirka»

Uzņēmēji atzīst, ka svarīgākais ir visu laiku ievērot, lai
klāsts atšķiras, un neiepirkt daudz viena modeļa apģērbu,
izvairoties no tā, ka katrai piektajai dāmai būs tieši tāda drēbe.
Veikalnieki savās aprindās apmēram zina, kurš ar kuru ražotāju
strādā, un ir ieinteresēti ar vieniem un tiem pašiem nesadarboties,
lai piedāvājums atšķirtos. «Tur jau ir to mazo veikaliņu burvība –
nebūs daudz vienādu kleitu. Piemēram, mēs vispār ņemam tikai pa
diviem izmēriem no katra modeļa, ne vairāk. Savus pastāvīgos
klientus jau esam iepazinuši tik daudz, ka atnāk pie mums pircēja
un noskata blūzīti, bet es viņai saku: «Nē, nē, tu nevari tādu
pirkt – tikko tava kolēģe tādu nopirka!» Arī tas ir svarīgi,» saka
pārdevēja veikalā «Skaistums». Tiesa, uzņēmēji atzīst, ka ne ar
visiem piegādātājiem iespējams sarunāt tā, ka ņem tikai, piemēram,
36. un 38. izmēru konkrētam modelim. Bieži ir nosacījums, ka jāņem
pilna līnija, un tas nozīmē – no 36. līdz 46. izmēram. No tā ir
atkarīga iegādes cena. Tas gan bieži esot sarežģīti, jo jāņem vērā,
ka ne visi modeļi izskatās vienlīdz labi uz smalkas kundzes un
korpulentākas dāmas, līdz ar to ne visiem izmēriem var piemeklēt
īpašnieces, atzīst tirgotavu saimnieces.

Viss balstās uz pastāvīgajiem klientiem

Šobrīd šis bizness pamatā balstoties tikai uz pastāvīgajiem
klientiem, kurus veikali cenšas noturēt, piemēram, ar atlaižu
kartēm, tāpat tiek veidots klientu saraksts – tiklīdz ir jauns
pievedums, viņiem tiek aizsūtīts vai nu e-pasts, vai īsziņa. Ļoti
būtiska esot arī veikala atrašanās vieta, un īpašnieki spriež, ka
Jelgavā veikalam obligāti jābūt tirdzniecības centra tuvumā, tam
jābūt labi redzamam no ielas, un liels pluss, ja veikalam ir
skatlogi, kuros var izvietot manekenus un ik pa laikam «iekārdināt»
garāmgājējus ar kādu jaunu preci. «Viennozīmīgi – logi ir mūsu
galvenie pircēju pievilinātāji. Tiklīdz skatlogā ieliekam ko jaunu,
zinām, ka veikala durvis vērsies biežāk, tāpēc ik pa pāris dienām
kaut ko mainām, ieliekam logā ko košāku, kas piesaista uzmanību,»
saka veikala «Serlāna» saimniece Kristīne. Tam pievienojas arī citu
veikalu īpašnieki. Mazo veikalu, kas izvietoti dažādās vietās
pilsētā, saimnieki, jautāti, vai nav domājuši par pāriešanu uz kādu
no tirdzniecības centriem, saka striktu «nē!». «Tas, ka tur
apgrozās vairāk cilvēku, ir pilnīgas muļķības. Jā, Rīgā tā varbūt
ir, bet ne pie mums. Cilvēkiem pat labāk patīk mazu veikaliņu īpašā
aura,» pārliecināta I.Salmiņa. Tāpat tirgotāji zina teikt, ka
tirdzniecības centros ir neadekvātas īres maksas un citi strikti
noteikumi.

Jāteic gan, ka arī šobrīd veikali telpas tirdzniecībai pamatā
nomā, maksājot noteiktu īres maksu. Cik tā augsta, veikalu
saimnieki negrib atklāt, jo tā esot savstarpēja vienošanās. Viņi
vien nosaka, ka līdz ar krīzi cena mazliet pazemināta un pagaidām
vēl nav būtiski augusi. Lielu lomu spēlējot arī tas, cik ilga ir
sadarbība ar telpu īpašnieku. Veikaliņu saimnieki lēš, ka cena
noteikti esot lētāk nekā tirdzniecības centrā. Piemēram, veikala
«Kante» saimniece Ilva Mieze zina teikt, ka viņiem piedāvāts īrēt
veikala telpas jaunajā «RAF centrā» par 18 eiro kvadrātmetrā, taču
tas esot ļoti dārgi. Informācija sludinājumu portālā ss.lv liecina,
ka šobrīd pilsētas centrā tirdzniecībai ne tirdzniecības centros
tiek piedāvātas telpas īrei no četriem līdz astoņiem eiro par
kvadrātmetru. Piemēram, Katoļu ielā 183 kvadrātmetrus izīrē par
1464 eiro mēnesī, kas ir astoņi eiro par kvadrātmetru.  

Foto: Raitis Supe