Izglītība

«Obligātorisko skolu svinīgs dievkalpojums Nikolaja baznīcā sākās plkst. 11. Plašais dievnams bija pārpildīts. Dievkalpojumā piedalījās Jelgavas pilsētas galva H.Štolcs, valdes loceklis Bendrups, tautskolu inspektors Gregors, direktors Neubergs, visu pamatskolu pārziņi un kuplā skaitā bērnu vecāki. Ievada liturģiju vadīja un svētrunu teica māc. O.Krauklis. Vēl lūgšana un svētīšana un tad ar kopdziesmu «Tēvs, kas Tu savus bērnus saudzi…» noslēdza svinīgo dievkalpojumu, pēc kam skolu jaunatne devās atpakaļ uz skolām, kur sākās jaunais darba cēliens,» raksta 1937. gada 13. septembra laikraksts «Zemgales balss».

Tieši togad Jelgavā mācību gada sākums skolās ar izglītības
ministra rīkojumu tika pārcelts uz vēlāku laiku – mūsu pilsētā
notika 3. Latvijas Pļaujas svētki un Zemgales izstāde, un skolu
telpas tika nodotas to vajadzībām. Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures
un mākslas muzeja galvenais krājuma glabātājs Aldis Barševskis
stāsta, ka senākos laikos skolas gaitas tika pieskaņotas lauku
dzīvei un bērni mācīties sāka tikai pēc tam, kad lauku darbi bija
apdarīti – 18. un 19. gadsimtā skolā gāja no Mārtiņiem līdz
Lieldienām. Vēlāk, 20. gadsimta sākumā un Ulmaņa laikos, skolas
sākums pietuvojās oktobrim, septembrim, bet reizēm bijuši gadījumi,
kad, piemēram, plosās bērnu slimības un skola sākas vēlāk. «1.
septembris kā skolas sākums faktiski ir padomju laiku izdomājums un
citur pasaulē, izņemot bijušās sociālistiskās valstis, piemēram,
Krieviju, Latviju, Lietuvu, Igauniju, nav tradīcija. Tiesa, citur,
piemēram, Vācijā, nav tik garš vasaras brīvlaiks, bet ir garākas
dažādas citas brīvdienas,» stāsta A.Barševskis, kuru šajos
jautājumos konsultējusi zinātņu doktore Alise Zigmunde, skolu
vēstures pētniece, vairāku publikāciju un grāmatu autore.

Gāja ne tikai uz Nikolaja baznīcu

Vēstures liecības vēsta, ka šādi dievkalpojumi notikuši
praktiski visās baznīcās. Piemēram, Jelgavas Latviešu biedrības
biedrs Vilis Azevičs atceras, ka viņa skolas – 3. pamatskolas, kura
tolaik atradās Uzvaras ielā, vietā, kur šobrīd ir Pilsonības un
migrācija slietu pārvalde – skolēni, 1936./1937. mācību gadam
sākoties, devušies uz dievkalpojumu Trīsvienības baznīcā, no kuras
vairs pāri palicis tikai atjaunotais tornis. Šajā baznīcā
pulcējušies arī Annas pamatskolas un 5. pamatskolas skolēni.
«Vispirms mums skolā izdalīja grāmatas, nodiktēja stundu sarakstu,
tad visi devāmies un dievkalpojumu. Mājās neko nesvinējām,» stāsta
V.Azevičs.

Jāpiebilst, ka Nikolaja baznīca atradās Sudrabu Edžus un Mātera
ielas krustojumā, kur tagad ir piecstāvu dzīvojamā ēka. Kara laikā
tā tikusi nopostīta. «Pēc kara baznīcai nebija jumta un logu, bet
mūri gan bija palikuši neskarti – tie bija kādu metru biezi sarkano
ķieģeļu mūri. Padomju laikos tur gribēja ierīkot sporta zāli, bet
beigās augstāk stāvošie izlēma, ka šie ķieģeļi nepieciešami kara
aerodroma pamatos,» atceras Jelgavas Latviešu biedrības biedrs.

