Diezgan bieži darba sludinājumos figurē jēdziens «konkurētspējīgs atalgojums», ko potenciālajiem darbiniekiem piedāvā darba devējs. Kas slēpjas aiz šī vārdu salikuma? Vai darba devējs un darba ņēmējs šo jēdzienu izprot vienādi?
Ilze Knusle-Jankevica
«Mūsu skatījumā konkurētspējīgs atalgojums ir tāds atalgojums, kas tieši tāda veida amatā ir viens no augstākajiem Latvijā. Piemēram, ja noliktavas vadītājs 20 citās firmās saņemtu x latus, tad pie mums viņa atalgojums būs x + 10 procenti + sociālās garantijas, darba apģērbs, siltas dušas un labi darba apstākļi. Atalgojums būs tāds, lai motivētu darbinieku savu darbu darīt labi,» savu pozīciju skaidro plastmasas cauruļu ražotāja SIA «Evopipes» valdes priekšsēdētājs Edgars Viļķins. Lai gan «Jelgavas Vēstnesis» uzrunāja daudz un dažādu nozaru Jelgavas uzņēmumus, to, kuri bija gatavi iesaistīties diskusijā par šo tēmu, bija ļoti maz. Un arī tie, kuri bija gatavi, aprobežojās ar visai skopām frāzēm: vairums norāda, ka, viņuprāt, konkurētspējīgs atalgojums ir apmēram tāds pats kā nozarē vidēji valstī, bet konkrētus skaitļus nosaukt gan atsakās. Tātad darba meklētājam, ieraugot sludinājumā, ka tiek piedāvāts «konkurētspējīgs atalgojums», jāatrod, cik šajā nozarē ir vidējā alga valstī, un tā būs summa, ar ko viņš aptuveni var rēķināties.
Kods, lai nosargātu komercnoslēpumu Daudzos uzņēmumos darbinieks, parakstot darba līgumu, apņemas neizpaust trešajām pusēm informāciju par savu atalgojumu – šī informācija ir konfidenciāla. «Mūsu uzņēmumā atalgojums nav publiskas apspriešanas tēma, bet vienošanās ar katru darbinieku individuāli par veicamo darbu un saņemamo atalgojumu. Tas pasargā no liekām un nevajadzīgām emocijām,» norāda SIA «Jelgavas tipogrāfija» valdes priekšsēdētājs Juris Sīlis. Viņš arī min, ka darba sludinājumos atalgojumu nenorāda, jo atalgojums nav amatam, bet konkrētam cilvēkam – tas ir atkarīgs no cilvēka pieredzes, kvalifikācijas un darbaspējām. Tāpēc esot arī gadījumi, kad vienādā amatā darbinieki saņem atšķirīgu algu.
Jāpiebilst, ka personāla atlases kompānija «CV-Online Latvia» ir veikusi aptauju par to, vai cilvēkiem ir svarīgi zināt, kāda būs alga konkrētā vakancē. Kaut gan likums neprasa, lai darba sludinājumos būtu norādīts piedāvātais atalgojums, darba meklētāji to tur ļoti gribētu redzēt. Savukārt darba devēji atrunājas ar to, ka tādā veidā tiek saglabāta konfidencialitāte – lai konkrētās vakances atalgojuma apmēru neuzzinātu konkurenti un uzņēmumā jau strādājošie. Nav arī izslēgts, ka viņi baidās: darbinieks, uzzinājis, ka konkurējošais uzņēmums maksā vairāk, aizies no viņa, bet vietā atrast citu nebūs nemaz tik viegli.
Kas būtiskāks: algas lielums vai stabilitāte? «WorkingDay Latvia» veica pētījumu, lai noskaidrotu iekārojamākos darba devējus. «WorkingDay Latvia» valdes priekšsēdētājs Tomass Barilo secina: pirms krīzes viennozīmīgi darba ņēmēji vispirms skatījās, kāds ir atalgojums, bet krīzes laikā šo kritēriju nomainīja cits – uzņēmuma stabilitāte. Tagad, kad ekonomiskā situācija sāk uzlaboties, atkal arvien lielāks akcents tiek likts tieši uz atalgojumu. «Krīzes rezultātā daļai darba ņēmēju ambīcijas ir gājušas mazumā, bet, runājot par atalgojumu, ir būtiska atšķirība starp Rīgu un pārējo Latviju. Piemēram, Rīgā ražošanā strādnieks nestrādās, ja nesaņems «uz rokas» 300 – 400 latus, bet domāju, ka citviet Latvijā atalgojumu nosaka darba devējs,» viņš spriež, piebilstot, ka tas ir cieši saistīts ar izdzīvošanas minimumu, kas katrā vietā atšķiras. Īpaša kategorija ir cilvēki, kuri strādājuši ārzemēs un nu atgriežas – tur algas bija augstākas, bet arī izdzīvošana – dārgāka, taču to darba ņēmējs kaut kā neparēķina un vēlas te saņemt adekvātu atalgojumu latos.
