Ko pilsēta var izdarīt par gandrīz četriem miljoniem latu? Piemēram, veselu gadu jelgavniekiem nodrošināt sociālo palīdzību vai arī uzturēt visas pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādes. Kāpēc četri miljoni latu? Tāpēc, ka pat pēc vispieticīgākajiem aprēķiniem tieši šāda varētu būt summa, ko aplokšņu algu saņēmēji Jelgavā ik gadu nesamaksā nodokļos. Bet tajā pašā laikā šie nodokļu nemaksātāji vēlas, lai viņu bērniem būtu vieta pašvaldības dārziņā, lai grūtā brīdī tiktu piešķirta sociālā palīdzība…
Kristīne Langenfelde
Ja nerunājam tikai par aplokšņu algām, bet gan par kopējo ēnu ekonomikas īpatsvaru Latvijā, tad speciālisti lēš, ka tie ir aptuveni 40 procenti, kā dēļ valsts budžetam gar degunu ik gadu aiziet teju divi miljardi latu neiekasētu nodokļu. Nākamgad atkal valsts budžets jākonsolidē par 150 miljoniem latu, bet tas nebūtu jādara, ja vien mēs paši sāktu apjaust, ka valsts budžetu veidojam mēs ar saviem nodokļiem un tikai no mums ir atkarīgs, kā dzīvosim. Latvijas Darba devēju konfederācija sākusi kampaņu «Man uzspļaut», kurā aicina iedzīvotājus atbalstīt godīgu nodokļu maksāšanu – kā sekotāji šai akcijai jau pieteikušies gan uzņēmumi, gan privātpersonas, gan veselas nozaru asociācijas. Taču – vai ar to pietiek, lai mainītu cilvēku domāšanu?
«Tas nav izdomāts – tā ir reāla situācija no dzīves: zvana pensionāre uz Latvijas Radio un uzdod jautājumu: vai tiešām mūsu valstī trūkst papīra, ka nevaram nodrukāt vairāk naudas, lai būtu, par ko normālas pensijas maksāt? Un tajā brīdī apjaut, cik elementāras lietas nesaprot latvietis… Tad kā mēs varam gribēt, lai cilvēks izprot nodokļu maksāšanas jēgu, ja viņam nav saprotams, no kā vispār veidojas valsts budžets?» jautā LLU Sociālo zinātņu fakultātes asociētā profesore Signe Dobelniece.
«Mums taču pienākas labi dzīvot – tā ir galvenā frāze, kas skan cilvēku galvās. Mēs esam Eiropas Savienībā, un, ja citi tur dzīvo labi, tātad arī mums tā jādzīvo! Mēs visi naski salīdzinām, kādas tur algas un kādas mums, kādi tur pabalsti un kādi mums, taču – kurš domā par to, ar kādu darbu tas ir panākts? Kāpēc mēs nesalīdzinām, ar kādu atbildību un likumpaklausību tur iedzīvotāji maksā nodokļus un kā to darām mēs? Tur jau ir tā būtiskākā atšķirība,» spriež S.Dobelniece, kurai ir viedoklis par to, kāpēc katrs otrais mūsu valsts iedzīvotājs atbalsta nodokļu nemaksāšanu un pat neuzskata to par nosodāmu rīcību.
Vai jūs esat pamanījusi akciju «Man uzspļaut»? Esmu gan pamanījusi, bet sākumā man šis sauklis šķita nepieņemams – pārāk skarbi… Bet, ja tā padomā, tad saproti, ka tas ir tiešs trāpījums. Patiesībā ir vēl trakāk: cilvēks uzspļauj nodokļu maksāšanai un turklāt vēl skaidri apzinās, ka uzspļauj.
Kādi, jūsuprāt, ir iemesli, kas ļauj tā viegli sadzīvot ar to uzspļaušanu? Manuprāt, galvenais iemesls ir cilvēku egoisms. Cilvēks domā tikai par šodienu – viņam vajag, lai viss būtu jau šodien. Trūkst ilgtermiņa domāšanas, cilvēks nedomā par nākotni. Pats nav gatavs ieguldīt neko, bet izvirza prasības: man vajag, lai būtu labi ceļi, lai būtu laba veselības aprūpe, izglītības sistēma. Ja tā nav, tad valsts vai pašvaldība vainīga. Bet kas ir valsts? Valsts jau neražo naudu! Budžets veidojas no mūsu nodokļiem, bet, ja paši nodokļus nemaksā, tad kā var gribēt un vēl jo vairāk – pieprasīt, lai tiktu nodrošināta virkne pakalpojumu?!