Pirmā skola dibināta 16. gadsimtā

Šogad aprit 447 gadi, kopš pirmās skolas izveides Jelgavā.
Vecākā Jelgavas skola ir 1567. gadā dibinātā Latīņu skola.
A.Barševskis stāsta, ka tā tika izveidota pēc hercoga Gotharda
Ketlera iniciatīvas – viņš izdeva tā saukto Baznīcu recesu –
tiesību aktu, ar kuru Kurzemē un Zemgalē bija pavēlēts atjaunot vai
no jauna dibināt luterāņu baznīcas, nabagu patversmes un skolas,
bet mācītājiem ieteica apgūt latviešu valodu. Latīņu skola atradās
toreizējā Kungu, tagad Akadēmijas, ielā, kur mūsdienās atrodas
autostāvvieta pretī «SEB bankai».

19. gadsimtā izveidojās virkne privāto un pilsētas pamatskolu,
kuras Jelgavā kā Kurzemes guberņas galvaspilsētā bija ievērojamā
skaitā. Par dauzām no tām nav precīzu ziņu, tāpat nav saglabājušies
attēli. Savukārt jau 19. gadsimta  2. pusē lielāku ievērību
ieguva tādas mācību iestādes kā Aleksandra skola (tagad Dobeles
ielā), Dārtas skola, Annas skola, kurā mācījies arī pirmais valsts
prezidents Jānis Čakste un citi ievērojami cilvēki.

Vēsturiski sākotnēji izglītība bija pieejama tikai zēniem, bet
vēlāk skolas sāka apmeklēt arī meitenes. Jelgavā bija gan jauktās
skolas, gan atsevišķas zēnu un meiteņu skolas. Piemēram, 3.
pamatskola, Annas jeb 1. pamatskola bija zēnu skolas, bet Raiņa un
Pasta ielas stūrī, apmēram tur, kur tagad atrodas slēgtais «Plus
Punkta» kiosks, bijusi meiteņu skola, atceras V.Azevičs. «Lielākie
konkurenti mums bija no Annas skolas, bet nekādu kautiņu jau mums
nebija,» viņš stāsta. Skolēni brīvajā laikā pulcējušies, un
iecienīta bijusi tā dēvētā Brodveja – Lielās ielas posms no Driksas
ielas tilta līdz Mātera ielai. «Mūsu fizkultūras skolotājs
Visvaldis Melderis pusgadu bija dzīvojis Amerikā un bija
pastāstījis, ka tur ir tāda vieta Brodveja, kur ik pa gabaliņam
kaut ko rāda: dresē mērkaķus, spēlē spēles. Spēj tik skaitīt
naudu,» viņš atceras. Skolēni drīkstējuši staigāt līdz pulksten 22,
to pārbaudīja skolotāju patruļas.

Par 860 tūkstošiem uzceļ modernāko skolu
Baltijā

Ļoti nozīmīgs notikums bija 15. maija pamatskolas (tagadējā
Jelgavas Valsts ģimnāzija) uzbūvēšana. Ēkas būvprojekta autors
arhitekts Valdis Zēbauers laikrakstā «Zemgales Balss» raksta, ka
lēmumu izstrādāt skolas būvprojektu pilsētas valde pieņēmusi 1936.
gadā, to akceptējis arī Ministru kabinets. Par jaunās skolas
atrašanās vietu izraudzīts «plašais Zirgu tirgus laukums starp
Mātera, Ūdensvada, Ludviga un Zirgu ielām, jo, pēc statistikas
datiem, pilsētas dienvidu daļa dod lielāko daļu pamatskolu bērnu,
bet visas esošās skolu ēkas izvietotas pilsētas centrālajā un
ziemeļu daļā». Plānotais ēkas tilpums bija 35 460
kvadrātmetri, paredzētās izmaksas – 860 000 latu. Pamatakmeni
bija paredzēts likt 1937. gada pavasarī.

