Amanda Zeltiņa ir meitene, kura pirms gada centās iedzīvināt krāmu tirgus tradīciju Jelgavā. Taču tirdziņi vasarā bija jāpārtrauc, jo meitene nolēma doties mēnesi garā kristīgā misijas braucienā uz Ugandu. Kādēļ misijas brauciens? Kādēļ uz Ugandu? Izlasi, cik viegli vai grūti trim jaunām sievietēm bija dzīvot citā kontinentā.
Ligita Vaita
2014. gada augustā Amanda devās gandrīz mēnesi garā misijas braucienā uz Ugandu. «Komandā bijām trīs jaunas sievietes. Kādēļ misijas brauciens? Kādēļ uz Ugandu? Tas lielā mērā saistīts ar manu dzīvi un attiecībām ar Dievu. Ir bijuši ļoti grūti posmi dzīvē, caur kuriem sāku meklēt dzīves jēgu un risinājumu. Galu galā piedzīvoju, cik Dievs ir reāls, mīlošs un ka Jēzus ir glābējs, atbrīvotājs un dziedinātājs. Mana dzīve «apgriezās kājām gaisā» un piedzīvoju brīnišķīgu identitātes dziedināšanu, atbrīvojos no emocionālām sāpēm un atkarībām,» stāsta Amanda.
Jauniete sākusi no studijām brīvajā laikā darboties kā brīvprātīgā studentu biedrībā «Latvijas Kristīgā studentu brālība», līdz saņēma aicinājumu doties misijas braucienā uz Ugandu, kur kalpot cilvēkiem viņu vajadzībās. «Šī valsts jau gadu bija manā sirdī, un biju sajūsmā par šo iespēju. Turklāt tad atcerējos, ka pamatskolā ģeogrāfijas stundās biju sapņojusi aizbraukt uz Āfriku vai citu kontinentu – kur ir ekvators. Tolaik tas man šķita pilnīgi neiespējami,» atceras Amanda.
Misijas mērķis ir palīdzēt cilvēku vajadzībās, nevis mainīt kultūru
«Ugandā mums bija kontaktpersonas, ar kurām jau laiku pirms brauciena regulāri sazinājāmies. Viena bija sieviete amerikāņu misionāre Aurora, kas tur dzīvo jau 12 gadus un ir izveidojusi kalpošanu «ACM Ministries», un otrs bīskaps Džeralds, kurš ir ciemojies Latvijā un tādējādi bija mums zināms,» stāsta jauniete.
Pirmās trīs nedēļas latvieši uzturējās kopā ar Auroru, kur ciematiņos Ugandas austrumu daļā aptuveni 7 km no Viktorijas ezera darbojās ar bērniem, jauniešiem, kā arī gāja ciemos pie ģimenēm un līdzdarbojās vietējās draudzes rīkotajos pasākumos. «Bērnus iepriecinājām ar dažādām nodarbēm, kā arī vadījām nodarbības ar stāstiem no Bībeles. Jāpiebilst, ka mūsu mērķis nav mainīt tautas kultūru, bet palīdzēt cilvēkiem viņu vajadzībās. Vajadzību ir daudz – gan garīgu, gan praktisku, gan materiālu. Valstī lielākā daļa pieskaita sevi pie kristīgās ticības, daļa ir musulmaņi un citu ticību piekritēji. Tomēr, kā piedzīvojām Ugandā, nevienam nav šaubu, ka Dievs ir,» norāda Amanda.
«Kad darbojāmies ar jauniešiem, runājām par identitāti, pašvērtējumu un seksualitāti, un atklājās briesmīgas lietas – dažāda veida vardarbība ģimenēs (pusbrāļi seksuāli izmanto jaunākās pusmāsas, tēvi sit sievas un bērnus) un no «boy friendiem» (ar varu uzspiestas seksuālās attiecības). Cilvēki pilni ar rūgtumu, nepiedošanu, sāpēm. Tieši pirms došanās uz Ugandu es vēlējos dalīties ar Vārdu no Bībeles par piedošanas nozīmi un kā vispār iespējams piedot ko tik briesmīgu. Un šī iespēja man arī bija, par ko ļoti priecājos, un redzēju, kā tas nāca cilvēkiem par svētību,» secina jauniete.