Un kā jūs šajā kontekstā skatāties uz ideju, piemēram, veselības aprūpi par valsts naudu nodrošināt tikai nodokļu maksātājiem? Tas būtu tikai taisnīgi – tāds pirmais solis, kas praksē parādītu: ja tu nemaksā nodokļus, tad tev kaut kas arī nepienākas. Iespējams, tas ir viens no retajiem veidiem, kas varētu likt cilvēkiem aizdomāties ātrāk. Ir jau, protams, skaisti 30 gadus vecam cilvēkam stāstīt, cik nodokļu maksāšana ir svarīga, jo citādi viņš 70 gados nesaņems pensiju, bet tas nestrādā. Mūsu valstī vīriešu vidējais mūža ilgums ir 67 gadi – tad kurš domā par pensiju?! Tāpat nestrādā frāzes: ja tu nemaksāsi nodokļus, taviem vecākiem nebūs pensijas. Augstskolā mācu sociālo politiku, un, kad tiekam līdz pensiju sistēmai, jauniešiem mutes ir vaļā – viņiem nav nekādas saprašanas par to, kā tiek rēķinātas pensijas. Un tad viņi man jautā: vai tiešām viss ir tikai slikti? Uz ko es atbildu, ka var jau arī pozitīvāk – mēs varam atļauties katram pensionāram maksāt 1000 latu pensiju, bet… pensiju tad maksāsim no 100 gadu vecuma! 1000 latu pensija – pozitīva un reāla vēsts, bet tā ir jāsaskaņo ar valsts iespējām.
Vai redzat vēl kādu jomu, kur varētu ieviest diferencētu sadalījumu starp nodokļu maksātājiem un nemaksātājiem? Jā, kāpēc gan to nevarētu darīt arī izglītības sistēmā – ja vecāki nodokļus nemaksā, tad bērnam nav tiesību pretendēt uz valsts apmaksātu izglītību. Un tad jau katrs pats varētu izsvērt un uz savas ādas izjust, kāds ieguvums ir no nodokļu maksāšanas, jo šobrīd daudzi to nesaprot.
Vai tiešām, jūsuprāt, tas ir tikai egoisms? Nē, ir arī otrs aspekts – tie iedzīvotāji, kuru algas ir pat zem iztikas minimuma. Ja tava alga ir minimālā – 200 latu –, tad pēc nodokļu nomaksas tu saņemsi 144 latus. Kā ar to izdzīvot? Protams, ja vien ir iespēja, cilvēks izvairīsies no nodokļu nomaksas. Cita lieta, ja tev alga ir kā Flikam – 20 000 latu. Tad pēc nodokļu nomaksas pāri paliek vēl 14 000 latu, par kuriem var skaisti dzīvot. Taču te ir otrs absurds, ko pierāda arī socioloģiskie pētījumi, – arī tad, kad šis minimālās algas saņēmējs sāk pelnīt vairāk, viņš vairs nav gatavs maksāt nodokļus. Viņš vienkārši tā ir pieradis – tāda ir cilvēka daba.
Nodokļu nemaksāšana daudziem jau ir kā norma. Ne velti saka, ka nodokļus šobrīd maksā tikai muļķi. Un tā arī rodas šis plašais sabiedrības atbalsts nodokļu nemaksātājiem.
Bet tas nozīmē, ka sabiedrība būtībā atbalsta zagšanu – varbūt cilvēks līdz tam neaizdomājas, bet nodokļu nemaksāšana taču ir tev nepiederošas naudas zagšana. Trakākais ir tas, ka šo zagšanu mēs iemācāmies savās ģimenēs. Jā, varbūt skarbi skan, bet tā ir ģimene, kas šodien māca zagt – mamma vai tētis nodokļus nemaksā, jaunietis to redz un pieņem par savu modeli. Un tā mums tas velkas līdzi no sociālisma – tad jau arī zagšana nebija nosodāma, jo… «es tikai kaut ko no darba atnesu»… Un, oi, kā atnesa – apģērba visu ģimeni, remontēja mājas, sēja dārziņus – kur nu kurais strādāja, pie tā arī ģimene tika!
