Pilsētā

Kristīne Langenfelde

«Tobrīd nebija citas izejas – dzīvojām Jēkabpils rajonā, krīze
skāra visus, darba nebija, bērni mazi… Neiesi jau dzīvot no citu
žēlastības. Tad ar vīru nolēmām uz laiku – un tieši tā: tikai uz
laiku – doties strādāt uz ārzemēm. Mūs gan brīdināja, ka arī Īrijā
krīze sākusies un nekādas medusmaizes tur vairs nav, bet mēs
nemeklējām medusmaizi, mūs apstākļi spieda. Tā sešus gadus bijām
ciemiņu lomā un šobrīd sakām: paldies, Īrija, bet mēs braucam
mājās! Nevar nenovērtēt to, kā cita valsts mums palīdzēja, bet,
tiklīdz sapratām, ka spējam tikt galā paši Latvijā, tā nedomājot
meklējām iespējas atgriezties,» saka Dace, kura uzskata, ka ģimenei
nav un nevar būt prasības pret Latviju – sak’, mēs atgriezīsimies,
kad jūs mums te to un to nodrošināsiet. «Mums nav latiņas ne algu
jautājumā, ne citas prasības. Mūsu vēlme ir būt mājās, un, ja vien
pašu spēkiem varam tikt galā, braucam mājās.»

Širinu ģimene neaizbrauca no Latvijas, lai nopelnītu miljonus,
neaizbrauca arī tāpēc, ka uzskatītu mūsu valsti par nejēdzīgu, viņi
aizbrauca, lai kopā ar saviem bērniem vienkārši izdzīvotu. «Daudzi
aizbrauc, lai sakrātu naudu, bet mūsu ģimenē tā nebija – patiesībā
sanāca tā, ka peļņu tērējām nevis tam, lai krātu, bet gan tam, lai
bērni visas vasaras varētu dzīvot mājās – Latvijā pie vecāsmammas.
Ļoti svarīgi tas bija manam vīram – viņš pat nepieļāva domu, ka
bērni varētu pazaudēt saikni ar savu dzimteni. Mēs vienmēr zinājām,
ka būsim prom tikai tik ilgi, cik tas būs nepieciešams, lai atkal
atspertos. Un nu tas brīdis ir pienācis,» saka četru bērnu
mamma.

Kad ģimene saprata, ka pienācis laiks atgriezties, tā
sākotnēji meklēja darba iespējas savā dzimtajā pusē – Jēkabpilī,
bet diemžēl tur darbu atrast nav izdevies. Dace darbu dabūjusi
Rīgā, un tad arī nācies izvēlēties, kur dzīvot. Daces māsa jau sen
kā ir jelgavniece un jau labu laiku stāstījusi ģimenei, cik feini
būtu, ja arī viņi pārceltos uz dzīvi Jelgavā, bet vīrs bijis
kategoriski pret. «Nezinu, kāpēc viņam Jelgava tik ļoti nepatika –
viņš taču savulaik LLU pabeidza, it kā viņa studenta gadu pilsēta.
Bet viņš teica, ka tur esot tā padrūmi… Kad pēc tik ilga laika
atbraucām uz Jelgavu, vīrs diezgan ātri mainīja savas domas. Viņš
uzreiz atzina, ka pilsēta ir pamatīgi mainījusies – attīstījusies,
izaugusi, ielās ģimenes, bērni. Un, jā, mēs nolēmām, ka gribam šeit
dzīvot,» tā Dace.

To, cik ļoti Širinu ģimene bija gatava atgriezties, var
novērtēt pēc viņu pirmā mēneša Jelgavā. «Nekā traka jau tur nebija
– jā, pirmo mēnesi dzīvojām pie māsas viņas trīsistabu dzīvoklī.
Māsai arī ģimene ar četriem bērniem, mēs ar saviem četriem bērniem,
vīrs gan vēl bija palicis Īrijā. Bērni ļoti priecājās – beidzot
viņi laiku var pavadīt kopā ar māsīcām un brālēniem. Mēs atkal
bijām kopā, un tas bija pats galvenais.»