«Neticēju, ka esmu Āfrikā»
«Kad ieradāmies Ugandā, nespēju noticēt, ka esmu Āfrikā. Bija milzīgs prieks un interese, kā tad īsti šeit cilvēki dzīvo. Ja godīgi, šajās dienās lūza daudzi mani stereotipi par Āfriku, turklāt biju gatavojusies uz daudz sliktākiem sadzīves apstākļiem. Kultūra, cilvēku dzīves uztvere, komunikācija – viss tik atšķirīgs (zināju, ka tā būs), bet ne tāds, kā biju iedomājusies,» stāsta Amanda.
Kā ierasts, eiropiešiem grūti saprast haotisku satiksmes regulēšanu, un to piedzīvoja arī latvieši Ugandā. «Satiksmi regulē luksofors, kuru braucēji cenšas ievērot, tomēr krustojumos stāv arī satiksmes regulētājs, kurš regulē citā ritmā, līdz ar to grūti saprast, kad un kā iespējams šķērsot ielu… Priecājos, ka mums bija vietējie pavadoņi – mūsu kontaktpersonas,» priecājas jauniete.
«Šeit visur ir cilvēki…»
«Galvaspilsēta Kampala mudžēja no cilvēku pārpilnības – gājēji, braucēji ar mopēdiem, riteņiem, populārajiem mikroautobusiem, vecām smagajām mašīnām, no kurām nāca melnas izplūdes gāzes, ka gaiss brīžiem šķita pilnīgi neelpojams, džipiem, dārgākiem un nabadzīgākiem sagrabējušiem vieglajiem auto,» stāsta Amanda.
Tāpat skatam pavērušās gan skaistas mājas un augstceltnes ar lielākiem vai mazākiem stiklojumiem, gan graustu būdiņas. «Gar ielu malām cilvēki tirgojās – tur vai nu izvietotas būdiņas, vai kā savādāk iekārtojuši tirgošanās vietas. Uz vakaru rosība palielinājās, tika gatavoti ēdieni un cilvēki gāja laukā, iepirkās. Sajūta kā lielā skudru pūznī. Daudz iedzīvotāju šajā valstī… Arī laukos nav tā kā Latvijā, kur vari noslēpties no cilvēkiem un atpūsties dabā. Šeit visur ir cilvēki,» spriež studente.
Mazungu jeb baltie cilvēki ir uzmanības centrā
Cilvēki Ugandā esot ļoti draudzīgi un viesmīlīgi. «Baltie cilvēki ir uzmanības centrā, tiek sveicināti un dažkārt arī kāds nāk un prasa naudu, sakot: «give me my money»,» saka Amanda, paskaidrojot, ka Ugandā ir daudz labdarības organizāciju, kuras palīdz praktiski un materiāli, un, šķiet, ugandieši apzinās savu nabadzību salīdzinājumā ar citām valstīm, līdz ar to uzskata, ka viņiem pienākas tā «balto nauda».
Tomēr ne tikai materiālās vērtības tie sagaida no baltajiem. «Ciemojoties Ugandā gandrīz mēnesi, pamanījām, ka vietējie iedzīvotāji ciematos priecājas par apciemojumiem, ir ļoti zinātkāri un vēlas arī daudz ko mācīties. Viņi labprāt rāda, kā dzīvo, stāsta par savu kultūru, cienā ar pašu labāko, kas tiem ir. Visvairāk viņi asociējas ar dzīvesprieku (par spīti grūtībām) un dejošanu. Šķiet, viņi visu dzīvi pavada dejojot,» tā Amanda, piebilstot, ka nenoliedzami, viņi arī daudz strādā dārzā, kaut vai nesot ūdeni no tālienes.
«Kad devāmies prom, lidostā bija dažādas pastkartes, kur bieži lasāmi mums jau iepazīti teksti: «How are you mazungu?» Mazungu viņu valodā ir baltais (labā nozīmē). Bērni ieraugot mūs, bieži sauca «Mazungu, mazungu!» un skrēja pakaļ mūsu mašīnai. Bet vēl Uganda lepojas ar viesmīlību, kuras tiešām šai valstij netrūkst. Uz pastkartes, kuru iegādājos, rakstīts: «..a land of true African hospitality»,» stāsta Amanda.
«Cilvēki austrumos kalsnāki, bet rietumos apaļīgāki»
Uganda bieži tiek saukta par Āfrikas pērli, bet Amanda ir pārliecināta, ka tā ir Āfrikas sirds. Un, patiešām, tā arī atrodas Āfrikai sirds vietā pie Viktorijas ezera – neliela valstiņa, kas kūsā no rosības, smiekliem un dejas.
