«Stand up» jeb stāvizrādes ir skatuves mākslas žanrs, kurā komiķi, stāstot jokus un dažādus atgadījumus, izklaidē un smīdina publiku. Pirmā un vienīgā «stand up» komiķu apvienība Latvijā «Comedy Latvia» ir tikko nosvinējusi savu gada jubileju. Viens no tās dibinātājiem bijušais jelgavnieks Edgars Bāliņš atklāj «stand up» aizkulises, stāsta, kā «stand up» pēdējā laikā ir attīstījies Latvijā un kad apvienība plāno uzstāties Jelgavā.
Sintija Liepiņa, RSU Komunikācijas fakultātes 2. kursa studente
Lai uzzinātu vairāk par divdesmit sešus gadus vecā izbijušā jelgavnieka Edgara Bāliņa nākotnes plāniem, «stand up» vīziju Latvijā un viņa veidotās apvienības «Comedy Latvia» panākumiem, aicinājām komiķi uz interviju.
Tu esi jelgavnieks, bet kādu laiku jau dzīvo Rīgā. Kādēļ un kad tu pārvācies?
Jelgavā absolvēju Jelgavas 4. vidusskolu un iestājos LLU Sociālo zinātņu fakultātē, kuru pametu pēc 1. kursa, jo sapratu, ka tas nav domāts man – tajā laikā es pārvācos uz Rīgu un sāku strādāt. Sāku ar tādiem vienkāršiem darbiņiem kā tele mārketings un klientu apkalpošanas centri , bet tad pievērsos reklāmas pasaulei.
Ar ko tu pašlaik nodarbojies ikdienā?
Pašlaik es strādāju reklāmas aģentūrā par tekstu autoru, palīdzu veidot dažādus TV raidījumus, piemēram, «Valstī viss ir kārtībā» un «Atrasts internetā», vadu apvienību «Comedy Latvia», kā arī esmu Rīgas Improvizācijas teātra aktieris. Bieži iesaistos arī dažādos citos radošos projektos.
Kā tu visu paspēj?
Visi šie darbi ir radoši un savstarpēji mijiedarbojas, pilnveidojot mani. «Comedy Latvia» ir sirds darbs, kam laiks atradīsies vienmēr un ko es ļoti vēlos attīstīt Latvijā. Šai lietai es nežēloju ne laiku, ne sevi.
Pastāsti, kas ir «Comedy Latvia»?
Tā ir pirmā un vienīgā «stand up» komiķu apvienība Latvijā. Aptuveni pirms gada vai pusotra satikāmies vairāki komiķi, sākām veidot savus pasākumus un tā arī radās ideja par šīs apvienības izveidi. To izveidojām mēs – komiķi. Iniciators biju es kopā ar vienīgo meiteni mūsu apvienībā – Danu Jurkjāni, kas arī ir jelgavniece. Mūsu apvienība noteikti aug un attīstās – pašlaik apvienībā esam deviņi cilvēki.
Pastāsti par to, kā jūsu apvienība šajā laikā ir attīstījusies.
«Stand up» Latvijā vispār ir tādos kā «bērnu autiņos», salīdzinot kaut vai ar mūsu kaimiņvalstīm. Šķiet, ka attīstībai ir palīdzējusi arī veiksmīgu apstākļu sakritība. 2013. gada aprīlī vienā Rīgas bārā notika «stand up» konkurss, kur piedalīties un izmēģināt spēkus varēja visi – pēc tās sadraudzējāmies ar Luīju, kurš vada līdzīgu komiķu apvienību Igaunijā un Somijā, un radās doma par «Comedy Latvia». Ja sākumā mēs bijām tie, kas «uz ceļiem līda» un lūdzās dažādos bāros, lai mums ļauj tur rīkot savus pasākumus, tad pašlaik bāri un kafejnīcas cīkstas savā starpā, lai mēs uzstātos tieši pie viņiem.
Kā jūs izvēlaties vietas, kur uzstāties un kur nē?