 

Dace atzīst, ka Īrija viņu ir norūdījusi un pati jau
aizmirsusi, kā tas ir, kad var paļauties vai lūgt palīdzību kādam
citam. «Esmu pieradusi visu darīt pati. Tik ļoti negribas lūgt
kādam palīdzību, bet šeit visapkārt ir tik atsaucīgi cilvēki. Māsa
jau vēl tad, kad bijām Īrijā, teica: «Brauc tik šurp – mēs
palīdzēsim, viss nokārtosies!» Bet tā negribas citus apgrūtināt,
un, ja godīgi, šķiet, esmu pat aizmirsusi, kā tas ir – pieņemt
palīdzību,» atzīst Dace.

 «Agrāk, vēl Latvijā esot, ļoti emocionāli uztvēru
dažādas piezīmes par daudzbērnu ģimeni – nu, ko jūs gribat, bērnus
radījuši, bet izdzīvot nevarat… Es nekad neesmu uzskatījusi, ka
bērni ir apgrūtinājums. Mēs neesam lūdzēji, gluži pretēji, bērni ir
mūsu ģimenes bagātība – kas tad vēl mums šajā pasaulē ir, ja ne
bērni?! Dzīvot var dažādi, un mēs izvēlamies dzīvot bērniem. Arī
Īrijā, tiklīdz bija brīvs brīdis, tā domājām, kā kopā ar bērniem to
darīt interesantāku. Skatos, kā citi tur dzīvo, un nesaprotu –
nedēļu nostrādā, saņem algu un tad trīs dienas sēž pabā (īru
krogā). Ko tur trīs dienas var sēdēt?!» neizprotot jautā
Dace.

 

Viņa savukārt vienmēr domājusi, kā vēl attīstīt un pilnveidot
dzīvi saviem bērniem, ko jaunu apskatīt, ko ieraudzīt, izzināt.
«Man vienmēr patika, ja ap sevi varēju pulcēt arī citu latviešu
ģimeņu bērnus, lai manējiem jautrāk, interesantāk. Nē, tas nebija
bizness – es labprāt brīvprātīgi pēc skolas pieskatīju citu ģimeņu
bērnus, kamēr viņu vecāki strādā. Kopā vienmēr kaut ko sadomājām
padarīt. Dzīve taču ir tik interesanta, cik paši to saistošu
veidojam,» uzskata Dace.

Protams, ģimenei bijušas bažas par to, kā notiks bērnu
iekļaušanās skolas dzīvē Latvijā. Emīlija nu mācās Jelgavas
Tehnoloģiju vidusskolas 5. klasē, Ernests – 3. sākumskolas 3.
klasē, Zanda – arī Tehnoloģiju vidusskolā, tikai 1. klasē. Mazākais
Gunārs Roberts vēl apmeklē bērnudārzu. «Sākumā jau gāja visādi.
Jauna vide, jauna skola, jaunas prasības un tad vēl mamma, kura
strādā Rīgā un mājās atbrauc tikai vēlā vakarā. Jā, bija mums arī
mācīšanās līdz pusnaktij, jo citādi nevarēja. Bet pulksten sešos
man jau bija jābrauc uz darbu Rīgā… Tobrīd ar smaidu teicu, ka
vienā priekšmetā mani bērni gan ir teicamnieki – tā, protams, bija
angļu valoda. Tagad, pēc pusgada skolā, varu atzīt, ka droši vien
mūsu kļūda bija tā, ka viss notika tik strauji – atgriezāmies īsi
pirms mācību gada sākuma, ātri jāpaspēj iekārtot bērnus skolā, mazo
dārziņā, pašai jāiekārtojas darbā, un tas viss vienā elpas vilcienā
sākās. Tagad saprotu: ja būtu atbraukuši mazliet agrāk un
pietiekamu laiku veltījuši, lai izrunātos ar katru skolu,
pedagogiem, saprastu iespējas, būtu vieglāk. Tikai tagad apzinos,
kā ir mainījusies skolu vide, cik auguši ir pedagogi, kādas jaunas
iespējas tiek piedāvātas,» stāsta Dace.