«Priecājos, ka mums bija iespēja pabūt gan pilsētās, gan ciematos un laukos, kā arī Ugandas austrumu un rietumu daļā. Klimats starp austrumiem un rietumiem ievērojami atšķiras. Austrumos sausāks, līdzenāks, bet rietumos kalnaināks un mitrāks, līdz ar to zaļāks. Cilvēki austrumos kalsnāki, bet rietumos apaļīgāki,» salīdzina studente. Viņa vēl piebilst, ka augustā Ugandā ir ziemas beigas un pavasara sākums. Latvijā augusta sākumā temperatūra bija ap 30 grādiem, bet, aizlidojot uz Ugandu, jaunietes bija pārsteigtas par saules mīlīgumu, salīdzinoši vieglo gaisu un 23-27 grādu temperatūru.
Visvairāk pietrūkst saldo banānu garšas, bet starp rīsiem nereti atrasti akmentiņi
«Visgaršīgākie banāni, kādus jelkad esmu baudījusi, ir Ugandas mazie banāniņi. Atbraucot atpakaļ uz Latviju, šīs garšas man pietrūkst visvairāk. Taču, ja biju domājusi: «nu tik varēsim augļus atēsties!» – tā nebija. Augļi bija, bet ne tik daudz, lai tos vien ēstu. Nebija arī īsti sezona, cik sapratu… Avokado un mango pilnīgi noteikti iesaku baudīt, esot Ugandā. Tad tur bija tāds auglis kā jackfruit – salds, nedaudz skābens, bet daudz ieēst nevarēja, palika šķebīgi,» atceras Amanda.
«Garšoja arī Čapati – kaut kas starp lavašu un biezām pankūkām. Tradicionāls ēdiens ir banānu biezputra Matoke, bet tā negaršoja tā, kā biju iedomājusies, jo, izrādās, tā tiek gatavota no zaļiem banāniem, ir nedaudz rūgtena un vairāk paredzēta vēdera «piebāšanai». Bija vēl dažādi vietējie pamatēdieni, kuru nosaukumus jaucu, bet klāt parasti bija kāda gaļa buljonā vai pupas tādā kā mērcītē. Gaļa diezgan sīksta, salīdzinot ar piepūstajām lielfermu vistiņām un ātri nobarotajiem rukšiem un liellopiem. Brīžiem jutu, cik mani zobi ir vārgi, turklāt bieži nācās uzkost akmeņus, ēdot rīsus (tos ēdām bieži). Mācījos ēst saudzīgāk…» smejas Amanda.
«Un šo ūdeni mēs dzeram?»
Ūdeni dzeršanai latvieši pirka veikalā pudelēs, bet ciematā, kur dzīvoja ilgāko laiku, dzēruši arī vārītu ūdeni tējā, kas tika vests no Viktorijas ezera – 7 km attālumā no ciemata. «Taču vienudien devāmies uz tirgu ciematā, kas atradās tieši pie Viktorijas ezera. Tad mums parādīja vietu, kur tiek ņemts ūdens dzeršanas un mazgāšanās vajadzībām. Tas bija ļoti interesants skats – cilvēki nāca, brida ezerā, smēla ūdeni, pēc tam nāca govju bars, sabrida ezerā un dzēra, tad skatos, gar ezeru skraida vistas un kazas, piebrauc puiši un mazgā mopēdus, velosipēdus, sievietes turpat mazgā un žāvē drēbes – viss notiek! Un šo ūdeni mēs dzeram?» pārsteigums bijis liels.
«Varētu vēl daudz dalīties par iespaidiem par šo valsti, jo to tiešām ir daudz. Tomēr skaidri zinu, ka Uganda ir un paliks manā sirdī kā īpaša zeme. Kā kristiete arī ļoti spēcīgi izjutu, cik dārga un īpaša tauta tā ir Dievam, un sirdi pildīja tāda mīlestība, ka šķita – es varētu eksplodēt, ja visā labajā, kas man dots, nedalītos ar šiem cilvēkiem,» rezumē jauniete.
Foto: no A.Zeltiņas personīgā arhīva
1.4 °C,
2.6 m/s,
90.1 % 
1.4 °C,
2.6 m/s,
90.1 %