To, ka darbinieki novērtē uzņēmuma stabilitāti, apliecina arī E.Viļķins. «Varbūt aiz stūra piedāvā par pieciem latiem lielāku algu, bet cilvēks, kurš domā ilgtermiņā, izvērtē, cik stabils ir uzņēmums, vai nekavēsies algu izmaksa, kas vēl tiek piedāvāts.» Viņa vadītajā uzņēmumā vislielākā kadru mainība ir zemāk kvalificētajam darbaspēkam, bet tas ne vienmēr ir saistīts ar atalgojumu. Viņaprāt, te noteicošais ir cilvēka izglītības līmenis un dzīves uztvere. «Šādi cilvēki vienkārši atļaujas nenākt uz darbu vai kavēt un uzskata, ka viņiem alga pienākas par to, ka viņi vienkārši nāk uz darbu. Protams, ka uzņēmums nav ieinteresēts turēt tādus darbiniekus,» tā viņš.
Arī desmit lati var būt daudz «Evopipes» zemākās kvalifikācijas darbinieki, piemēram, iepakotāji, pēc nodokļu nomaksas saņem 400 latus. Jo augstākas kvalifikācijas darbinieks, jo lielāks atalgojums. Kopumā atalgojums uzņēmumā ir otrais augstākais būvmateriālu ražotāju nozarē Latvijā. «Jelgavas kontekstā augstākais atalgojums ir «AKG Thermotechnik Lettland» – tur vidējā alga ir par desmit latiem lielāka nekā pie mums, bet tur ir pārsvarā roku darbs un tas ir indīgāks, tāpēc es uzskatu, ka pie mums atalgojums ir konkurētspējīgāks,» vērtē E.Viļķins, norādot, ka būtiska ir uzņēmuma un darba ņēmēja ilgtermiņa sadarbība: darba devējs liek darbiniekam sajusties novērtētam un vajadzīgam, bet darbinieks ir lojāls uzņēmumam un visa mūža garumā pilnveido savas prasmes. Tieši tāpēc «Evopipes» regulāri tiek veikta algu indeksācija un paceltas algas. «Pēdējos divus gadus inflācija Latvijā bija septiņi procenti, bet mēs pagājušogad pacēlām algas par 10 procentiem,» viņš atklāj uzņēmuma atalgojuma politiku. Tāpat šajā uzņēmumā ir sistēma – jo ilgāk darbinieks te strādā, jo lielāka viņam alga – par katru nostrādāto gadu tiek maksātas piemaksas.
«Algu nenosaka vēlme maksāt vai nemaksāt» Vairums ražošanas uzņēmumu uzsver, ka algu var pacelt tikai tad, ja tiek kāpināts darba ražīgums. «Konkurētspējīgu atalgojumu nosaka spēja pārdot saražoto produktu, nevis uzņēmuma vēlme maksāt vai nemaksāt. Es nevaru logu kalkulācijā ielikt algu tūkstoti latu – tad es nevienu logu nepārdošu, nevarēšu algu samaksāt un, visticamāk, vispār bankrotēšu,» stāsta logu ražotnes «Flora» vadītājs Māris Bušs, uzsverot, ka valdība, runājot par darba vietu radīšanu un ekonomikas izaugsmi, nesaprot to, ka uzņēmēji vienkārši nav spējīgi maksāt lielās algas. Šajā uzņēmumā aktīvajā sezonā labākie darbinieki «uz rokas» saņem 400 – 600 latus, bet palīgstrādnieki strādā par minimālo algu, kas šobrīd Latvijā ir 200 lati. M.Bušs spriež, ka arvien mazāk ir tādu darba meklētāju, kuri pēc vidusskolas vai par ķerras stumšanu grib 500 latus «uz rokas», un, viņaprāt, tas ir krīzes pozitīvais aspekts – cilvēki sāk saprast, ka alga ir jānopelna un nauda būs, ja būs darbs.
«Nauda – tāda, darbs – tāds, ja nepatīk, vari staigāt» Uzņēmumiem, kuru pārstāvētajām nozarēm ir sezonāls raksturs, ir grūti vai pat neiespējami nodrošināt nepārtraukti darbu, tāpēc arī atalgojuma sistēma tajos ir citādāka. Ceļu būvniecības kompānijas «Igate» valdes priekšsēdētājs Māris Peilāns stāsta, ka uzņēmumā ir sistēma: darbiniekam tiek izmaksāts tas, ko viņš ar savu darbu nopelna, un tas, kā šo naudu tērēt, ir katra paša darīšana. «Katras sezonas noslēgumā velkam kopā galus, lai izlemtu, ko darīt ziemā, kad darba praktiski nav. Arī nupat mums bija šāda saruna. Sausais atlikums ir tāds: vasarā darbinieki ir saņēmuši par daudz, krietni virs vidējās algas valstī, tāpēc tagad četrus mēnešus viņus vairs neatbalstīsim,» viņš stāsta.