 

Viņa atceras dienu, kad vecākā meita atgriezusies no skolas
šausmās, ka viņai būs jāizstrādā projekta darbs. «Īrijas skolā tādu
darbu nebija, viņa nesaprata neko, bija ļoti uztraukusies. Mēs
apsēdāmies un mierīgi parunājām. Es viņai saku: «Tas taču ir tik
interesanti, tas ir kaut kas jauns, tu iemācīsies daudz jauna!
Jāsāk soli pa solim, mums vēl laika daudz: vispirms bibliotēkā tu
izlasi visu, ko par šo tēmu var iegūt, un mēģini to «uzlikt» uz
papīra, tad es izlasīšu, un mēs kopā apspriedīsim. Ja vajadzēs, vēl
taču ir skolotājs, kam lūgt palīdzību.» Man šķita, ka tik feini
esam visu sastrukturējušas un tas tiešām būs interesants darbs, bet
tad aizgāju uz skolas vecāku sapulci, kur jau gribēju skaļi teikt,
cik tā interesanta lieta, bet, izrādījās, tāda mamma esmu vienīgā –
visi pārējie vecāki bija tikpat sašutuši par šādu darbu un šādām
tēmām kā mana meita pirmajā brīdī. Un tad es sapratu, ka viss ir
attieksmes jautājums,» nosaka Dace, kuras bērni gan ar mammas, gan
skolas palīdzību pusgada laikā veiksmīgi ir iekļāvušies Jelgavas
skolās. «Jā, bija arī tāds brīdis, kad bērniem gāja grūti, un es
jautāju: vai brauksim atpakaļ uz Īriju? Bet, lai cik grūti arī
sākumā viņiem šeit bija, mani bērni tomēr saka: «Nē, mēs gribam
palikt te!».»

«Tur taču būtu vieglāk – kas tas par jautājumu? Vai tad
cilvēks dzīvo, lai būtu viegli? Man pat patīk tas, ka bērni varēs
redzēt, ka ne vienmēr var dabūt to, ko iegribas – tas taču norūda
un audzina,» atzīst mamma.

 

Dace pati darbu Rīgā ar ģimeni ilgi apvienot nevarēja, jo vīrs
vēl bija Īrijā, bet viņa viena te ar četriem bērniem. Tāpēc nācās
meklēt darbu Jelgavā – šobrīd Dace ir friziere, bet vīrs, kurš
nesen, bet nu jau uz palikšanu, atgriezies mājās, strādā LLU mācību
saimniecībā «Vecauce». 

«Jā, frizieris Jelgavā nepelna 1000 eiro, kas daudziem ārzemēs
strādājošajiem ir tāds kā algas minimums, pie kura viņi būtu gatavi
atgriezties. Bet es vēlreiz uzsveru, ka viss ir attieksmes
jautājums. Mūsu ģimenē materiālā puse nekad nav vērtēta visaugstāk.
Var jau būt, ka izklausās – joprojām dzīvoju eiforijā, bet tas
vien, ka uz ielas dzirdu tikai latviešu valodu, mani dara
priecīgāku, smaidīgāku. Katram cilvēkam, kurš ienāk frizētavā,
gribas uzsmaidīt. Ticiet man – latvieši ir daudz jaukāki, nekā
kādam tos gribas atainot! Vai es esmu optimiste? Nezinu. Ja to tā
sauc, tad – varbūt. Man vienkārši šķiet, ka cilvēks ir pats
svarīgākais un nav sliktu cilvēku, katrā ir kaut kas labs – tas
vienkārši ir jāierauga. Un, ja tev šķiet, ka kāds ir slikts, tad
pavērtē, vai problēmas nav tevī.»