Prioritāte ir skatītāji – lai viņiem ir ērti, lai telpa ir piemērota un lai dzērieni nav pārāk dārgi. Mēs rīkojam ne tikai savas solo izrādes dažādās pilsētās, bet reizi nedēļā rīkojam arī «Atvērtā mikrofona vakarus», kur pieteikties un piedalīties var ikviens, kurš vēlas – šiem pasākumiem nekad nav ieejas maksas.
Kur to rod idejas un iedvesmu saviem jokiem, kurus stāsti stāvizrādēs?
Manuprāt, mums ir smieklīgākā valsts pasaulē – es izeju uz ielas, un man jau noteikti ir par ko pasmieties. Šī valsts patiesībā ir kā radīta, lai kļūtu par komiķi. Labs piemērs ir arī interneta ziņu portāli – katru reizi, kad tos apmeklē, noteikti var atrast, par ko pasmieties. Iedvesmojos no lietām, kas ir aktuālas, un gudriem, interesantiem cilvēkiem, kas man ir apkārt. Latvieši vispār ir tauta, ar kuru notiek smieklīgas lietas, tādēļ nesaprotu, kādēļ «stand up» Latvijā «ienācis» tik nesen.
Kad joki izdomāti, tie vēl ir «jāsaliek» kopā, lai izveidotu stāstu. Cik grūti ir iegaumēt tekstu?
Iegaumēt tekstu, protams, vajag, bet šeit tiek izmantotas dažādas viltības – svarīgi, lai kaut kur redzami teksta atslēgvārdi, piemēram, uzrakstīti uz rokas, pielīmēta lapiņa pie mikrofona, manās solo izrādēs man vienmēr būs kaut kur nolikta lapa, lai visu atcerētos.
Vai katrai auditorijai ir nepieciešami atšķirīgi joki un sarunu temati?
Pavisam noteikti! Esmu vadījis arī kāzas – šādos pasākumos noteikti neder tie paši joki, ko mēs stāstam, piemēram, bāros. «Stand up» ir svarīgi – ja klausītājs materiālu ir jau dzirdējis, viņš negribēs to dzirdēt atkal. Tas nav tā, kā, piemēram, Dona koncerti, kad fani var apmeklēt desmit koncertus un visos «spiegt» pirmajā rindā. Nepārtraukti vajag kaut ko jaunu, ar ko pārsteigt skatītājus.
2014. gada rudenī jums bija Latvijas tūre. Kurās pilsētās jūs uzstājāties?
Rīgā, Jelgavā (bārā «Melno cepurīšu balerija»), Cēsīs, Valmierā, Liepājā. Visbiežāk mēs uzstājamies, protams, Rīgā. Esam bijuši arī Ventspilī. Arī šogad mums būs tūre – visticamāk, pavasarī. Noteikti paviesosimies arī Jelgavā.
Kāda ir Jelgavas publika?
Visatvērtākā un atsaucīgākā publika ir Jelgavā un Valmierā. Jelgavā, iespējams, tāpēc, ka pats esmu bijis jelgavnieks. Rīdzinieki bieži brauc uz Jelgavas izrādēm un otrādi. Februāra sākumā viens no mūsu apvienības dalībniekiem Rūdolfs Kugrēns viesosies Jelgavā ar savu solo izrādi.
Vēl neko nevaru solīt, bet kopā ar pāris cilvēkiem ir doma attīstīt «stand up» kultūru arī Jelgavā, jo šī ir pirmā vieta aiz Rīgas, kur redzam tā attīstību. Iespējams, tiks rīkoti atvērto mikrofonu vakari, ja būs pietiekami liels interesentu skaits.
Vai ir kādi komiķi, kas tevi iedvesmo?
Noteikti Jānis Skutelis – viņš ir vienīgais, ko klausu šajā jomā. Iedvesmo arī britu komiķis Dilans Morans. Iedvesmo arī citi cilvēki, ne tikai komiķi, piemēram, Zuarguss jeb Viesturs Dūle, Andris Freidenfelds jeb Fredis un citi cilvēki improvizācijas teātra pasaulē.