Uz jautājumu, vai strādājošos apmierina šī sistēma, M.Peilāns atbild, ka, viņaprāt, tie, kurus tas neapmierina, maina darbu vai pamet valsti, bet, ja cilvēki joprojām pie viņa strādā, tātad ir mierā ar noteikumiem. Tiesa, cilvēki ir dažādi un ne katrs prot naudu pietaupīt un sarēķināt, lai viņam pietiktu arī tukšajā laikā, tāpēc ir arī tādi, kas ziemā dodas peļņā uz ārvalstīm, un ne vienmēr visi aizbraucēji atgriežas. Bet pagaidām uzņēmumam nav problēmu atrast darbaspēku. «Pie mums ir tā – pasakām darbiniekam, ka nauda būs tik, jādara – tas: vai nu viņš dara, vai var staigāt,» diezgan strikts ir «Igates» vadītājs. Pamatā tiek maksāts par kvadrātmetru, bet, ja darbs ir sarežģītāks, tiek piemēroti koeficienti, papildus tiek apmaksāts arī virsstundu darbs. M.Peilāns spriež, ka viņa vadītajā uzņēmumā atalgojums ir konkurētspējīgs, bet konkrētus skaitļus gan nesauc. «Konkurētspējīgs atalgojums ir tāds, lai mēs kā uzņēmums ar saviem darbiniekiem varētu izdarīt kvalitatīvi un ātri tos darbus, ko esam apņēmušies, un darbinieki par to saņemtu tik, lai nebūtu jāiet pie konkurentiem vai jābrauc prom no valsts,» tā M.Peilāns piebilstot, ka bez atalgojuma ir arī papildu bonusi, kas nav mazsvarīgi.
Stiepjams jēdziens Secinājums ir viens: katram jēdziens «konkurētspējīgs» atalgojums» nozīmē ko citu – tas ir atkarīgs no cilvēka dzīves vietas un stila, izglītības, prasmēm un darba spējām, nozares, kurā viņš vai uzņēmums darbojas, un profesijas. Piemēram, virkne valsts pārvaldē strādājošo šobrīd saņem ap 200 latiem un būtu priecīgi, ja algu pēc nodokļu nomaksas paceltu līdz 400 latiem. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, Latvijā pērn vidējā strādājošā alga «uz rokas» bija 330 lati, bet iztikas minimums – 173 lati. Ja parēķinām, cik maksā pārtika, kādi ir komunālie maksājumi, ja vēl jāmaksā īres maksa vai kredīts par dzīvokli, nepieciešams transports, medikamenti, maz ticams, ka ir daudz tādu, kas par šādām summām prot un var izdzīvot. Ja nu vienīgi pensionāri, kuri jau nereti masu medijos tiek dēvēti par īsteniem izdzīvotājiem.
Vai būs, kas strādā par 330 latiem? Daudzi, nespēdami izdzīvot Latvijā, dodas darba meklējumos uz ārvalstīm. Laikā no 2000. līdz 2011. gada sākumam Latvijas iedzīvotāju skaits samazinājās par aptuveni 300 000, pagājušajā gadā vien aizplūda 23 tūkstoši, liecina Latvijas Universitātes profesora Mihaila Hazana pētījums par Latvijas demogrāfisko situāciju, kas publiskots šī gada martā. «Ilgākā perspektīvā – piecu gadu laikā – Latvijā plāno atgriezties tikai aptuveni 20 procenti emigrantu,» tajā teikts, un arī valdība beidzot apvērusi, ka jādomā, kā aizbraukušos atgriezt atpakaļ. Jau kādu laiku tiek runāts par reemigrācijas plānu, kurā galvenais akcents tiek likts uz jaunām darba vietām, bet atklāts paliek jautājums: vai būs to, kuri šajās darba vietās strādās par «konkurētspējīgo atalgojumu», ja tas būs vidējās algas apmērā – 330 lati?!
Komentāri
SIA «Glaskon»: «Atalgojumam jābūt tādam, lai nodrošinātu kvalificētiem strādniekiem pienācīgu dzīves līmeni par kvalitatīvi padarītu darbu. Bet diemžēl mūsu, Latvijas, apstākļos tas ne vienmēr ir reāli.»
«Jelgavas tipogrāfija»: «Algu absolūtos apmērus tomēr labprāt neatklāšu, taču varu droši teikt, ka vidējā alga uzņēmumā pārsniedz vidējo algu valstī (šobrīd varētu būt ap 470 Ls/mēnesī). Mēs runājam par bruto algu.»
SIA «Kulk»: «Ja vidējā alga valstī mūsu nozarē ir 300 – 400 lati, tad mēs nevaram maksāt vairāk vai mazāk.»
«Velis-A»: «Konkurētspējīgs atalgojums mūsu uzņēmumā un Latvijā ir tāds, par kuru attiecīgās specialitātes un specializācijas darbinieks piekrīt strādāt.»
Ģimenes restorāns «Hercogs»: «Manā uzņēmumā atalgojums ir atbilstoši katra darbinieka statusam, bet algas krasi neatšķiras no Rīgas atalgojuma. Vidējā alga Rīgā viesmīlim ir 1,50 – 2 Ls/h, pavāram – 2 Ls/h.»
Ilustrācija: Raitis Supe
15.9 °C,
5.1 m/s,
87.1 % 
15.9 °C,
5.1 m/s,
87.1 %