Ģimene šobrīd jau iekārtojusies pati savā mājā Jelgavā un ar
dzīvi jūtas apmierināta. Mamma vēl uzsver, ka pat nav varējusi
iedomāties, ka Jelgavā tik ļoti domā par ģimenēm. «Diemžēl
Jēkabpilī nekā tāda nav! Septembrī, kamēr kārtojām visus
dokumentus, vēl neizbaudījām tās priekšrocības, ko pilsēta sniedz
daudzbērnu ģimenēm. Kad pirmo mēnesi par visu biju samaksājusi
pati, bet nākamajā izrādījās, ka bērniem gan autobuss uz skolu ir
bez maksas, gan ēdināšana skolā, gan pulciņi, gan bērnudārzā nav
jāmaksā, sapratu, ka tas ir ārkārtīgi liels atbalsts un
finansiālais ieguvums vienai ģimenei. Puikas trenējas hokejā, meita
– daiļslidošanā. Viņiem prieks, un man arī,» tā Dace.

 

Jautāta, kas ir tās lietas, ko viņa vēl savos bērnos vēlas
ieaudzināt, Dace bez minstināšanās atbild: «Nesasteigt! Varbūt
kādam tas šķiet maznozīmīgi, bet, manuprāt, svarīgi dzīvē ir
izsvērt katras rīcības sekas un cēloņus, nesasteigt lietas un
procesus, kuru rezultātu pēc tam ir ļoti grūti mainīt. Dzīvot ar
apdomu!»

 

 

Jelgavas Izglītības pārvalde apkopojusi informāciju par
bērniem, kuru ģimenes atgriezušās vai pārcēlušās uz dzīvi Jelgavā
no ārzemēm un kuru bērni mācās mūsu skolās. Izrādās, šobrīd mūsu
skolās mācās 20 šādi bērni – 12 no viņiem ir tādi, kuri jau
savulaik mācījušies Latvijā, tad izbraukuši un tagad atkal mācās
Latvijā, iet klasē, kas atbilst viņu vecumam, bet trīs nemācās
savam vecumam atbilstīgā klasē. Savukārt no bērniem, kuri līdz šim
nebija mācījušies Latvijā, uzreiz atbilstoši savam vecumam spēja
mācīties trīs bērni, bet divi nemācās savam vecumam atbilstīgā
klasē. 

 

Kā skaidro Izglītības pārvaldes galvenā speciāliste izglītības
jautājumos Lilija Stepanova, visvieglāk atkal iekļauties skolas
dzīvē ir bērniem, kuri jau mācījušies Latvijas skolās un prom
bijuši salīdzinoši īsu laika periodu. «Nav iespējams precīzi
definēt, kādas ir lielākās problēmas tam, lai bērns sekmīgi
iekļautos skolas vidē. Katra vajadzības ir ļoti individuālas, tāpēc
pedagogiem ir jāspēj izprast katra skolēna problēmas un sniegt
atbalstu. Mums skolās darbojas atbalsta komanda darbam ar
skolēniem, un pie speciālistiem var vērsties gan pats bērns, gan
viņa vecāki. Atbalsta komandā sadarbojas sociālais pedagogs,
psihologs, logopēds, pedagoga palīgs, speciālais pedagogs, klases
audzinātājs, mācību priekšmetu skolotāji. Kopīgi izprotot bērna
problēmu, ir iespējams palīdzēt. Vienam bērnam varbūt problēmas
sagādā kāds mācību priekšmets, citam psiholoģiski grūta ir
vides maiņa, kādam varbūt nepieciešams
logopēda atbalsts vai papildu nodarbības dzimtajā valodā,» ieskicē
L.Stepanova, uzsverot, ka katra skola šādam darbam ir gatava un, ja
bērns un viņa vecāki ir ieinteresēti, jebkuras grūtības izdodas
pārvarēt, un bērns veiksmīgi iekļaujas skolas vidē.