Izstāsti kādu pārpratumu vai smieklīgu atgadījumu, kas noticis kādā no tavām izrādēm!
Grūti uzreiz atcerēties kaut ko smieklīgu, bet gana pieklājīgu, bet es labi atceros, ka bijām sarunājuši uzstāšanos, atnākam pusstundu pirms pasākuma un nav mikrofonu. Bāra īpašnieki brīnās: «O, jums vajadzēja mikrofonu? Mēs neiedomājāmies!» Smieklīgi, jo tā ir vienīgā mums nepieciešamā lieta. Izlīdzēja blakus bārs, aizdodot mikrofonus.
Vēl smieklīgi ir tas, ka nepazīstami cilvēki, kaut kur mūs satiekot, bieži vien saka: «Pastāsti kādu joku!» Tas, manuprāt, ir tiešām smieklīgi, jo šaubos, ka cilvēki satiekot, piemēram, pastnieku viņam lūdz: «Iedod kādu pastkarti!», satiekot DJ Tomu Grēviņu uz ielas, prasa: «Klau, uzliec kādu dziesmu tagad!» vai Mārai Zālītei: «Uzraksti man kādu dzejoli!»
Vai Latvijā ar «stand up» var nopelnīt?
Teorētiski jā, bet tikai ar solo izrādēm. Tūrē, uzstājoties kā apvienībai, mēs noteikti neko nenopelnām – viss tiek darīts entuziasma pēc. Manuprāt, pelnīt ar šīm izrādēm var citādāk – šīs izrādes rada nelielu atpazīstamību, kas līdz ar to paver citas iespējas, kurās jau var kaut ko nopelnīt.
ASV un Krievijā šādas komiķu uzstāšanās ir ļoti populāras. Vai arī Latvijā, tavuprāt, šajā ziņā var augt un attīstīties?
Es domāju, ka Latvija tam ir ļoti maza, bet, laikam ritot uz priekšu, pieļauju, ka varētu būt komiķi, kuriem tas būs «maizes darbs». Bet tam noteikti vajag laiku.
Tavs pēdējā laika mīļākais joks?
Es labāk nestāstīšu, jo pēdējā laikā esmu vairāk «pavilcies» uz melno humoru un nepieklājīgiem jokiem.
Kas vēl tevi interesē bez darba un «Comedy Latvia»?
Es noteikti nevaru lepoties ar pārāk oriģināliem hobijiem – patīk lasīt grāmatas, nodarboties ar sportu, klausīties mūziku un, kā jau katrs sevi cienošs jaunietis, mācos spēlēt arī ģitāru. Patīk pavadīt laiku ar draugiem un «tēlot mēbeli» Kaņepes Kultūras centrā.
Tu smīdini citus, bet kas smīdina tevi?
Valsts un viss notiekošais tajā, iedvesmojoši un asprātīgi cilvēki un cilvēku muļķība. Ļoti daudzi iedomājās, ka mums – komiķiem – ir ļoti smieklīgas dzīves, ka mēs visi sanākam kopā un tik smejamies par visu pēc kārtas, bet patiesībā, apmeklējot kādu pasākumu, jūs neredzēsiet klusāku un skumjāku galdiņu kā mūsējo. Mēs esam paspējuši visos komiķu pasākumos izsmieties tik daudz, ka nekas vairs neliekas tā īsti smieklīgs. Arī Jānis Skutelis man ir teicis: «Var arī dzīvot kā normāls cilvēks, un nav nekāda vajadzība jokot uz katra stūra – joko tad, kad tas ir vajadzīgs.»
Kur tu redzi sevi pēc divdesmit gadiem?
Cietumā. Bet, ja pavisam nopietni, tad ļoti sarežģīts jautājums, pat nezinu ko atbildēt.
Kādu tu sevi redzi? Ar māju, sievu, diviem bērniem un suni?
Nē. Ar māju, bērnu, divām sievām un suni.
Foto: No E. Bāliņa personīgā arhīva
0.6 °C,
3.8 m/s,
94.2 % 
0.6 °C,
3.8 m/s,
94.2 %