Starp tiem, kas sāka mācības jaunajā skolā, bija arī V.Azevičs.
«Mēs vēl gājām talkā un palīdzējām iekārtot skolu, bet 1939. gada
septembrī sākām tur mācīties. Tā bija liela skola, un uz turieni
pārgāja ne tikai mūsu skolas skolēni, bet arī daļa no 4. un 5.
pamatskolas – pāri par tūkstoti skolēnu,» stāsta V.Azevičs. Tolaik
tā esot bijusi modernākā skola ne tikai Latvijā, bet visā Baltijā –
tur esot bijušas dušas, kuru līdz tam nebija nevienā skolā, un
moderns aprīkojums zālē. «Mācību stunda ilga 45 minūtes, bet
fizkultūra parasti gāja 35 minūtes, jo desmit minūtes vajadzēja,
lai ieietu dušā,» viņš atceras, norādot, ka mazgāties vajadzēja pēc
katras fizkultūras stundas – divreiz nedēļā.

Jaunajā ēkā bērni nomācījās vien trīs gadus – 1940. gadā
V.Azeviču un viņa skolas biedrus atcēla atpakaļ šaurajās Uzvaras
ielas telpās. Jaunajā skolas ēkā ierīkoja hospitāli. 

Forma – vienotība, nevis vienādība

Šķiet, viens no visvairāk pārspriestajiem jautājumiem saistībā
ar skolu ir skolas forma. Līdz pat Latvijas neatkarības atgūšanai
tā bija obligāta un, lai gan tās fasons mainījās, lielākoties tā
bija tumši zilā krāsā. «Pirmskara laika skolas formai bija balta
stāva apkaklīte, kas priekšā taisījās ciet ar diviem āķīšiem.
Skolotājs, visbiežāk tas, pie kura notika pirmā stunda, vai klases
audzinātājs, katru dienu pārbaudīja, vai tā ir tīra. Ja nebija,
uzreiz bija piezīme vai pēcstundas,» stāsta V.Azevičs, piebilstot,
ka meitenēm bijušas zilas kleitas un balti priekšauti. Skolas forma
vienmēr bija jātur tīra un kārtīga, tāpēc nabadzīgākās ģimenēs
formas lāpīja. Tieši no formas bija arī atkarīgs, vai skolēnam ļāva
piedalīties dažādās svinīgās parādēs un pasākumos, piemēram, 11.
novembrī, 18. novembrī, 15. maijā. «Klases audzinātāja pārbaudīja,
vai nav cauri elkoņi. Ja bija, neļāva piedalīties, bet, ja bija
glīts ielāps, ļāva,» atceras V.Azevičs, piebilstot, ka otrs atlases
kritērijs bijis sekmes – nesekmīgajiem arī nācies palikt mājās.

Muzeja speciālists norāda, ka cara laikos, piemēram, ģimnāzisti
nēsājuši kreklu un naģeni, savukārt 19. gadsimta 20. – 30. gados
konkrētas formas, visticamāk nav bijušas. Tomēr 1936. gada 4. maijā
«Valdības Vēstnesī» tikuši publicēti noteikumi par ģimnāziju un
arodskolu audzēkņu vienveidīgiem tērpiem un to obligātu nēsāšanu
mācības laikā un mācību pārtraukumā visos svinīgos gadījumos,
sarīkojumos un sabiedriskās vietās.

Formas tērpu papildināja arī dažādi aksesuāri, piemēram,
piespraudes, kaklauti, cepures. «Mazajās klasītēs obligāti bija
jānēsā šlipsīte. Toreiz dikti gribēju pionieros, jo tur kaklauts.
Bet vēlāk jau arī kaklauts apriebās un mēs to savā starpā saucām
par puņķulakatu,» atceras A.Barševskis.

Pēdējos gados manāma tendence atgriezties pie skolas formas vai
vismaz kāda vienojoša elementa. «Šobrīd jaunieši uz skolu dodas,
tērpušies ļoti dažādi, bet es gribu atgādināt – skolu vajadzētu
uztvert kā darbu un līdz ar to arī tērpties atbilstoši, nejaucot
izklaides tērpu ar darba tērpu,» uzskata Jelgavas izglītības
pārvaldes vadītāja Gunta Auza, norādot, ka vairākās pilsētās
skolās, piemēram, 2. pamatskolā, 4. un 5. vidusskolā, jau ir
ieviests vai tiek domāts par vienojoša elementa ieviešanu, kas
aizstātu formas tērpu, bet tomēr palīdzētu radīt piederības sajūtu
skolai. Viņa uzsver, ka skolas formai ir vienojošs raksturs, nevis,
kā uzskatīja pret padomju laikiem dumpinieciski noskaņotā
sabiedrības daļa, – vienādojošs.