Jūs pazīstat kādu, kas tiešām godprātīgi maksā visus nodokļus un vienlaikus arī neveicina ēnu ekonomiku? Laikam jau sevi. Es tiešām nekad neko nepērku «no rokas», nemaksājot nodokļus, vienmēr visur paņemu čekus, nekādas pateicības arī nevienam nekad neesmu devusi. Man šķiet tikai pašsaprotami, ka, braucot autobusā, es paņemu biļeti. Ir jau tādi, kas neņem, jo «kam man tas papīriņš vajadzīgs» vai arī «lai jau šoferītim tiek», bet tā atkal ir elementāra cilvēku nezināšana – tu jau vari to «papīriņu» nepaņemt, bet pēc tam nebrēc, ja vienā dienā tavu autobusa reisu slēgs kā nerentablu… Zinu, ka apkalpojošā sfēra ir tā, kur čekus bieži piemirst, bet es, piemēram, eju uz frizētavu «Šarms», un man tur tiešām vienmēr izsit arī čeku – pat neatceros, ka būtu bijis speciāli tas jāprasa! Tas jau ir tas muļķīgākais – cilvēks nesaprot, ka, it kā labu gribēdams un nepaņemot čeku, viņš patiesībā pats sev nodara skādi. Arī darba vietās par mani tiek maksāti visi nodokļi.
Bet jūs taču arī tajā pašā sociālismā esat augusi… Esmu gan, bet es jau teicu, ka tā ir ģimene, kas ieaudzina zagšanu. Mana mamma strādāja augstskolā. Nu, ko viņa varēja mājās atnest? Kādu zīmuli?! Manā ģimenē nebija tādas izvairīšanās un mājās stiepšanas tradīcijas, tāpēc varbūt arī esmu izaugusi tāda likumpaklausīga. Es ļoti labi apzinos – ja mēs nodokļus nemaksāsim, valstij nebūs naudas; ja tas vēl ies plašumā, tad diezin vai mēs aizdomājamies par sekām – kas notiks, kad vienā dienā pensijas nevis «apgriezīs», bet «nogriezīs» pavisam, jo naudas nebūs, skolas aizslēgs vai tās būs tikai maksas, ceļi sabruks…
Bet ir taču Starptautiskais Valūtas fonds, kas aizdos, un Grieķijas pieredze, ka var arī neatdot… Jā, ir, bet ir arī nianse – Grieķijai ir cits svars ES. Ja bruks Grieķija, tā līdzi paraus virkni valstu. Bet Latvija? Nedomāju, ka kādam tur Eiropā īpaši rūp Latvijas liktenis… Mēs esam tik mazi, ar tik mazu ietekmi… Tieši tas mums būtu jāapzinās – mēs palīdzēt varam vienīgi paši sev! Jau tā ir objektīvi, ka nodokļu ieņēmumi valstī sarūk – cilvēki izbrauc, nodokļu maksātāju kļūst mazāk… Veidojas tāds kā apburtais loks: es kaut ko gaidu, bet – nav jau no kā gaidīt! Un tajā brīdī ir jāsaprot, ka, nemaksājot nodokļus, mēs vairojam nabadzību.
Vai jums ir kāds redzējums, kas varētu veicināt mūsu nodokļu maksātāju apziņu? Ja kādam būtu gatava formula, tad viņš noteikti būtu ticis pie Nobela prēmijas. Protams, viena šāda akcija neko nemainīs, bet vismaz aizdomāties var likt… Manuprāt, ir nepieciešama vairāku faktoru sakritība, lai situācija ilgtermiņā mainītos. Pirmām kārtām iedzīvotājiem ir jāizjūt atbildīgāka iekasēto nodokļu tērēšana no valsts puses; cilvēki ir jāizglīto, lai mums neklibotu zināšanas tādos pamatjautājumos kā valsts budžeta veidošanās; ģimenes rocībai ir jākļūst lielākai un noteikti jābūt apziņai, ka nodokļu nemaksāšana ir krimināli sodāma. Tikai tad, kad šie nosacījumi izpildīsies, mēs varam cerēt uz situācijas uzlabošanos. Tas noteikti nenotiks tik drīz, kad mums, līdzīgi kā skandināviem šobrīd, varētu būt gods nomaksāt visus nodokļus.
Foto: Ivars Veiliņš