Pašam savs dokuments

Viens no skolēna atpazīstamības zīmēm ir skolēna apliecība.
1936. gada augustā toreizējais izglītības ministrs A.Tentelis
izdeva rīkojumu, ka, sākot ar 1936./1937. mācību gadu, visās
latviešu skolās skolēniem jāizsniedz un katru gadu jāatjauno
personu apliecinošs dokuments ar fotogrāfiju. Dokumentā bija
jāiekļauj šādi dati: skolēna vārds un uzvārds, dzimšanas dati,
mācību gads, skola un klase, kurā skolēns mācās. Šāds dokuments
skolēniem tiek izdots joprojām, un to var izmantot, iegādājoties
biļetes uz dažādiem pasākumiem, braucot sabiedriskajā transportā un
citur.

Nekādu rotaļlietu

Tagad skolēna somā var atrast visu ko – sākot no mobilā telefona
un beidzot ar kosmētiku. Bet ir bijuši laiki, kad līdzpaņemtās
lietas konfiscēja, par to rakstīja piezīmes un pat sauca uz skolu
vecākus. «Nekādas rotaļlietas, grāmatas vai citas lietas uz skolu
nest nedrīkstēja – laikam lai nedižotos. Ja kāds kaut ko tomēr
atnesa, to konfiscēja,» stāsta A.Barševskis. Viņš atceras, ka viena
no populārākajām lietām savulaik bijuši apdrukāti plastmasas
maisiņi ar rokturiem, uz kuriem nereti bijusi ārvalstu simbolika,
īpaši «neatbalstāma» bija Amerikas simbolika. Tomēr maisiņus varēja
lietot, ja vien tos izvērta uz otru pusi – ar zīmējumu uz iekšu.
Otra «aizliegtā» lieta – džinsi. 

Svin ārpus mājas

Agrāk mācību gada sākums tika atzīmēts tikai mājās, bet arī ne
katrā ģimenē. Nu pasākumi skolā un pilsētā vairs nav nekāds retums.
«Tas ir labi, ka Zinību diena ir svētki , īpaši, ja tie ir svētki
visai ģimenei – ar pusdienām, pie galda pārrunājot notiekošo, ar
kopīgiem pasākumiem. Mācīties – tas ir atbildīgs darbs, un tas
jādara visiem kopā,» uzskata Jelgavas izglītības pārvaldes
vadītāja.

AVĪŽU IZGRIEZUMI

1937. g. 1. septembrī Jelgavā, Katoļu ielā Nr. 42 traktierī
ienākuši trīs vīrieši, starp tiem arī kāds Antons Ērstiķis, kur
dzēruši. Pie vīriešiem piesēdusies traktiera apkalpotāja Irma
Dreika. Tā prasījusi, lai Ērmiķis tai nopērkot riekstus – viņai gan
pašai arī esot Ls 2,– naudas, bet tā neesot pareiza. Ē. Prasījis,
lai parādot. Apskatījis naudu, Ē. atteicis, lai tik dodot šurp, tā
esot diezgan laba. Ē. paņēmis naudu un aizgājis. Pēc naudas
saņemšanas Ē. devies uz Pils ielu, kur Šmitmaņa kioskā mēģinājis
naudu izdot. Kioska īpašniekam nauda likusies aizdomīga, un tas
pasaucis uz posteņa stāvošo kārtībnieku. Ē. tiesā par vainīgu
neatzīstas un paskaidro, ka naudu saņēmis no Dreikas, mainot Ls
5,–. Jelgavas apgabaltiesa 25 g. v. Irmu – Mariju Dreiku sodīja ar
2 nedēļām cietuma, bet 30 g. v. Antonu Ērstiķi attaisnoja.

«Zemgales Balss»

* * *

1936. gadā viena bērna skološana latviešu skolā Jelgavas
pilsētai izmaksāja 100,48 latus gadā, bet cittautiešu skolā –
136,96 latus.

«Zemgales Balss»

Foto: Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs,
A.Barševskis, L.Vaita